Pretēji novecojušiem stereotipiem, ka Latvijā nav derīgo izrakteņu, mūsu zemes dzīles patiesībā ir bagātas ar vērtīgiem resursiem. To iegūšana varētu nest būtisku finansiālu labumu kā pašiem zemes īpašniekiem, tā visai tautsaimniecībai kopumā. Tomēr novecojušie, nesakārtotie tiesiskie regulējumi neveicina šīs nozares attīstību.
Vairākām paaudzēm Latvijas skolēnu ģeogrāfijas stundās tika mācīts, ka Latvijā vērtīgu derīgo izrakteņu nav, jo agrāk par tādiem tika uzskatīta dzelzs rūda, dažādi krāsainie metāli un vērienīgas jēlnaftas iegulas. Taču, mainoties laikmetiem, nomainījies skatījums arī uz resursiem.
Šobrīd pasaulē ļoti pieprasīti ir būvmateriāli, un
mūsu valsts teritorijā zemes dzīlēs ir vismaz 13 veidu derīgie izrakteņi, kurus izmanto būvmateriālu ražošanā, – ģipšakmens, kaļķakmens, saldūdens kaļķis, šūnakmens, dolomīts, laukakmeņi, smilts, smilts–grants, māls, kvarca smilts, aleirīts, smilšmāls un mālsmilts.
Tautsaimniecībā izmantojama arī kūdra un sapropelis. To ieguve notiek, taču ne pārāk lielā apjomā.
«Pēc iegūta zemes dzīļu apjoma gadā uz vienu iedzīvotāju esam tieši blakus Mongolijai. Tas netieši raksturo dzīves veidu un infrastruktūras sakārtotību,» situāciju vērtē Latvijas Universitātes prorektors dabas, tehnoloģiju un medicīnas jomā Valdis Segliņš, viens no grāmatas «Derīgie izrakteņi Latvijā» autoriem. Viņš gan norāda, ka apjomīgākai izrakteņu ieguvei nepieciešams izveidot atbilstošu infrastruktūru, kas, protams, prasa pamatīgus ieguldījumus. Arī pati derīgo izrakteņu ieguve ir samērā dārgs un laikietilpīgs process, turklāt licences iegūšanai jāapņemas ievērot loģiskas un pamatotas vides aizsardzības prasības, kas ieguvi sadārdzina vēl vairāk.
Tas gan nav galvenais šķērslis, lai iegūtu derīgos izrakteņus, jo arī citās Eiropas valstīs izmaksas ir līdzīgas. Nelabvēlīgāku situāciju veido tiesiskie regulējumi. Zemes dzīļu un derīgo izrakteņu tiesiskā piederība Latvijas teritorijā ir nemainīga jau vismaz kopš 19. gadsimta.
«Saskaņā ar Civillikuma 1042.pantu zemes īpašniekam pieder ne vien tās virsa, bet arī gaisa telpa virs tās, kā arī zemes slāņi zem tās un visi izrakteņi, kas tajos atrodas.
No minētās normas burtiskās jēgas izriet, ka zemes gabala īpašniekam pieder ne tikai zemes virsma, tas ir, augsne un virszemes ūdeņi, bet arī «gaisa stabs» virs šī zemes gabala un «zemes konuss», kas sniedzas no zemes virsas līdz zemeslodes centram. Vadoties no šīs izpratnes, juridiskajā literatūrā atzīts, ka Civillikums nepazīst augstuma vai dziļuma robežas un gadījumā, ja kādam īpašniekam būtu interese aizstāvēt savas tiesības lielā augstumā vai dziļumā, tad tas viņam vienmēr ir iespējams. Šāds vispārējs zemes kā īpašuma priekšmeta telpisko robežu raksturojams attiecībā uz zemes slāņiem noteikts arī likuma «Par zemes dzīlēm» 3. panta pirmajā daļā, tas ir, ka zemes dzīles un visi derīgie izrakteņi, kas tajās atrodas, pieder zemes īpašniekam,» tika konstatēts 2016. gadā publiskotajā dokumentā «Koncepcija par zemes dzīļu izmantošanas tiesiskā regulējuma pilnveidošanu potenciālo investīciju piesaistei».
Latvijā aptuveni divas trešdaļas no visas zemes pieder fiziskām vai juridiskām personām, turklāt privātpersonu īpašumā ir lielākā daļa no visas zemes – tuvu pie 60%. «Šobrīd liela problēma ir tajā, ka nav noregulēts, kam kas pieder, un cik kuram jāmaksā.
Kurš samaksā par īpašuma uzrakšanu? Kā tiek kārtotas attiecības ar kaimiņu, kura teritoriju arī nākas izmantot? Nav spēles noteikumu, un cēlonis tam ir fakts, ka Latvijā derīgo izrakteņu ieguves nozares nekad īsti nav bijis. Rakstot likumus tika pieņemts, kā varētu būt, taču industrijas pārstāvju viedoklis netika prasīts,» problēmas ieskicē jurists zvērinātu advokātu birojā Cobalt Mārtiņš Tarlaps, kurš piedalījies minētās koncepcijas izstrādē. Lai arī dokumentā tika skaidri definētas likumu nepilnības, izmaiņas šajā jomā nav notikušas. Jurists pieļauj, ka pietrūkusi politiskā griba vai arī apsīkusi ārvalstu investoru interese, kas toreiz pamudinājusi uz šādas koncepcijas izstrādi.
Par skaidra regulējuma nepieciešamību norāda gadījums ar naftas ieguvi Gudenieku pagastā, kur it kā izpētes nolūkos jau iegūti 12 vilciena sastāvi ar naftu 5 miljonu eiro vērtībā, bet pašvaldība, uz kuras zemes arī notiek darbi, nav saņēmusi naudu.
