Ķesteris: jēga pieķerties ir tikai mīlestībai! (53)

Šodien, 14. februārī, tev aprit apaļa jubileja... Vai maz vīrietim pieklājas atklāti jautāt par vecumu? Sievietes parasti mulst...

Ģirts Ķesteris: Domāju, par vecumu var jautāt kā pusaudzim, tā pieaugušam vīrietim. Galvenā doma ir par atziņām: kādas tev ir piecdesmit gados un kādas divdesmit gados. Interesanti, ka tās vienalga būs unikālas – jebkurā vecumā! Vecums ir unikāls un tajā pašā laikā universāls.

Kas ir tās vērtības, kas ar vecumu pilnveidojas, kuras rodas no jauna?

Ģirts Ķesteris: Tas ir Mikelandželo princips. No liela izejmateriāla, kāds nu kuram tas ir – marmors vai ģipsis, atskaldīt visu lieko un nonākt pie būtiskā. Sākt veidot mākslas darbu. Lūk, šis ir tas vecums, kad tu varētu sākt veidot ko tīru vērtību ziņā. Bet tas nav pašmērķis. Tas nozīmē apzināties, ka runāt kopējos viedokļos un piedalīties kopējā domu apmaiņā, ieslēdzot sevi kā unikālu mediju, ir vienkārši nelietderīga laika nosišana. Tas ir diezgan sarežģīti un diezgan grūti. Tas sākotnējais scenārijs ir tāds, ka tu esi neatkārtojams. Ir kaut kādi viedokļi, nostājas, ko paužam, izejot no tā, ko sabiedrība no mums prasa, pilsoniskā nostāja, politiskā pārliecība, sociālā aktivitāte... Otrs, kad kļūsti par ko tādu, kas tev atļauj nedomāt un nepaust viedokli, kas ir popularizēts un sabiedrībā pieņemts, lai būtu tolerants, korekts... Savos divdesmit tev laiks šķiet bezgalīgs, bet šajā vecumā tu skaidri sāc redzēt – gads, gads, gads...

Sācies ir «šeit un tagad» laiks...

Kam tev nav vairs laika?

Ģirts Ķesteris: Lai veidotu kādus pakaļdarinājumus vai izlēkātu klasītes, kuras kāds jau ir sazīmējis tev priekšā, jā, man šķiet – tam man nav vairs laika! Es, protams, runāju tādā mazliet vēlamā formā... Tas nav tā, ka es ideāli būtu nonācis pie šīs atziņas un to simtprocentīgi realizēju...

Vai šajā vecumā vīrietis izteiktāk nemeklē ceļu, kā pašapliecināties? Zinu, ka pagājušajā gadā arī pievērsies biznesam – bērnu aplikācijas izstrādei... Tātad vajag kā sevi vēl pierādīt...

Ģirts Ķesteris: Nē, tas vienkārši vīrietim ir raksturīgi. Īpaši, ja esi izvēlējies vidi un profesiju, kurā tu nepārtraukti mazāk vai vairāk esi izpildītājs. Tu vari būt mākslinieks, bet pamatfunkcija tev ir izpildīt. Šī pašnoteikšanās pārvēršas par tādu mazu neatkarības cīņu, kurā tu izvēlies vienu vienīgu ieroci: būt pašam saimniekam. Jebkurš vīrietis kā uzņēmējs iegūst zināmu atbildību par to, ko viņš sauc par sevis realizāciju. Bet liela loma tajā ir arī sievietes atbalstam. Man prieks, ka arī man sanācis radīt tīru, ekoloģisku, radošu, kreatīvu projektu, atrast unikālu transformāciju.

Pienāk vecums, kad gribi dalīties!

Piešķirt jēgu eksistencei. Realizēt ambīcijas.

Saka, ka vīrietim jāiestāda koks, jāuzaudzina dēls un jānosit čūska. Kā tev izdodas?

