Aicinājums Gavēņa laikam

Arhibīskaps Jānis Vanags pārdomās par šo laiku vēstī:

«Pelnu dienu vismaz kopš 8. gadsimta atzīmē kā Lielā četrdesmit dienu pirmslieldienu gavēņa sākumu. Pelnu Dienas dievkalpojumā cilvēkiem mēdz uz pieres uzvilkt krustu no svētītiem pelniem, ko iegūst sadedzinot pērnās Pūpolsvētdienas zarus, ar vārdiem: «Piemini, cilvēk, ka esi puteklis un pīšļos tev būs atgriezties!» Mēs nevaram būt droši par rītdienu, jo to mums var nolaupīt krīze, slimība, netaisna vai neprasmīga vara, nelaimes gadījums vai pēkšņa nāve. Par to mums nav noteikšanas. Tomēr Pelnu dienas atgādinājums nav domāts, lai baidītu vai uzdzītu mazvērtības kompleksu, bet gan lai palīdzētu ieraudzīt patiesību. Materiālā esība tiešām ir ļoti trausla, pakļauta sairšanas procesiem. Taču Pelnu diena ievada sagatavošanos nevis nāvei, bet Lieldienām, Kristus augšāmcelšanās dienai, kad Dievs parādīja savu uzvaru pat pār galējo sairšanas formu – nāvi un kapu. Pelnu dienā apceram savu trauslumu un nīcību, lai skaidrāk ieraudzītu, ka esam garīgas būtnes, radītas pēc Dieva tēla un līdzības. Mēs neesam tikai iznīcīgi, mirstīgi cilvēki varas vai nolemtības rokās. Kristus uzvara pār nāvi dara, ka viņa ļaužu nākotne un piederība ir nevis lēni mirt un nonākt kapā pie trūdiem, bet dzīvot, kopā ar Kristu pārspējot pasauli, un piepildījumā būt debesīs pie Dieva.

Gavēnis nenozīmē vienkārši neēst gaļu, kā bieži domā. Gavēnī cilvēks cenšas pārspēt savu miesīgo dabu, ierobežojot sevi ēdienā, dzērienā, izklaidēs un mēģinot savaldīt savus ļaunos ieradumus un iegribas, kas viņu kalpina. Katrs pats zina, kas ir viņa vājība — saldumi, alkohols, laiskums, nesavaldība vai kas cits. Gavēnī ir svarīgāk uzveikt tieši to, turklāt ne tik daudz sasprindzinot gribasspēku, kā pievēršoties dvēseles attiecībām ar Dievu — lūgšanām, Svēto Rakstu apcerei, sirdsapziņas izmeklēšanai, grēksūdzei, sakramentiem. Gavēņa ieguvums ir piedzīvot gara pārākumu pār miesu.

Šogad Pelnu diena ir pienākusi trauksmainā laikā. Valsts prezidentam ir jāizvēlas jauns valdības vadītājs. Tas ir izaicinājums, bet arī iespēja. Latvijai šobrīd vairāk nekā jebkad ir vajadzīgs ministru prezidents, kas būtu ne tikai profesionālis, bet daudz vairāk personība, kurā gars pārspēj miesu ar tās iegribām. Cilvēks, kurš būtu no garīgas, ne vienkārši politiskas elites. Kā sacīts Salamana pamācībās, «par trim lietām nodreb zeme, un ceturto tā arī nevar panest: nemieru rada vispirms vergs, kļūdams par ķēniņu, tāpat nejēga, kad viņš ir pārmērīgi maizes paēdis, … un kalpone, ja viņa stājas savas kundzes vietā”. Latvijai šai brīdī ir vajadzīgs Cilvēks, kurš spēj aizliegt sevi, celt plecos amata smago krustu un nest to Dievam par godu un cilvēkiem par svētību. Ja tādu atrast liekas grūti, tas tikai rāda, cik draudīgā situācijā esam.

Šajā brīdī tautai vajadzētu nevis lādēt, bet aizlūgt. Izlūgt no Dieva vadītāju pēc Viņa prāta. Mums vajadzētu arī aizlūgt par valsts prezidentu, vēlot viņam spēku šai situācijā apzināties sevi kā cienīgu, augsti izglītotu un ar izcilām pilnvarām apveltītu valstsvīru, kurš ir atbildīgs tikai Dieva, Latvijas tautas un savas sirdsapziņas priekšā. Lai, izraugot jauno valdības vadītāju, viņam izdotos cauri daudzām prasīgām balsīm saklausīt Dieva balsi, tautas balsi, saprāta balsi.

Bet mums visiem gribu novēlēt svētītu, nopietnu un garīgas izaugsmes bagātu Gavēņa laiku, kurā tuvojamies tādam dvēseles stāvoklim, lai Latvijas tautas balss tiešām būtu kā Dieva un saprāta balss.»

www.lelb.lv