Ketners: pašreizējā rīcība nodokļu jomā ir caurumu lāpīšana!

Jāsāk ar vienošanos par nosacījumiem

- Vai jaunie nodokļi dos gaidīto efektu? - Patiesībā pats svarīgākais un primārais, kas būtu jādara, – jāpanāk visu iesaistīto pušu vienošanās jeb izlemšana, kā mēs vispār rīkojamies ar nodokļiem. Vai mēs turpinām iet liberālo ceļu, kas nozīmē salīdzinoši zemu nodokļu slogu. Taču tad šāda pieeja būtiski mazina pieejamo sociālo garantiju apjomu – sociālo pabalstu un pensiju, izglītības un veselības aprūpes jomu finansējuma ierobežojumus. Un tad ir vēl viens nosacījums, kas parasti tiek aizmirsts liberālā nodokļu politikā, – valsts nejaucas privātajā sektorā ar īpašiem nosacījumiem, piemēram, netiek noteikts minimālās algas vai atlaišanas pabalstu apjoms. Faktiski tas nozīmētu nopietnu Darba likuma reformu. Šis ir tāds izteikts individuālistu ceļš, kas ir īpaši raksturīgs ASV. Bet, atgriežoties pie Latvijas, ir skaidri jāatzīst, ka līdz pat šai dienai mēs esam mēģinājuši nodokļu jomā īstenot liberālu modeli, bet izdevumu pusē – sociāldemokrātisko modeli. Patiesībā par šo problēmu es runāju jau dažus gadus iepriekš, ka Latvijas īstenotā politika ir radījusi savā ziņā šķēres, kad zemie nodokļi neļauj iekasēt pietiekamu līdzekļu apjomu, lai realizētu noteikto sociālās jomas kursu. Un, kamēr mēs neesam sadūšojušies, lai izlemtu, kādu politiku tad īstenojam abās pusēs, mēs, piemēram, veselības jomā nevaram sagaidīt neko vairāk kā tikai neatliekamās palīdzības nodrošināšanu katram.

- Un viss pārējais tad šādā situācijā būtu jāapmaksā katram pašam?- Jā. Līdzīgi, kā jau ir ierasts ASV – neatliekamā palīdzība pieejama ikvienam, bet viss pārējais medicīnisko pakalpojumu grozs ir stipri ierobežots. Pārējais būtu atstājams privātā sektora ziņā, kur pacienti paši sevi nodrošina pret iespējamām problēmām ar apdrošināšanas palīdzību vai kā citādi. Izglītības jomā reāli bez maksas būtu nodrošināma, piemēram, tikai pamatizglītība, bet tālākā izglītība būtu par maksu. Tas, protams, izklausās ļoti skarbi, bet tāda ir pašreizējā dzīves realitāte, un ir diezgan nepareizi mums visiem izlikties, ka neredzam, ka pašreiz Latvijā īstenotā nodokļu un sociālā nodrošinājuma politika savstarpēji nekādā veidā nav savietojama. Patiesībā ar savu līdzšinējo politiku mēs jau esam nokļuvuši situācijā, ka neviens Latvijai vairs negrib aizdot naudu un pat negrib par šo tematu runāt. Pēc mediju ziņotā, Čehijas finanšu ministrs Eduards Janota parlamenta debatēs paudis bažas, ka Latvija varētu neatdot Prāgai mums izsniegto aizdevumu 200 miljonu eiro (aptuveni 140 miljoni latu) apmērā, kas patiesībā uz kopējā Latvijas aizņēmumu fona tāds nieks vien ir…

- Un kā mums būtu pareizāk rīkoties?- Mēs varam izvēlēties arī otru ceļu – Latvijā tiek īstenota sociāli atbildīga nodokļu politika, bet tad ir jārēķinās par nodokļu sloga palielināšanu par kā minimums 10% no iekšzemes kopprodukta apjoma. Un pēc šīs izšķiršanās varam sākt diskusiju par to, kādā veidā šo nodokļu slogu nodrošinām. Vai ejam patēriņa aplikšanas ceļu, un tas nozīmē pievienotās vērtības nodokļa likmi vismaz 23%, kā arī akcīzes nodokļa likmju palielināšanu. Vai arī ejam ienākumu nodokļu palielināšanas ceļu.

