Ekspertu ieteikumi, kā vecāki var motivēt pusaudzi: sākt mācīties un darīt! (2)

Uzvedību iemācās no redzētā

Speciāliste norāda, ka svarīgi ir saprast, ka uzvedība vienmēr ir iemācīta lieta – to apgūst apkārtējā vidē, vērojot tajā esošo cilvēku veiktās darbības, modeļus, attieksmes un atdarinot tos. Ja vecāki vēlas būt atbalsta punkts pusaudzim ceļā uz pozitīvu uzvedību, nepietiks tikai ar reakciju uz negatīvo uzvedību, jāmācās būt jaunietim par mentoru ceļā uz jaunu prasmju apgūšanu un to lietošanu reālajā dzīvē. Svarīgi arī saprast, ka uzvedības maiņas process nav ātrs, bet ilgs un ļoti pakāpenisks, turpretim pusaudža psihe iekārtota tā, ka pozitīvo rezultātu viņš vēlas redzēt teju uzreiz vai ļoti ātri. Piemēram, dabiskos ieguvumus no pozitīvas uzvedības ilgtermiņā, ko labi saredz pieaugušais, – labi mācīsies, būs labas atzīmes, pabeigsi skolu, atradīsi labu darbu utt. – jaunietis var nespēt labi uztvert, jo šis solis ir par garu un ilgu.

Psiholoģe norāda, ka šeit vecāks var lietot papildu stimulus:

1. Izteikt verbālu atzinību, uzslavu par pat ļoti mazu pozitīvu uzvedību, kā arī par samazinātu negatīvu uzvedību. Piemēram, ja no piecām negatīvām piezīmēm skolā ir tikai viena – ļoti labi, tas ir liels solis pusaudzim viņa uzvedības korekcijā, noteikti paslavējiet viņu!

2. Taustāmie labumi – saldumi, balvas, dāvanas - jebkas taustāms, ko iekāro pusaudzis, var tikt izmantots kā atalgojums par pozitīvu uzvedību;

4. Uzkrājamie labumi. Tā ir iepriekš savstarpēji noteikta un izveidota sistēma, kas, “uzkrājot” kaut ko, sniedz zināmu labumu pusaudzim. Piemēram, pie noteikta skaita sakrātu kartīšu, kuras iegūtas par pozitīvas uzvedības epizodēm, tās pārvēršas pusaudzim vēlamā balvā – piemēram, ekrānlaikā.

Vai vecāku bērnības realitāte – sodi un aizliegumi – ir lietojami šodien?

Psiholoģe stingri norāda: ja vēlas pozitīvas pārmaiņas uzvedībā, primāri ir stiprināt vēlamo uzvedību un tikai sekundāri var lietot tā saucamās apspiedējtehnikas, lai novērstu negatīvo uzvedību. Jāņem vērā, ka apspiešanas tehnikas parasti nemāca vēlamo uzvedību, bet labākajā gadījumā liek to vairs nedarīt – jo tas nozīmē sāpīgas vai nepatīkamas sekas. Piemēram, ja pusaudzis kavē plānoto treniņu un vecāks uz to reaģē kliedzot vai pārmetot, – jārēķinās, ka bērns iemācās: ja kāds uzvedas nevēlami, pārmetums vai verbāla agresija ir veids, kā jāreaģē. Šādā situācijā ir apdomājama “negatīvā apspiedēja” izmantošana - proti, kaut kā pusaudzim vēlama un tīkama, piemēram, ekrānlaika atņemšana. Psiholoģe norāda, ka šāda veida sods darbojas tikai uzreiz pēc nevēlamās uzvedības, kā arī vecākiem jābūt atklātiem pret sevi par spēju “izturēt konsekvenci” – proti, lai nav sodīšanas “šad tad”, vadoties pēc pašu emocionālās noturības situācijā.

Kas jāņem vērā vecākam, palīdzot pusaudzim mainīt uzvedību?