Ģirts Ķesteris: Dēls ir, koku kaut kā uzrušinātu, bet tā čūska sevī... Tā kārdinātāja. Nezinu... (Smaida.)

Par politiku nedomā?

Ģirts Ķesteris: Nē tā ir klišeja. Koķetērija...

Ģirt, patiešām tu savā vecumā izskaties ļoti labi – vairums tiešām netic tam, kas rakstīts pasē... Kur tā sāls? Kā par sevi rūpējies?

Ģirts Ķesteris: Smēķēju, neregulārs sports... (Smejas.) Patiesībā šis vecums nav dikti omulīgs, jo sāk prasīt no tevis papildu investīcijas. Zinu, ka bez sporta nevaru... Līdz šim trenējos mājās – man patīk tas klusums, miers – tu esi ar sevi. Un tad mani dēls aizveda uz sporta zāli, saka – re īsta veču meka! Iet tehno un... ir labi! Labi, jo tur tu vari būt bez biksēm, bez roleksa, bez jaunākā gadžeta – tam nav būtiskas nozīmes. Visu nomet nost un dari to lietu, nevis pozē. Izrādās, tur ir baigā solidaritāte.

Kur vēl tās veču mekas rodamas?

Ģirts Ķesteris: Kaut vai sporta spēles vērošana un jušana līdzi. Neierobežota brīvība ir tādās izpausmēs - kur tu vēl redzēsi vīriešiem tik īstas emocijas?

Vai esi no tiem vīriešiem, kas var atklāti pateikt, kad pēdējo reizi raudāji? Skatuve neskaitās..

Ģirts Ķesteris: Skaitās gan! Vismaz man. Tur nav tikai izdomāts tēls, apakšā jau esmu es.

Katru vakaru citā tēlā – skaisti un bīstami vienlaicīgi.

Tā ir priekšrocība, bet ja dzīvē?

Ģirts Ķesteris (domā...): Nesen... Pirms diviem gadiem piedalījos tādā kā sargeņģeļu akcijā – katram bija savs bērniņš, kam aicināt saziedot līdzekļus. Vakar paziņoja, ka manas mīlulītes vairs nav... Tad jā... Tā zaudējuma sajūta, tas, kā iztēlojies vecāku pārdzīvojumus... Ar visu izpratni par Dieva iekārtoto pasauli tas mūs nepasargā no personiskajām emocijām. Lai kādas atziņas tev būtu – šādā mirklī tu nespēj būt racionāls. Neko nespēj darīt... Bet to impulsu nevajag zaudēt - to reakciju.

Kas tevi uzlādē, dod restartu?

Ģirts Ķesteris: Restartu man dod pasakaini daudzas lietas. Izņemot rūpes par rītdienu – tā ir stulba īpašība, būtu tā lieta jāatmet. Jātiek vaļā no sīkumiem. Dzīvot šeit un tagad, un to var izdarīt, teiksim, skrienot. Ja tu domā skriešanas laikā par beibēm, gaidāmo sanāksmi – tad tas jau ir garām, muskuļi trenējas, bet prāts neatslābst. Dari, ko tu dari tajā brīdī.

Esi meditējis arī?

Ģirts Ķesteris: Ir bijusi pieredze, jā. Tas nozīmīgi ir visiem tiem, kas strādā radošajās profesijās. Tajos slāņos piemeklē daudz pozitīvu lietu, bet var notikt arī pretēji...

Atklājas paša daba...

Ģirts Ķesteris: Jā, diemžēl...

Kā tiec galā ar dusmām?

Ģirts Ķesteris: Man ļaunatminīgums nav dots no dabas, es esmu pasargāts no tā. Man arī piegriežas tas stāvoklis - dusmoties, tas atkrīt pats par sevi.

Kas tevi vēl neskar, nešķiet ievērības vērts?