- Jau tagad, manuprāt, ir noteikti ļoti augsti nodokļi. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir 26%. Arī uzņēmējiem kopējais nodokļu slogs ir liels – 15% uzņēmumu ienākuma nodoklis un pēc tam vēl 10% dividendēm…- Atklāti sakot, nodoklis dividendēm beidzot atrisina to netaisnību, ka cilvēks varēja nesaņemt ar nodokļiem apliekamu algu kā, piemēram, valdes priekšsēdētājs, bet tajā pašā laikā saņemt dividendes, kas klasiski izpaudās vienā bankā, kur abi tās līdzīpašnieki saņēma dividendes, būdami prezidents un padomes priekšsēdētājs, noguldīja šo naudu depozītos un pēc tam vēl saņēma labus procentus. Tādēļ šā nodokļa ieviešana ir netaisnības novēršana, lai šādas situācijas vairs nebūtu izdevīgas. Kā tad pareizāk būtu šo nodokļu slogu sadalīt? Būsim godīgi – statistikā uzrādāmie kapitāla nodokļi (ienākumu nodokļi, nodoklis no saimnieciskās darbības ienākumiem un nekustamā īpašuma nodoklis) līdz šim bijuši trīs reizes zemāki nekā vidēji Eiropas Savienībā. Vai tas automātiski nozīmētu Latvijā trīs reizes labāku uzņēmējdarbības vidi? Diez vai.. Vai mums tas nozīmēja investoru pieplūdumu trīs reizes vairāk nekā citur Eiropā? Arī man nav šādu ziņu. Taču es tikai vēlreiz varu atkārtot – pats svarīgākais ir izšķiršanās par konkrētu lēmumu un konkrētu rīcību. Jau pirms vairākiem gadiem, kad es arī žurnālā Bilance runāju par nepieciešamību mainīt nodokļu politiku, Finanšu ministrijas ierēdņi uzsvēra, ka neko nevajag mainīt un viss ir kārtībā. Un tajā pašā laikā – ja mēs runājam konkrēti par jauno nodokļu ieviešanu - es viennozīmīgi uzskatu, ka tas, ko patlaban cenšas darīt Finanšu ministrija, ir tikai tāda caurumu lāpīšana. Mēs mēģinām aizlāpīt dividenžu caurumu, ieviešot dividenžu nodokli. Efektu no dividenžu nodokļa redzēsim faktiski tikai nākamgad.

- Tas būs efekts vai defekts?- Tas ir atkarīgs no tā, cik labi attīstīsies ekonomika Latvijā. Es pieņemu, nemaz nebūs tik daudz sadalāmās peļņas, bet tas, kas būs sadalāms, tiks slēpts starp melnajām, pusmelnajām un pelēkajām shēmām.

