Trešdiena, 18. jūlijā Vārda dienas: Rozālija Roze
Foto: Shutterstock

Mūsu galvas allaž nodarbina jautājums par to, kā iegūt visu, ko iekārojam. Katram no mums ir sajūta, ka esam pelnījuši laimi. Esam pelnījuši būt laimīgi, būt mīlēti, būt novērtēti, cienīti, likteņa saudzēti un līdzcilvēku izprasti. Tikai nevienam nav skaidrs, kurš to ir apsolījis. Jo īstenībā tas nav apsolīts. Un katrs dzīvo savas karmas ietvaros, un galva, kas novietota uz rumpja, ir pavisam attāli saistīta ar apziņas dzīlēm. Prāts ir tik tuvredzīgs un smieklīgi cerīgs.

Prāta kultivatori ir izdomājuši pozitīvās domāšanas spēka iespējas,

lai vēl vairāk cilvēkus attālinātu no savas būtības un ierāmētu prāta šaurajā uztveres diapazonā.

Katra cilvēka horoskopā var saskatīt ne vien šo konkrēto cilvēku, bet visu viņa ģimeni, visu dzimtu, visus tuvos un tālos, valsts karmu, visas cilvēces karmu. Tik daudzdimensionāls, plašs un dziļš ir katra cilvēka apziņas ceļš. Jo neviens nav viens, mēs visi esam daļa no Visuma un bezgalības.

Cilvēka ideja par savu unikalitāti un individualitāti ir viena no jautrākajām prāta spēlītēm, ko tas veic, sadarbojoties ar ego.

Cilvēka saikne ar Visumu ir tieši tas, kas cilvēkam dod šo ilūziju par apsolītās laimes brīdi. Kosmosa rašanās brīdī katra apziņā atblāzmojas šis pārpasaulīgās laimes mirklis. Tas ir dzinulis katras dvēseles iemiesošanās reizei alkt šo laimes izjūtu atrast laicīgās dzīves ietvaros.

Foto: Shutterstock

Bet likteņa rotaļa ir faktā, ka katram šo aspektu realizācijas nav apsolītas. Un reizēm tikai alkas ir tās, kas liek iedegties, bet sasniedzams tas tā arī netop. Un vien ilūzijas dzen uz katru nākamo vilšanos. Un paradoksāli, jo vairāk mēs alkstam, jo vairāk lūdzam. Bet mūsu lūgšanas nesakņojas mūsu ticībā sev.

Mēs lūdzam, jo uzskatām, ka mums pienākas.

Visi lūdz. Katrs savu ieskatu un negausības apjomos. Daudzi cer, un daži tic. Cilvēces pārapdzīvotības nosacījumos lūgšanu un prasību debesīm ir tik daudz, ka sen veidojies deficīts iespējās visus lūgumus pat izskatīt, lai vismaz izvērtētu iespējas katram iedot pēc nopelniem. Visi kaut ko grib, un pamats tam ir vien pārliecība, ka katram pienākas. Pasaule izsmeļ savas rezerves. Cilvēku negausība nerimstas.

Izeja ir pateicības

Pateicība ir pazemība. Pateicība ir ticība. Pateicība ir mīlestība. Un pateicība ir spēks. Tā visa mūsdienu cilvēkiem trūkst visvairāk. Līdzvērtības princips varbūt efektīgi darbojas darba vidē, bet ir bezspēcīgs karmas priekšā.

Pateicoties cilvēks atbrīvo sevi brīvas enerģijas plūsmai.

Tā ļauj aizsniegties daudz tālāk par sava prāta vēlmēm un iecerēm. Pateicības iesniedzas debesu nostūrī, kur vēl nav deficīta. Tur ir apjomīgs enerģijas un iespēju lauks, kas ļauj izpildīties apziņas apjoma iespējām.

Lūdzot cilvēks ierobežo savas iespējas. Viņš lūdz to, kas, viņaprāt, viņam uzlabotu dzīves kvalitāti un ikdienu. Tik mazas reizēm ir lūdzamās izmaiņas, ka Dievs atliek to izpildi, līdz citas, būtiskākas lietas būs realizētas. Tādējādi cilvēka lūgumi krājas deficīta nodaļā. Un cilvēkā aug neticība, raizes, neapmierinātība un dusmas. Bet visas šīs emocijas nāk no neapmierinātības un bailēm. Bailēm, ka tiešām ar visu pašam būs jātiek galā un jārīkojas pašam ar savu dzīvi būs.

Foto: Shutterstock

Ikvakara pateicības dienasgrāmata liek fiksēt notikumus, kas ir pateicības vērti

Ja mēs to vērtējam dievišķi, tad ikkatrs elpas vilciens ir pateicības vērts, jo ar katru ieelpu mēs piedzimstam un ar katru izelpu mēs lēnām nomirstam. Bet cilvēka rupjā saprašana spēj fiksēt vienīgi notveramus pateicības punktus. Un arī, atzīmējot vien tos, mēs lēnām mainām savu domāšanu par vērtībām.

Pateicība par rītu, kas atnācis ar skaidru galvu un labu veselību.

Dienu, kas aizritējusi bez negadījumiem un pārpratumiem. Cilvēki, kas ļāvuši justies iederīgai un novērtētai. Divas rokas, kas ļauj funkcionēt. Saule aiz loga, kas atveldzē dvēseli, satiksme uz mājām, kas ļāva apjaust dzīves dinamiku. Atskaites punkti – tie nofiksē mirkli un ļauj prātam apstāties steigā un apjaust. Prāta fantāzijas, ilūzijas un cerības nokauj jebkura mirkļa spēku. Apzināšanās spēks ārstē garīgas slimības. Un aktuālā veģetatīvā distonija ir tieši prāta spēles ar apziņas dziļumu. Prāta un ego valdīšana pārņem cilvēka būtību. Cilvēks nav miesas kalps. Katra dzīves noteikums ir vien iet pa savu ceļa pusi un izvēlēties pagrieziena punktots pareizo virzienu.

Pateicības ir fundamentāls risinājums, kā iegūt nevis to, ko aprobežotā prāta iztēle ir iekārojusi, bet pasmelt sev malku no Visuma dzīļu avota. Aizsniegties bezgalībā, satvert mirkli, noticēt, zināt, sajust un izbaudīt – tik daudz dod pateicības. Pateicību avots ir dievišķs, tas ir neizsmeļams. Jo dzīves atslēga ir faktā, ka smelt eliksīru vajag no sevis. Tāpēc, tiklīdz mīlestība, miers, prieks, laime un labsajūta iemājos cilvēka sirdī, tā realizēsies arī dzīvē. Jo nav nekas ārpus mums tverams.

Foto: no personīgā arhīva

Rakstu sagatavoja «Egoiste» blogere, karmas eksperte, astroloģe, hennas māksliniece Inese Dāvidsone.

www.HennaGuru.lv www.astrologika.lv

© TVNET. Visas tiesības paturētas