/nginx/o/2021/09/09/14056802t1h7348.jpg)
Agate (vārds mainīts) ir atraktīva projektu vadītāja, vienmēr enerģiska darbā un ar žilbinošu smaidu. Un tomēr, aktualizējoties tēmai "pēcdzemdību depresija", viņa saņēma drosmi pastāstīt par savas dzīves posmu, kurā valdīja dziļa un melna tumsa. Kur trauksme un panika liek baidīties gan par sevi, gan pašai no sevis.
Pastāsti savu pieredzi ar attiecībām, pirms pieteicās bērniņš. Minēji, ka viss aizsācies jau pirms dzemdībām...
Jā, indikatori pirms dzemdībām bija pašu attiecību jomā. Ik mēnesi pēc palikšanas stāvoklī es apšaubīju bērna tēvu kā savu topošo vīru. Kāzas, pašai esot trešajā grūtniecības mēnesī, apmaksāju un organizēju pati, jo topošajam vīram nebija darba. Es strādāju par abiem līdz pat bērna piedzimšanai. Protams, bija daudz dusmu un emociju par to, ka viņš nestrādā un nav vienlīdz ieinteresēts apstākļu un dzīvesvietas labiekārtošanā pirms dzemdībām. Bet bērniņa gaidīšanas laiks man pašai personīgi bija gana skaists un sirsnīgs.
Kā noritēja tava satikšanās ar bērniņu?
Uz dzemdībām aizbraucu patīkami satraukta - gaidīju satikšanos ar mazo. Taču dzemdības izvērtās par 30 stundu garu dažādu veidu stimulēšanas maratonu, kuru nācās pārtraukt ar akūtu ķeizargriezienu un tūlītēju bērna ievietošanu intensīvās aprūpes nodaļā. Mums nebija pirmā kontakta ar mazuli, nebija zīdīšanas pieredzes. Dienu vēlāk mums ar jaundzimušo atklāja infekciju un bērniņu atkal izolēja no manis. Es kļuvu par "ik-pēc-trīs-stundām" barotāju, kurai pirmpiens bija burtiski jāizspiež no krūtīm, lai aiznestu māsiņām pabarot mazuli.