- No jūsu teiktā jāsaprot, ka jau tagad varam rēķināties, ka bizness darīs visu iespējamo, lai nebūtu jāmaksā šis nodoklis? Tad jau varbūt šāda nodokļa ieviešana būs bezjēdzīga...- Principā tā ir bijis vienmēr. Taču, arī runājot par šo tematu, jāatgādina, ka pirmsākumos visiem kopīgi ir jāvienojas, kādu ceļu iesim. Normāli būtu, ja premjers, prezidents vai finanšu ministrs apsēdinātu pie viena galda sociālos partnerus un skaidrā un atklātā sarunā izrunātu šo primāro problēmu – kādu ceļu izvēlamies? Ejam skaidri liberālo ceļu? Tad mums ir jāapzinās, ka ASV vieta jau ir aizņemta un mēs būsim kaut kur pie Meksikas, Turcijas vai pēc nodokļu sloga un publiska sektora lieluma līdzvērtīgas valsts ar līdzvērtīgiem izdevumu apjomiem, un tad attiecīgi arī cilvēki saņem mazākus labumus no valsts sektora. Vai arī ejam šo vairāk sociāldemokrātisko ceļu? Jo, piemēram, kad arodbiedrības kā piemēru rāda Skandināviju, kur noteikts apjoms no IKP tiek atvēlēts veselībai vai izglītībai, viņi aizmirst, ka mēs Latvijā maksājam nodokļus divas reizes mazāk nekā Skandināvijā, un līdz ar to izdevumiem, ko sociālajā jomā varam atļauties, arī ir jābūt divreiz mazākiem. Un tikai pēc šādas diskusijas ir iespējams pieņemt visām iesaistītajām pusēm pieņemamu lēmumu.

Nevis diskutē, bet nostāda fakta priekšā

- Mums jau šodien tiek rīkotas sanāksmes politiķiem kopā ar uzņēmējiem un citiem sociālajiem partneriem. Dažādas diskusijas, viedokļu apmaiņas. Protams, cits jautājums, kā šo tikšanos rezultātus pēc tam vērtē paši politiķi un uzņēmēji…- Bet kāds tad ir iemesls dažādam vērtējumam... Piemēram, Nacionālā trīspusējā sadarbības padome parasti tiekas budžeta veidošanas procesa pašās beigās, kad faktiski vairs neko nevar mainīt. Būtībā finanšu ministrs šādā sanāksmē ziņo par rezultātu – «būs tā»!

- Kāds ir iemesls, ka Latvijā tiek piekopta šāda politiķu attieksme pret nodokļu maksātājiem – nevis diskusija un sarunas, bet nolikšana fakta priekšā.- Tāda pieeja ir daudz vienkāršāka. Tā ir vieglāk dzīvot – mēs izdarām pa savam un pēc tam vienkārši pārējos informējam – no rītdienas tagad būs IIN tik, dividenžu nodoklis tik, dāvinājumiem tik, un ar to mēs iegūsim miljonus.

- Vai cerības par šiem miljoniem ir piepildāmas?- Es uzdrošināšos prognozēt, ka ieņēmumu plāns tiks izpildīts. Pagājušajā gadā daudzi prognozēja, ka nodokļu ieņēmumu plāns netiks izpildīts. Taču beigās tas tika izpildīts - pēc Valsts kases datiem, valsts pamatbudžeta nodokļu ieņēmumi bija izpildīti par 96%, bet pašvaldību pamatbudžeta nodokļu ieņēmumi par 100,1%, tā ka nemaz tik katastrofāli nav, nodokļu ieņēmumu ziņā esam 2005. – 2006. gada ieņēmumu līmenī. Protams, varu tikai izteikt patiešām lielu paldies tiem uzņēmumiem, kas turpināja uzturēt sevi pie dzīvības un maksāt nodokļus, tādējādi uzturot pie dzīvības visu valsti. Bet es kategoriski neticu par miljoniem no jaunajiem nodokļiem. Piemēram, nodoklis par kapitāla pieaugumu vai dividendēm – tie, kuri varēja, savus procentus vai dividendes izņēma jau pagājušā gada beigās, tādējādi laikus likumīgi nodrošinoties pret nodokļu maksāšanu šogad. Tāpat nu jau tāds kā sāpju bērns – automašīnu nodoklis. Tie privātā sektora uzņēmumi, kuri tagad maksās šo nodokli, faktiski atzīs, ka viņiem ir izdevumi, kas nav saistīti ar saimniecisko darbību, – tas arī jāapzinās. Ja es braucu ar dienesta automašīnu uz mājām, brauciens uz mājām ir ar saimniecisko darbību nesaistīti izdevumi ar koeficientu 1,5. Attiecīgi no visiem čekiem, kas ir par degvielu un tamlīdzīgi, priekšnodoklī drīkst atskaitīt tikai to, kas ir saistīts ar saimniecisko darbību. Līdz ar to – tad, kad visi privātie apzināsies šo niansi, viņi nemaksās šo nodokli, jo pateiks, ka neizmanto automašīnu privātajām vajadzībām vispār, jo kurš gan var izkontrolēt, kur konkrētais auto brauc sestdien vai svētdien.

