"Tu jukusi? Jā, sertificēti!" - tas ir viens no Ofēlijas melnajiem jokiem, kas viņai palīdz pieņemt savu diagnozi un sabiedrības attieksmi. "Par maniem jokiem cilvēki drīkst smieties, jo es apzinos, kas ar mani notiek," raidījumā "Zilonis studijā" runā viešņa Ofēlija Spektore, kuras dzīves lielākais pārbaudījums jau kopš bērnības bijis cīņa ar nopietnām mentālās veselības problēmām un kura vairākkārt ir ārstējusies Rīgas Psihoneiroloģiskajā centrā.
"Esmu bijusi iestādē kādas četras, piecas reizes. Trīs no tām bija tieši pandēmijas laikā. Ir labās un ir sliktās nodaļās. Labajās nodaļās ir prieks nokļūt atkal, un esmu pat gatava gaidīt mēnešiem ilgi, lai tieši tur nokļūtu. Ilgākais, cik gaidīju, - 3 mēnešus," ārstniecības iestādes vērtē Ofēlija.
Kā stāsta Ofēlija, ir ļoti maz mentālo saslimšanu, kas nav hroniskas. "Ir izņēmumi, kad, piemēram, depresija saasinās un tev vajag vienreiz izciest šo slimošanu, bet lielākajai daļai saasinājumi atgriežas un nepieciešama ārstēšanās," stāsta raidījuma viešņa.
Kāda tad ir Ofēlijas diagnoze? "Man ir šizoafektīvie traucējumi, kas nozīmē, ka man ir bipolāra depresija. Mānija - depresija - normālais stāvoklis - tā ir tāda šūpošanās. Un tad līdzās tam visam ir arī šizofrēnija. Tas nozīmē, es redzu halucinācijas - kas redzamas manos zīmējumos. Man redze nereti sadalās kristālos, un to es zīmēju. Zīmējumi man palīdz to visu dabūt ārā. Visbiežāk halucinācijās es redzu pūķus - gan ļaundabīgus, gan labdabīgus un skaistus," atklāta ir Ofēlija.
Runājot par iespējām adaptēties sabiedrībā un darba tirgū, Ofēlija jau atkal joko: "Ir kaut kādas lietas, ko ar konkrētām diagnozēm nevar darīt, piemēram, mani ar šizofrēniju nepielaidīs pie valsts noslēpuma!"
Bet par iespējām tikt pie pabalsta viņa saka: "Ir, bet tie ir niecīgi - tas ir neadekvāti pret darba attiecību zudumu."
Vairāk skaties raidījumā 1188.lv.
/nginx/o/2022/10/28/14926938t1h7ed4.jpg)