Kāda mūsdienu Latvijā ir bērna loma un vieta ģimenē? Vai mazais cilvēks tiek uztverts kā pilntiesīgs sabiedrības loceklis? Par šiem un citiem ar ģimeni saistītiem jautājumiem portāls TVNET runāja ar vairākām dzemdību speciālistēm, kas ikdienā strādā ar topošajiem un jaunajiem vecākiem.
Runājot par šiem jautājumiem, ārste un sertificēta vecmāte Dina Ceple pauda šādu viedokli: “Domāju, ka tā lielā mērā ir valsts vispārējā attieksme pret ģimenēm un bērniem. Vai bērns ir traucēklis restorānā? Vai viņš ir traucēklis sabiedriskos pasākumos? Ko viņš dara pēc gada vecuma?”
Ceple kā pozitīvu piemēru minēja Somiju, kur izplatītas ir pavisam mazo bērnu grupiņas. Šādos gadījumos māmiņa strādā pusi dienas, bet mazuli tikmēr pieskata šai grupiņā. Šajās vietās mazuļi tiek pieņemti līdz divu gadu vecumam, bet pēc tam viņiem ir nodrošināts bērnudārzs. “Pēc tam viņam ir nodrošināta bezmaksas izglītība ar visu ēdināšanu un visiem pulciņiem – gan hokeju, gan kalnu slēpošanu.”
Vai vispār Latvijas sabiedrība ir pozitīvi tendēta uz bērniem kā tādiem? Manuprāt, absolūti nē.
"Ja kādai sievietei ir trīs bērni, tad izskan viedokļi: “Vai tad viņa domā ar galvu? Kā viņa domā bērnus izaudzināt?” nevis: “Apsveicu! Cik labi, ka jums ir trīs bērni! Tas ir labāk, nekā ja jums būtu tikai divi bērni."
Ar vienu bērnu nepietiek!
Patlaban vidējais bērnu skaits uz vienu Latvijas sievieti ir nedaudz vairāk par vienu bērnu. “Viens bērns mums ir izdzīvošanas minimums sievietes reproduktīvās veselības apmierināšanai – viņai ir vismaz viens bērns.”
“Uz šo procesu jāskatās tādā antropoloģiskā skatījumā – kā mēs vispār reaģējam uz bērnu klātbūtni.
Kā mēs jūtamies ar bērniem? Kur mums ir rotaļu laukumi, kur mums ir smilšu kastes?
Kā mēs organizējam mazo bērnu izaugšanu tā, lai mamma nejūtas izmesta no aprites un zaudējusi savu profesionalitāti, ja viņa pēc divu vai trīs bērnu dekrēta atvaļinājumiem vēlētos atgriezties darbā?" speciāliste teica.
Valstij jāpalīdz rūpēs par bērnu
“Šajā jautājumā vairāk jāskatās ne tik daudz uz konkrēto bērna piedzimšanas mirkli un tā laika maksājumiem, piemēram, par īri un elektrību, bet gan plašāk,” Ceple pauda un atzina, ka ģimenēm varētu būt jāmaksā arī visi līdzšinējie maksājumi, taču “visā, kas attiecas uz bērnu, valsts varētu parūpēties. Būtu gan silīte, gan bērnudārzi, gan skolas, gan ēdināšana, gan pulciņi.” Tāpat valstij vajadzētu parūpēties par bērnu veselības jomu.
Apkārtējo attieksme pozitīva
Savukārt topošā vecmāte Katrīna Puriņa, kurai ir divi bērni, kā māmiņa nav jutusi negatīvu sabiedrības attieksmi pret bērniem. Vienlaikus viņa atzina, ka ir grūtības ar bērniem iekļūt atsevišķos veikalos: “Tas ir vienīgais traucēklis, ko es izjūtu. Man tādā ziņā nav bijušas problēmas.”
“Protams, es gribētu vairāk, biežākus un kvalitatīvākus bērnu laukumiņus, kuros atrakcijas nebūtu saplēstas un bērna dzīvībai bīstamas,” viņa atzina.
“Bet tā, ka uz mani kaut kur skatītos šķībi, tā gan nav. Esmu uzlikusi tādu kā kupolu.
Es gan bērnus baroju sabiedriskās vietās. Man pret to nav iebildumu.
Es kaut kā tā brīvi jūtos ar saviem bērniem. Varbūt tā ir tikai tāda mana personiskā attieksme. Ja es vēl sāktu domāt par to, ka omītes iet garām un izsaka kaut kādas piebildes, tad jau man tas pašai būtu grūti. Es to tā neredzu, un mēs ar meitām ejam.”
Grūtniecēm grūti
Savukārt negatīvāku sabiedrības attieksmi Puriņa jutusi grūtniecības laikā: “Grūtnieces neviens cilvēks Latvijā neuztver kā kaut kādu aizsargājamu cilvēku grupu. Pret grūtniecēm izturas vēl trakāk. Mani kā grūtnieci nelaida ne sēdēt, ne deva kādas citas priekšrocības. Paskatījās vēl šķībi un vēl pagrūda. Ejot pa ielu, vēl pateica: “Paej malā!” Manuprāt, grūtnieces Latvijā vispār nerespektē nedod nekādas atlaides.”
“Man šķiet, ka tieši grūtniecēm vajadzētu pozitīvāku attieksmi. Mammas, kuras jau ir piedzemdējušas, ir stipras pēc savas būtības. Bet grūtniecības laiks ir ļoti, ļoti īpašs laiks. To ir aizmirsuši veci cilvēki, un to nesaprot vīrieši un jauni cilvēki. Manuprāt, cilvēki Latvijā pret grūtniecēm ir ļoti, ļoti neiecietīgi."