Ar tiesisko regulējumu vien sarežģījumi nebeidzas. Lai izlemtu iegūt derīgos izrakteņus, zemes īpašniekam jāzina potenciālie ieguves apjomi un gaidāmie ieņēmumi. Pie tam jārēķinās, ka darbošanās viņa teritorijā būs ilgstoša, jo derīgo izrakteņu izpētes un ieguves periods parasti ir 20-30 gadi.
Gada sākumā publiskotais Valsts kontroles revīzijas ziņojums «Derīgo izrakteņu pārvaldība Latvijā» nepārprotami ieskicē problēmas šajā jomā.
«Netiek nodrošināta plānveidīga jaunu resursu apzināšana, jo Latvijā jau 20 gadus nenotiek sistemātiski jaunu derīgo izrakteņu un citu zemes dzīļu resursu meklēšanas un izpētes darbi.
Esošās ģeoloģiskās informācijas nepietiekamas digitalizēšanas rezultātā ģeoloģiskās informācijas pieejamība tālākai zemes dzīļu resursu meklēšanas un izpētes darbu veikšanai ir būtiski ierobežota, tādējādi negatīvi ietekmējot arī teritorijas attīstības plānošanu. Līdz 2020.gadam bija plānots digitalizēt 90% ģeoloģiskās informācijas sistēmā esošo informāciju, tomēr faktiski ierobežotā finansējuma dēļ digitāli ir pieejami tikai 10% no ģeoloģiskās informācijas».
«Te ir daļa taisnības.
Gada kopsavilkumi no tradicionāla PDF formāta par daudziem gadiem, kas bija viegli pieejas un saprotamas bez īpašām priekšzināšanām, daļējas digitizācijas dēļ ir palikuši «starpzvaigžņu telpā» jeb «tulkojumā».
Pieejamas ir pamata zinu vizualizācijas, bet ne dati – tie ir vairāk orientēti uz tautas zinātni, bet ne datu lietotāju,» ironizē profesors V.Segliņš, «tomēr Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centrā publiski ir Ģeoloģijas fonds jeb specializēts arhīvs, kur ir pieejami visi nepieciešamie materiāli. Bet tad gan ir jādodas uz šo centru, un tur zinoši speciālisti parādīs, kur atrodamas tās vai citas nepieciešamās ziņas».
Viss apstākļu kopums veido savdabīgu situāciju. Derīgo izrakteņu iegūšana notiek, un to lielākoties veic būvniecības izejvielu ieguvei. Taču varētu iegūt krietni lielākā apjomā un tādejādi samazināt importējamo būvmateriālu īpatsvaru, kā arī radītu papildu ienākumus zemes īpašniekiem.
«Pie pašreizējās valsts tautsaimniecības attīstības un IKP rādītājiem, kā arī visai ierobežotā spējam realizēt apjomīgus būvprojektus, derīgie izrakteņi tiek iegūti adekvātos daudzumos. Cits aspekts būtu skatāms jaunu produktu izstrādei no vietējām izejvielām, kas vietējos ģeogrāfiskās nišas lokālproduktus spētu padarīt par konkurētspējīgiem vismaz Ziemeļeiropā – tas būtu virziens, kas piešķirtu vietējām izejvielām pavisam citu pievienoto vērtību, kas šobrīd ir ļoti pieticīga,» uzskata profesors V.Segliņš.
Šādam scenārijam nepieciešami būtiski nozares attīstību veicinoši uzlabojumi. Jau 2016. gada koncepcijā tika piedāvāti četri rīcības varianti, un M.Tarlaps sliecas domāt, ka
būtu jāīsteno viens no diviem priekšlikumiem. Pirmais ir likumā izdalīt zemes dzīles dziļāk par 100 metriem kā atsevišķu īpašuma priekšmetu un nodot tās valsts īpašumā. Savukārt augšējie 100 metri tiek atstāti zemes īpašniekam.
Otrs variants paredz likumā noteikt, ka visi derīgie izrakteņi pieder valstij, taču to iegūšanas gadījumā zemes īpašnieks saņem savu peļņas daļu.
Līdzīgi regulējumi ir spēkā vairākumā Rietumeiropas valstu, un jurists uzskata, ka šie risinājumi novērstu «suns uz siena kaudzes» situāciju, kad vairums zemes īpašnieku nevar atļauties dzīļu izpēti un derīgo izrakteņu iegūšanu, bet citi zem viņa īpašuma neko nedrīkst pasākt.
Pēc likumu izmaiņu veikšanas valsts varētu izsniegt licenci nozares uzņēmumiem, kuri veiktu dzīļu izpēti un veiktu resursu iegūšanu, pavisam skaidri zinot, kādā ieņēmumu daļa jāatdod zemes īpašniekam, kāda pašvaldībai, kāda valstij un ko var paturēt sev.
Jābūt arī skaidriem kritērijiem, cik lielu zemes gabalu drīkst izrakāt un kuram un cik ilgā laikā pēc ieguves darbu noslēgšanās jāsaved teritorija kārtībā.
«Šis ir politiski smags un jūtīgs lēmums. Pat ja ilgtermiņā zemes īpašnieks varētu būt ieguvējs, abi minētie risinājumi aizskars zemes īpašnieku tiesības. Valsts negrib radikālus lēmumus, jo tā ir riskēšana ar vēlētāju balsīm,» uzskata M.Tarlaps.
Raksts tapis sadarbībā ar AS "Latvijas Finieris".