Ģirts Ķesteris: Man nešķiet svarīga pagātne. Es neredzu jēgu kavēties atmiņās... Tas pats ar dzīves mirkļa fiksēšanu dažādos veidos – atmiņas, kamera, tas viss ir jauki, tas ir kā atgādinājums, bet pēc tam pašam par to tīksmināties: cik tas bija labi... Nezinu...

Labi, runājam par tagadni – pēdējā atklāsme sev pašam?

Ģirts Ķesteris: Nedrīkst zaudēt spēju brīnīties.

Kamēr brīnies, viss ir kārtībā...

Bērni jau ir mūsu mazie skolotāji. Kādas tev ir attiecības ar bērniem?

Ģirts Ķesteris: Ar dēlu draudzīgas un veselīgas attiecības. Ar pieredzi un padomu dalīties ir vienkārši – bet tā ir tava pieredze un «tas sunim ir pie astes». Sarunāties ir cita lieta – viedokļu apmaiņa bez dogmatiskas pieejas. Manuprāt, attiecības ar meitu ir dāmu periodā priekšā. Nenoliedzami,

es priecājos par bērnu pasauli, kas ir vēl manai meitai. Tā ir jutekliska citā līmenī.

Jaukas nepārspīlētas sarunas, uzklausīt visas bērna vēlmes – es tad jūtos ļoti viegli.

Vai ar pašanalīzi esi nodarbojies?

Ģirts Ķesteris: Pašanalīze traucē, tā ir nebrīva izpausme. Nepārtraukti sevi komentē un apstrīdi. Godkāre. Tas mani uztrauc. Citreiz visas ambīcijas mūs slepkavo nost. Tā ir pamatvēlme, un no tām mēs neesam pasargāti. Ja runāju par sevi – jā, man šīs vēlmes ir vēl izteiktākas nekā dažam labam citam. Tās urda nepārtraukti. Vienīgais, kā vari pat necīnīties un nereaģēt uz tām, ir jāsaprot, ka pastāv cita trase. Tur tu jūties tur daudz pozitīvāks, neatkarīgāks un brīvāks. Jebkura vēlme sašaurina diapazonu. Intelekts uz afektācijas rēķina.

Kā ar mīlestību?

Ģirts Ķesteris: Prieka un mīlestības stāvoklis ir bezgalīgs... Zini, mēs pieķeramies ļoti daudzām lietām, bet, kad tas notiek, tas viss sāk brukt. Jo vairāk pieķēries, jo vairāk brūk. Tāpēc jēga pieķerties ir tikai mīlestībai! Esmu tam visam gājis pats arī cauri – esmu pieķēries profesijai, slavai, panākumiem pat vēlmju līmenī.

Pieķēries ideālajām attiecībām. To visu esmu piedzīvojis un visu to esmu pazaudējis.

Lai cik dīvaini tas būtu. Gan profesionālā jomā, gan attiecībās...

Ko tu šobrīd meklē?

Ģirts Ķesteris: Jebkurš vīrietis ļaujas romantiskam iemīlēšanās periodam. Skaidrs. Jebkurš vīrietis izbauda sekas, kas seko pēc tam... Jebkurš vīrietis zināmā mērā jūt vainas apziņu trešajā pakāpē, ja grūti beigt iepriekšējās attiecības un sākt jaunas.

Jebkurš vīrietis meklē līdzcilvēku – sievieti. Nevis draugu.

Nevis apprecēt romantiskās attiecības vai kurbulēt kaislību, bet ar kuru būt kopā. Ja mēs izlaižam romantisko periodu...

Vai tad maz romantiskais periods ir izlaižams? Neticu...

Ģirts Ķesteris: Es pieļauju, ka var, jo līdzcilvēks ir vienmēr ilgtermiņā. Romantika var tam sekot...

Atšķaidi mums mazliet šo terminu «līdzcilvēks»...