- Finanšu ministrs gan solīja rūpīgi kontrolēt, kā tiek ievērota jaunā kārtība…- Nostādīs pie katra inspektoru? To es labprāt gribētu redzēt…

- Šajā sakarā minēts Igaunijas piemērs, kur tiekot veiksmīgi kontrolēti šie auto...- Igaunijas piemērs šajā gadījumā attiecas tikai un vienīgi uz uzņēmuma ienākumu nodokli. Un no šīs normas nodokļu maksātājiem ir jānomaksā attiecīga summa – 21/79 - kā par sadalāmo peļņu. Un te ir arī apgriezta situācija, jo igauņi apliek ar nodokli visu to, ko mēs koriģējam no apliekamās summas ārā. Un vispār piesauktais Igaunijas piemērs vispār neskar iedzīvotāju ienākuma nodokli, kā tas ir Latvijas gadījumā. Protams, ideja par IIN par gūto labumu pati par sevi nav slikta, jo, gadījumā ja man kā fiziskai personai neviens neapmaksā transporta izdevumus, tad es tos finansēju jau no saviem neto ienākumiem, kamēr citam ir iespēja izmantot dienesta auto. Taču tādā gadījumā, ja šāds nodoklis tiek maksāts, būtu vispār jāatceļ jebkāda kontrole par degvielas patēriņu, jāatceļ maršruta lapas. Faktiski būtu nosakāma konkrēta summa, kuru es gūstu, ja ar dienesta auto brīvdienās braucu uz veikalu vai uz jūru. Un faktiski tas pats stāsts attiecas arī uz valsts sektoru, tikai šeit darbojas likums par valsts un pašvaldību mantas izšķērdēšanas novēršanu – ja es nomaksāju šo nodokli, es atzīstu, ka izšķērdēju valsts mantu.

- Tas sanāk nedaudz absurdi.- Tā ir tā pati sarkanā lampiņa, kas jebkuram kontrolētājam ļauj pēc tam atnākt un pārbaudīt mani kā potenciālo pārkāpēju. Tādēļ var droši prognozēt, ka arī valsts sektorā būs vēlme nemaksāt šo nodokli, lai tādējādi neatzītu likuma pārkāpumu.

- Kā jau ierasts, arī šoreiz skaidri redzams, ka jauninājumi ieviesti, tos līdz galam rūpīgi nepārdomājot un neizvērtējot. Vismaz tā liek domāt arī tas, ka aizvien nevienam īsti nav skaidrs, kā normatīvo aktu piemērot...- Šī ir atbilde uz jautājumu par manu attieksmi pret jaunajiem nodokļiem. Tā ir haotiska lāpīšana, nevis jautājumu sistēmiska un precīza risināšana – atrodot kaut vienu mēnesi laika, kad lielākais darbs tiek veltīts tieši šādam mērķim. – mēs visi kopā apsēžamies pie galda, izdiskutējam, izstrīdamies, bet nonākam pie skaidra rezultāta. Mēs taču varam rast kopsaucēju. Bet tā vietā esam izvēlējušies šo haosu. Kaut kur pagrābstot kaut kādas idejas, ieviešam konkrētus pasākumus, reāli nezinot, kā šo prasību īstenosim reālajā dzīvē.

