Mēs katrs esam citāds, un katram no mums lielāku lomu spēlē viena smadzeņu puslode. Tas ir normāli un izskaidrojami. Taču, ignorējot šo īpatnību, mēs izkropļojam priekšstatu par sevi. Šoreiz aplūkošu jautājumus, kas palīdzēs izskaidrot, kurai civilizācijas daļai – labajai vai kreisajai – mēs katrs piederam.
Kreisā puslode
Kreisā smadzeņu puslode ir atbildīga par analītiski loģisko domāšanu, kā arī runu; tā palīdz novērtēt notikumus un parādības, t. i., padara pasauli saprotamu un paredzamu. Ar to ir saistītas mūsu pozitīvās jūtas.
Labā puslode
Labā smadzeņu puslode atbild par tēlaini radošo domāšanu, intuīciju. Pateicoties tai, mēs sapņojam, fantazējam un uztveram jaunu informāciju. Ar to ir saistītas mūsu negatīvās emocijas.
Mūsu smadzeņu darbības īpatnības nosaka to, vai mēs esam vairāk radoši, mākslinieciski haotiski vai mīlam kārtību visās lietās, dažkārt līdz pat pedantismam. Tādas mūsu individuālās īpatnības, kā mērķtiecību vai gluži pretēji – izlēmības trūkumu – arī nosaka smadzeņu darbība. Abas smadzeņu puslodes atrodas savstarpējā mijiedarbībā, tomēr katram no mums viena ir vadošā, kas pakļauj otras aktivitāti. Tādējādi cilvēce vispār tiek iedalīta divās nevienlīdzīgās daļās – kreisās un labās puslodes cilvēkos. Lai kā arī mums šāds dalījums nepatiktu, tomēr tāds ir fakts – lielākajai daļai cilvēku vadošā ir kreisā puslode, kas nozīmē, ka mūsu starpā ir daudz vairāk cilvēku, kuri uzticas tikai racionāliem aprēķiniem un skaitļiem. Tieši pateicoties šim apstāklim, mūsu vidū ir arī tik daudz cilvēku, kuriem ir grūti pieņemt savas emocijas un kur nu vēl uzticēties tām. Tas arī liecina, ka radošu, tēlaini domājošu cilvēku mūsu starpā ir ievērojami mazāk. Tāpat svarīgi ir zināt, ka kreisā smadzeņu puslode „apkalpo” un kontrolē labo ķermeņa pusi, bet labā – kreiso. Tieši tādēļ tie cilvēki, kuriem dominē labā puslode, raksta ar kreiso roku („pārmācītie” dažkārt arī ar labo) un atbilstoši arī otrādi. Smadzeņu pusložu funkciju atšķirību pirmais (pirms 150 gadiem) aprakstīja franču ārsts neirologs Pols Brokā (Paul Broca) – viņš kreisajā puslodē atklāja centrus, kas bija atbildīgi par verbālo domāšanu un runu. Un tikai gadsimtu vēlāk amerikāņu neirofiziologs Rodžers Sperri (Roger Sperri) pierādīja, ka smadzeņu darbību nodrošina abas puslodes, tikai šajā procesā katrai no tām ir savs „ieguldījums”. Par šo atklājumu zinātnieks ieguva Nobela prēmiju. Viņš pierādīja, ka uztvert pasauli visā tās pilnībā mēs varam, pateicoties abu smadzeņu pusložu – loģiskās un racionālās kreisās un intuitīvi emocionālās labās – sadarbībai.
„Kreisā” civilizācija
Tālākos pētījumus šajā virzienā veica amerikāņu neiropsihologs Elkhons Goldbergs (Elkhonon Goldberg). Viņš pierādīja, ka labā smadzeņu puslode apkārtējo informāciju uztver acumirklīgi un intuitīvi spēj noteikt saistību starp faktiem, kamēr kreisā jauno informāciju apkopo „nesteidzoties”, pakāpeniski un secīgi atklājot cēloņsakarības un sistematizējot faktus. Kreisā puslode it kā sadala apkārtējo pasauli detaļās, analizē tās, secīgi pārlūko to, kas nonāk mūsu uztveres zonā vai ir saglabājies atmiņā. Kreisā puslode kaut kādā ziņā padara pasauli vienkāršāku, kas savukārt palīdz mums labāk adaptēties tajā un plānot nākotni. Tomēr pasaule mainās tik ātri un radikāli, ka izdzīvot cilvēks varēs, tikai attīstot intuitīvo domāšanu vai izziņas procesus. Lai cilvēks spētu jauno uztvert kopumā un ātri, viņam aizvien biežāk būs jāņem talkā labās smadzeņu puslodes spējas, apgalvo viens no ievērojamākajiem radošās domāšanas mehānismu pētniekiem Luks de Brabanders (Luc de Brabandere). Līdz ar to var secināt, ka, attīstoties civilizācijai, aizvien lielāku nozīmi iegūs labās smadzeņu puslodes vērtība ar tai piemītošo intuīciju, ritma, krāsu, skaņu izjūtu un labas orientēšanās telpā spēju. Lai arī rietumu sabiedrībā vēl aizvien tiek pieprasītas profesijas, kurās lielāka nozīme ir kreisajai puslodei ar tās racionālo un loģisko domāšanu, tomēr tādas mūsu psihes īpatnības kā intuīcija, radošums pamazām sāk tās aizstāt. Jo, ko mūsdienu pasaulē nevar panākt ar skaitļiem, to var sasniegt ar radošu pieeju, dažādām inovācijām un intuīciju. Domājot par skolu programmām – arī tās vairāk orientētas uz „kreiso” civilizāciju. Apmācība tiek balstīta uz analītisko un loģisko, bet ne uz radošo pieeju jaunajam. Mūsdienu civilizācija (ar dominējošu kreiso smadzeņu puslodi), pilnībā nenovērtējot ar intuīcijas palīdzību iegūstamo zināšanu nozīmi, riskē „dabas bērnu” pārvērst „progresa bērnā”. Patiesībā tas jau izpaužas daudzās jomās.
Par „labo” puslodi
Zinātnieki ir atklājuši interesantu faktu – bērnam piedzimstot, uzreiz sāk strādāt arī labā smadzeņu puslode. Savukārt kreisā attīstās pakāpeniski, vienlaicīgi ar spēju saprast runu un runāt pašam. Ja pirmajos dzīvības mēnešos bērns aug harmoniskā un labvēlīgā (fiziskā, emocionālā un intelektuālā) vidē, tad viņa labā puslode spēj attīstīties tik lielā mērā, lai vēlāk nenonāktu kreisās puslodes ietekmē. Un tomēr, lai kādos apstākļos mēs uzaugtu, labā smadzeņu puslode agrāk vai vēlāk liks sevi manīt. Tā daudziem cilvēkiem, kuri ir uzauguši dominējošās kreisās puslodes racionālajā pasaulē, radošums atklājas tikai mūža otrajā pusē. Kāds sāk rakstīt dzeju, cits gleznot vai dejot, pievērsties ainavu arhitektūrai vai spēlēt teātri. Un vēl, zinātnieki izsaka hipotēzi, ka pusmūža krīze varbūt arī tāpēc iestājas, ka tik daudziem no mums ir tik ilgi nācies apspiest savu radošumu, ignorēt savas labās puslodes vitālo un tēlaino dabu.