Ģirts Ķesteris: Tās nav konkrētas vīrieša un sievietes funkcijas. Būtu vēlams, lai vīrietim ir loks un sievietei pavards un bērni. Tas būtu labi, bet mūsu sabiedrībā tas nav obligāti. Arhetipiskais nekur nepazudīs. Ja vīrietis izteikti sāk rauties sievietes teritorijā – agrāk vai vēlāk sievietei tas apnīk un viņa to izgrūž ārā. Bet līdzcilvēks nekad neļaus nonākt līdz tādai situācijai, kur eksistē sadalījums un kāda prioritātes. Es neizslēdzu sadzīviskus strīdus, nerunāšanas periodus, padzīvošanu citās istabās. Ar līdzcilvēku ir patīkami runāt vai nerunāt par neko, otram esot klāt. Nevis intonācija, bet sarunas veids, kas tīkams abiem. Bez šīs tonalitātes tev ir grūti dzīvot.

Liekas, tu tādu pazīsti...

Ģirts Ķesteris: Es to zinu, pēc pieredzes, jo mans tētis un mamma izteikti pārstāvēja šo savienību. Viņi vispirms tikās viens ar otru un tikai pēc tam mūs ieraudzīja ar brāli. Tas nenozīmēja, ka mūs mazāk mīlēja...

Kas ir lielākā kļūda, ko pieļaujam attiecībās?

Ģirts Ķesteris: Tu nedrīksti prasīt no otra cilvēka, lai kāds tevi darītu laimīgu. Tas ir neiespējami.

Otrs nav tavs laimes garants,

ja nevari pats būt laimīgs, piedod... Fiasko – agrāk vai vēlāk. Nav nosacījumu – ārpus tevis, kas ļauj tev justies labi. Lai kā es to pats meklēju...

Tu vari teikt, ka pazīsti sievietes?

Ģirts Ķesteris: Jā... (Viltīgi smaida.)

Kas ir pats svētākais un brīnišķīgākais mīlestībā?

Ģirts Ķesteris: Mīlestība nav svētki. Mīlestība ir ikdiena. Iemīlot rutīnu, sapratīsi, ka svētku sajūta neizpaliek. Pats skaistākais – iemīlēt ierastās vietas. Kāpēc cilvēki grib atgriezties mājās? Tā ir cilvēka daba. Ballīte beidzas.

Jebkurš kreisais solis neglābj tevi no paša problēmām.

Kāpēc tu ierodies mājās, pie sīča.. Tev patīk risināt sīkās problēmas ik dienas. Tā ir rutīna, un to nemīlēt ir dīvaini..

Tev pietiek mīlestības?

Ģirts Ķesteris: Pietiek. (Smaida.) Jautājums, kā es izmantoju. Tas resurss ir bezgalīgs. Citi saka, ka bieži jāapliecina mīlestība verbāli, bet es domāju, ka pietiek ar neviļus pieskārienu, kas apliecina klātbūtni. Par mīlestību domāju – ja jau šī līdzcilvēku būšana notika ar maniem vecākiem, kāpēc lai tas nenotiktu ar mani?

Mīlēt un raudāt jebkurā vecumā. Tā ir labākā atļaušanās, tas ir ekskluzīvi. Bet neslēpjoties! Patiesi...

Gan jau šovakar Dailes teātrī gaidāma ballīte, ko Ģirts no tiesas novērtē. Kad lūdzu atminēties spilgtāko baļļuku, viņš minēja teātra aizkulisēs šņabīti un pilnas bļodas ar ikriem, kuras tukšojās paralēli izrādei «Drakula». «Tam jānotiek spontāni, un ticu, ka 51. baļļuks būs vēl foršāks,» atvadoties saka man Ģirts Ķesteris.

Daudz laimes, un lai izdodas atrast savu līdzcilvēku!

Paldies viesnīcai «Dome Hotel & SPA» un restorānam «Le Dome», īpaši šefpavāram Mārim Astičam par gardajām pusdienām.

"Dome Hotel & SPA"

„Le Dome”