Kā neiekrist lētā dopamīna lamatās, notriecot naudu niekos, jeb gūsti prieku, krājot nākotnei (1)

Foto: Shutterstock
TVNET

Laiski malkot rīta kafiju omulīgā ielas kafejnīcā, lūkojoties kā spožā Itālijas saule krīt pār Katānijas barokālajām ēkām. Klīst pa antīkiem amfiteātriem, uzkāpt Etnas vulkāna virsotnē vai peldēties kristāldzidrās Korfu salas klinšu lagūnās. Vakarā maldīties Kerkīras šaurajās ieliņās, klausoties mūzikas un dzīves skaņās... Apmēram tā mēs iztēlojamies ideālas brīvdienas pensijā. Tas viss ir iespējams – ja ir pietiekami liela pensija.

Šobrīd vienu pensionāru ar iemaksām budžetā uztur nepilni trīs strādājošie. Ap 2050. gadu šī attiecība varētu sarukt līdz diviem strādājošajiem uz vienu pensionāru. Tas nozīmē, ka valsts maksātās vecuma pensijas salīdzinājumā ar algām būs izteikti mazākas. Kādi varianti?

Ja nākotnē gribam dzīvot pilnvērtīgi, ir pašiem jāveido papildu uzkrājums privātajos pensiju fondos.

Gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju vecumdienās gribētu ceļot un atpūsties. Tikai 5 % labprāt turpinātu strādāt pēc pensijas vecuma sasniegšanas, liecina bankas Citadele gada sākumā veiktā Baltijas valstu iedzīvotāju aptauja. Par ceļošanu pensijas vecumā vairāk domā gados jaunāki cilvēki vecumā līdz 29 gadiem un sievietes. Savukārt 25 % gados vecāku respondentu atbildēja, ka gribētu vecumdienas pavadīt mierīgi savās mājās. 6 % bija noskaņoti pesimistiski un atbildēja, ka vecumdienas neplāno, jo līdz pensijai nenodzīvošot. Tomēr Centrālās statistikas pārvaldes 2023. gada mirstības un mūža ilguma aprēķini rāda, ka vīriešu, kuri sasnieguši 65 gadu vecumu, vidējais turpmākās dzīves ilgums varētu būt 14 gadi, bet šo pašu vecumu sasniegušajām sievietēm – 19 gadi.

Tātad jau šobrīd Latvijā pensijas vecumu sasniegušo sieviešu vidējais dzīves ilgums ir 83 gadi, bet vīriešu – 78.

Kā novirzīt naudu nākotnei, lai īstenotu sapņus?

Lai nākotnē īstenotu savus sapņus, vajadzīgas divas lietas – laiks un nauda. Ar brīvo laiku pēc aktīvo darba gaitu beigšanas viss ir kārtībā, bet par naudu esam atbildīgi mēs paši. Kas mums traucē disciplinēt sevi, lai iekrātu naudu nākotnei?

Tāpat kā sapņos par nākotni, arī tagad mēs gribam justies laimīgi. Viens no populārākajiem, vieglākajiem un arī nenoturīgākajiem dzīves priekiem ir cieši saistīts ar naudu – iepirkšanās. Cik bieži iznāk nopirkt kaut ko tāpēc, ka gribējās? Tikai pēc tam sākam domāt – vai man tiešām to vajadzēja? Ekonomisti to sauc par “nespēju atlikt apmierinājumu”.

Proti, liela daļa no mums tērē nopelnīto, lai gūtu mirkļa apmierinājumu no lietām, kas patiesībā mums nav vajadzīgas. Mēs pērkam noteiktā brīdī nevajadzīgas vai neadekvāti dārgas lietas, pat ja vecās vēl labi kalpo.

Piemēram, jaunāko aifonu, lai gan izmantojam ne vairāk par piekto daļu funkciju, milzu televizoru, kas “sniedz jaunu telpisko pieredzi”, nemaz nerunājot par miljons sīkumiem, kas aizmirsti noput atvilktnēs, skapjos un garāžās.

Kas ar mums nav kārtībā – kāpēc nespējam nepirkt un šo naudu vienkārši novirzīt nākotnei? Liela daļa no mums ir tā sauktā lētā dopamīna upuri. Ko tas nozīmē? Dopamīns ir viens no neiromediatoriem, proti, ķīmiska viela, kas sūta impulsus starp neironiem. Mūsu smadzenēs ir daudzi miljardi neironu, kas atrodas nepārtrauktā “sarunā” cits ar citu. Šīs “sarunas” notiek ar ķīmisku vielu palīdzību, no kurām viena ir dopamīns.

Lai gan dopamīnam ir daudz funkciju, visbiežāk tas tiek saistīts ar baudas un apbalvojuma sajūtu smadzenēs. Tam piemīt motivējošs spēks, kas nodrošina mūsu iesaisti darbībā, – to, pētot pērtiķu uzvedību, savulaik atklāja Kembridžas Universitātes neirozinātnieks Volframs Šulcs. Eksperimentā pērtiķim tika piešķirts apbalvojums par noteiktu rīcību – kad pērtiķis pieskārās slēdzim tā priekšā, figūras uz ekrāna ieņēma noteiktu pozīciju un dzīvnieks saņēma vīnogu sulu. Varētu domāt, ka balvas saņemšanas brīdī pērtiķa smadzenēs izdalījās liels daudzums dopamīna, tomēr izrādījās, ka dopamīns darbojas mazliet citādāk. Lielākais daudzums dopamīna dzīvnieka smadzenēs izdalījās neilgu brīdi, pirms figūras ieņēma noteiktu pozīciju, nevis tad, kad viņš saņēma vīnogu sulu.