1. Jāizvirza tikai neliels skaits prasību vienlaicīgi;

2. Mērķi tiek uzstādīti, izejot no konkrētā pusaudža pašreizējā snieguma, nevis vēlamā. Iespējams, jāpakāpjas soli atpakaļ;

3. Jāuzdod sev jautājums - vai uzvedības mērķi jāizpilda par 100% vai būs labi arī ar 90%?

4. Ja pusaudzis nejūtas motivēts, iespējams, pirmais solis ir par lietu. Jāievēro “mazo soļu” princips.

Kā iemācīt jaunas prasmes?

Speciāliste Anita Irbīte atkārtoti uzsver – tas nav ātrs process, jāmeklē jūsu pusaudzim vispiemērotākais veids, jāeksperimentē un jākombinē dažādas metodes:

1. Modelēšana. Izmantojam apkārtējā vidē esošus modeļus – cilvēkus kā piemēru pozitīvas uzvedības veicināšanai. Jo labāk pusaudzis spēs identificēties ar paraugmodeli (role model) – piemēram, savu vienaudzi vai treneri, kas viņu iedvesmo, jo veiksmīgāk tiks pārņemta uzvedība.

2. Lomu spēles un etīdes. Izspēlējiet mājās situācijas vai potenciālās epizodes, kurās viņam jākoriģē sava uzvedība soli pa solim, pārrunājiet, kas bija grūtākais, kas nav skaidrs, pie kā vēl jāturpina strādāt drošā vidē ar vecāku. Kā nākamo soli virziet pusaudzi pašam veikt “mājasdarbu” reālā vidē, piemēram, skolā, un noteikti vēlāk pārrunājiet, uzdodiet atvērtus jautājums, kā viņam veicās un kā viņš jutās.

3. Verbāla un pozitīva atgriezeniska saite. Runājiet, jautājiet un klausieties pusaudža teikto.

Kā vecākam būt veiksmīgam pārmaiņu nesējam?

1. Speciāliste iesaka 80% klausīties un tikai 20% runāt! Sākot šo praktizēt, vecāki paši pārvērtē un saprot, kāda nozīme ir tieši tiem vārdiem, ko viņi saka.

2. Atspoguļot un rezonēt ar pusaudža emocijām. Piemēram, “es redzu, ka esi dusmīgs”, “es saprotu, ka esi satraukts” utt.

3. Uzdot atvērtus jautājumus! Piemēram, par kādu sasāpējušu situāciju skolā: “Vai vari pastāstīt, kas, tavuprāt, notika?” – nevis uzreiz izklāstīt vai piedāvāt savu versiju par notikušo.

Valsts probācija dienesta speciālisti, kuru redzeslokā nonāk bērni un pusaudži, kas izdarījuši pārkāpumus un kuriem noteikta probācijas uzraudzība vai novērošana, savā ikdienā izmanto tā saucamās motivējošās intervijas tehnikas, lai palīdzētu šiem jauniešiem veidot pozitīvu nākotni. Motivējošā intervija ir uz sadarbību balstīta un uz mērķi orientēta sarunas metode, kuras mērķis ir stiprināt pusaudža iekšējo motivāciju mainīties, izpētot un risinot viņa iekšējās pretrunas (piemēram, pretrunu starp vēlmi mainīties un palikt tādā pašā situācijā). Būtiski ir:

1. Veidot vidi, kurā pusaudzis jūtas sadzirdēts, nevis tiesāts;

2. Uzsvērt, ka izvēle par izmaiņām pieder viņam pašam;

3. Palīdzēt pusaudzim atklāt pretrunas starp viņa vērtībām/mērķiem un pašreizējo uzvedību.

4. Uzdot jautājumus, kas veicina pārmaiņu izteikšanu (“Kā būtu, ja lietas dzīvē sāktu mainīties?”).

Kā min Valsts probācijas dienesta pārstāve Krista Skara, ne vienmēr izdodas ātri veicināt motivāciju pusaudzī, tomēr, veidojot cieņpilnas un uzticības pilnas attiecības, pusaudzis atvērsies, jo sāks uzticēties un saredzēs jēgu pārmaiņām.