Ceturtā nedēļa nu ir galā. Aizvadīts vesels mēnesis pa zāli, vingrojot uz paklājiņa un cilājot čuguna gabalus. Forši, ka tie ir marķēti ar svara atzīmēm, citādi nebūtu skaidrības par paceltajiem kilogramiem. Ar vingrošanu tiek apgūtas arī citas telpas, jo vietiņu pie zviedru sienas dažkārt aizņem dāmas. Atšķirībā no viņām mēs ar Ansi tik iesildāmies, bet viņas vingro, vingro un vingro.
Ar trenažieriem gan cita lieta, tā kā mēs ejam pa dienu, tad apmeklētāju ir maz un neviens nevienam netraucē. Bet tos dažus, kas tiek redzēti trīs reizes nedēļā jau četru nedēļu garumā, automātiski ir vēlme sveicināt. Līdzīgi kā aktierus, diktorus vai pasākumu vadītājus. Domāju, katram ir gadījies vai vismaz gandrīz gadījies pateikt «čau», piemēram, savam iemīļotajam aktierim. :) Tikai tad tu iedomājies, cik grūti ir būt slavenam – tevi pazīst visi, bet tu nevienu! (Neuztvert burtiski!) Daži no tiem dažiem tiešām tiek jau sveicināti.
Par sajūtām treniņos. Salīdzinājumam ar trešo nedēļu, kura iesākās kā no jauna dzimis, to nevaru teikt par ceturtās nedēļas pirmdienu (12.02.2018.). Pirmkārt jau sanāca steiga uz klubu, skrēju (nu tā viegli), toties sanāca iesildīties. Jā, jā, kājām skrēju, nevis skrēju. Iesildījos straujāk, nekā vajadzētu, bet iesildījos, tāpēc uz skrejceliņa soļoju 15 minūtes 20 minūšu vietā. Un par brīnumu man, nosvīdu mazliet. Locīšanās vingrinājumi padevās kā parasti viegli, ko nevaru teikt par čugunu. Ko trešās nedēļas piektdienā pildīju ar vieglumu, tas pirmdien nāca ar grūtībām, bet izdarīts tika viss ierastais.
Velns, arī trešdiena (Valentīndiena!) tika pavadīta vaiga sviedros un ar piepūli. Nu jau arī locīšanās – staipīšanās nenācās viegli. Laikam, jo vairāk staipi, jo vairāk sāk sāpēt. Sajūta tāda, ka stīvums lielāks, nekā bija visu šo laiku. Nekas, gan pāries… es ceru. Ansis (nu jau tev būtu jāzina, kas viņš ir) izteica to pašu, ka grūti ir, un grūti bija arī pirmdien. Mums tās izjūtas abiem ļoti līdzīgas, ja grūti, tad abiem, ja viegli, tad arī abiem. Arī svarus cilājam vai nu vienādus, vai es par vienu gabalu mazākus. Viena atšķirība gan mums ir – svara atšķirība. Jāsaka gan, ka tas mums abiem ir stabils, tikai man svars ir konkrēti stabils, bet Ansim ir stabils svara kritums. Tā nu mēs abi ejam pretī katrs savam mērķim – STABILI! Satikām mentoru, N.Rozenšteinu, protams, aprunājāmies. Mūs paslavēja un, tici vai ne, tajā brīdī svari palika vieglāki. Redz, ko dod labs vārds, lai arī aiz muguras izteikts. :) Solīja parādīt citus vingrinājumus un liks darboties smagāk… Mēs tak abi vīri kā ozoli!
O, trešdien vēl viens konkrēts latvieša notikums. Tā kā bija savu mīļumiņu, saldumiņu, odziņu, pūciņu, zaķīšu, cielaviņu un citu mīļu vārdiņu diena, tad teikšu kā ir, bija konkrēts latviešu iemīļotais saldumiņš – «Cielaviņa». Mazā, 700 g! Un, kā jau tika minēts pirmajā maratona nedēļā… Ai, ai, ai, ai, ai, ai!
Uzmanību! Attention! Внимание! Uwaga! Aufmerksamkeit! Attenzione!انتباه
Kamēr es rakstu atskaiti par trešdienu, «Cielaviņa» tika nomesta zemē (protams, netīšām). Nekas, arī ar kādu smilšu graudiņu «Cielaviņa» paliek «Cielaviņa»!!!
Tad nu lūk …ēdu tortes ceturto daļu. Šoreiz abi ar sievu kopā apēdām mazliet vairāk kā ceturto katrs, jo dīīīīkti sen nebija ēsta. Garšīga ļoti!
Pa starpu ceturtdienā sāka sāpēt plecs, nodomāju - rīt treniņš atkal pa vieglo. Bet tad pienāca piektdienis klāt (16.02.2018.). Un tavu brīnumu, plecs vairs nesāp. Ej nu saproti savu ķermeni. Bet treniņa gaitā sapratu, no kura trenažiera tas man bija, jo, darbojoties uz konkrētā trenažiera, jutu, ka velk laukā no eņģēm roku. Vingruma maratona otrās nedēļas rakstā ir bilde, kur esmu kopā ar mentoru Normundu Rozenšteinu, tas tad arī ir tas vainīgais agregāts. Es sevi tomēr pasaudzēju, samazināju šā vingrojuma skaitu. Viss pārējais ir ok, ķermenītis jau pieradis, ka to moka. O, nē, tā nedrīkst teikt, jāsaka – ka to kustina!
P.S. Mums ar Ansi iet forši, to pierāda bilde, kurā esam vienīgie zālē, kruta. Bet pēdējā bildē redzēsi, ka ir arī amizierēšanās mirkļi, piemēram, riņķa griešana. Tas, lai jautrāka dzīvošana.
Ar cieņu,
Vingruma Raimonds