Tas pats mehānisms ir attiecināms uz cilvēkiem – vislielāko labsajūtu gūstam tad, kad tuvojas laiks saņemt balvu. Piemēram, kad projekts, pie kura esam strādājuši mēnešiem, tūlīt, tūlīt būs gatavs, vai diplomdarbs, ko rakstām, pavisam drīz būs pabeigts. Dopamīns piešķir tonusu un apbruņo ar pacietību, piemēram, motivējot sportistu aizskriet līdz finišam. Tātad dopamīns palīdz sasniegt mērķi.

Nav nekāds noslēpums, ka daudzi mūsdienās cieš no grūtībām izvirzīt un sasniegt mērķi. Izrādās, tas ir saistīts arī ar dopamīna izmantošanu. Šī ķīmiskā viela mūsu smadzenēs izstrādājas ierobežotā daudzumā. Ja mēs to visu laiku tērējam, liekot sev gūt prieku no nesvarīgiem niekiem, galu galā mēs vairs nespējam koncentrēties, lai virzītos uz vērtīgākiem mērķiem, piemēram, nākotnes nodrošināšanu. Tikko pamodušies, mēs tveram pēc telefona un lētā dopamīna medībās sākam skrullēt sociālo tīklu ierakstus, faktiski uzvedoties kā zinātnieku pētītais pērtiķis, kas priecājas par figūru kombināciju ekrānā.

Jo vairāk dopamīna tērējam maznozīmīgām smadzeņu aktivitātēm, dažādiem “gribulīšiem” un kārdinājumiem, jo mazāk mentālās enerģijas pietiek nozīmīgiem lēmumiem, kas attiecas uz mūsu nākotni.

Turpretim, kad strādājam pie kāda nozīmīga projekta vai koncentrējamies uz lieliem perspektīviem mērķiem, mēs ar laiku nonākam stāvoklī, ko sauc par “plūsmu” – dopamīns ir uzkrājies lielās devās un, tam izdaloties, mēs jūtam spēka un prieka pieplūdumu.

Veido uzkrājumu viegli!

Bieži vien mēs paši sev radām dopamīna lamatas. Vai esat pamanījuši, ka pat visjautrākajā pasākumā mēs kādā brīdī vairs nejūtam prieku un nogurstam? Atrodoties pasākumā, kas ilgst vairākas stundas un kurā nepārtraukti mums tiek piedāvātas izpriecas, dopamīns smadzenēs tiek ātri iztērēts un nepagūst uzkrāties. Līdzīgi šis princips darbojas arī mūsu ikdienā un dzīvē kopumā. Visa šī mazo prieciņu gūšana – iepirkšanās, laika nosišana soctīklos, skatoties, kāda kuram mašīna, frizūra, kleita, kādā ballītē viņš pabijis, – prasa iesaisti un uzmanību. Kad pienāk laiks pieķerties kam citam, mums vairs nav enerģijas. Mēs sākam lietas atlikt, atgriežoties lētā dopamīna medībās. Tā izveidojas apburtais loks, no kura grūti tikt laukā.

Visu laiku “sēžot” uz lētā dopamīna atkarības, ir grūti pievērsties kaut kam lielam un nozīmīgam. Spēja plānot dzīvi ne tikai tagad, bet arī pēc 10, 20 un 30 gadiem, pareizi sadalot ienākumus un ieguldot, neradīsies, ķerot mazos un reizēm pat viltotos dzīves prieciņus.

Tomēr tas arī nav tik grūti – lai sāktu veidot uzkrājumu, tam nepieciešams tikai lēmums un dažas vienkāršas darbības internetbankā vai bankas filiālē. Tam var atvēlēt kaut pavisam nelielu summu atbilstoši savam budžetam.

Piemēram, CBL Atklātā pensiju fonda pensiju 3. līmeņa klientu vidējā iemaksa mēnesī pērn bija 51,85 eiro. Turklāt tieši jaunieši arvien vairāk sāk aizdomāties par pensiju – pērn par 43 % vairāk jauniešu vecumā līdz 24 gadiem sākuši veidot uzkrājumus pensiju 3. līmenī.

“Latvijas iedzīvotājiem lēnām veidojas paradums jau jaunībā sākt krāt vecumdienām. Tā kā pensiju 3. līmenis ir ilgtermiņa uzkrājums, liela nozīme ir kolektīvai apziņas maiņai. Jo ātrāk cilvēki saprot savu iespēju ietekmēt savu pensiju, jo vērtīgāks arī būs rezultāts,” norāda Agnese Zvaigznīte, AS CBL Atklātais pensiju fonds valdes priekšsēdētāja.

Šāda papildu uzkrājuma veidošana vairo pašapziņu, pilnvērtības un drošības sajūtu, kā arī ļauj pozitīvi domāt par nākotni.

Svarīgākais
Uz augšu