Ir jāvienkāršo process

- Finanšu ministrijas vadības cerības par nodokļu ieņēmumu plāna izpildi daļēji tiek balstītas arī uz to, ka tikšot pastiprināta nodokļu maksātāju kontrole. Tomēr joprojām neatbildēts ir jautājums, kādēļ šī kontrole netika stiprināta līdz šim, vēršoties vairāk pret nodokļu nemaksātājiem, bet tikai tad, kad nodokļu slogs tiek dramatiski palielināts un tādējādi padara smagāku dzīvi godīgajiem nodokļu maksātājiem. Un kādēļ vispār izvairās maksāt nodokļus – tas ir negodīgums vai motivācijas trūkums?- Jāsaka – gan viens, gan otrs. Ja mēs runājam par brīvprātīgu nodokļu saistību izpildes veicināšanu, tad tai pamatā, no vienas puses, ir jābūt maksimāli vienkāršai sistēmai, bet, no otras puses, ir jābūt arī sodīšanas sistēmai. Godīgi sakot, Latvijā līdz šim īsti nav bijis ne vienas, ne otras. Atceros, ka bija vajadzīgs gads, lai beidzot izpildītu lūgumu nodokļu vietā ieviest vienkāršu patenta maksu individuāli praktizējošam frizierim. Un tajā pašā laikā citu līdzīgu profesiju cilvēki ir palikuši ārpus šīs vienkāršās nodokļu sistēmas – mazie veikaliņi, individuālie komersanti. Pirms tam ieviesa fiksēto nodokli ar robežu 10 tūkstoši latu.

- Kas bija noteikts kā maksimālais apgrozījuma apjoms, lai izmantotu šo iespēju?- Maksimālais neto apgrozījums, neskaitot PVN, ja mēs runājam uzņēmumu terminoloģijā. Šāds apgrozījums, kas faktiski iznāk mazāk par 1000 latiem mēnesī. Piedodiet, es gribētu redzēt tādu uzņēmumu vai jebkuru fizisko personu, kas varētu izdzīvot ar šādu apgrozījumu! Tātad atkal tika radīts mehānisms, kas faktiski nedarbojas. Lai gan kas varētu būt vienkāršāk par šādu mehānismu! Piemēram, tev ir maza kafejnīca, tev ir desmit galdiņu, attiecīgi no tevis mēnesī būtu tik un tik latu. Tev ir maza frizētava ar trim krēsliem, tātad tev nodokļos jāsamaksā tāda un tāda konkrēta summa. To ir viegli aprēķināt un novērtēt. Tātad rezultātā no uzņēmēja tiek prasīts paziņojums par to, kāda summa un kādos termiņos tiks samaksāta. Un viss. Tevi neviens vairs nekontrolē – kāds ir tavs apgrozījums. Protams, ja rodas aizdomas par kādu “papildu” krēslu, tad var inspektors atnākt un pārbaudīt, kāda ir reālā situācija.

- Kur ir tā problēma? Kādēļ netiek noteikta šāda vienkārša kārtība?- Tā ir neuzdrošināšanās pieņemt lēmumu. Un rezultātā nekas arī nenotiek tik ilgi, kamēr beigās šāds lēmums arī nemaz vairs nav vajadzīgs. Varu arī kā piemēru runāt par fizisko personu ienākumu deklarēšanu. Tā vietā, lai radītu problēmas Valsts ieņēmumu dienestam (VID) un nodokļu maksātājiem, pieprasot lielai nodokļu maksātāju grupai pildīt un iesniegt VID nodokļu deklarācijas, vienkāršāk būtu, ja šis pats VID izdrukātu no datu bāzēm visas ziņas par mani, atsūtītu man šo dokumentu apstiprināšanai, un tādējādi ar savu parakstu es apliecinātu, ka esmu izpildījis saistības pret valsti. Un tikai tad, ja rodas kādas aizdomas par konkrētas personas ienākumiem, tiktu veikta papildu pārbaude, kam attiecīgā situācijā sekotu soda sankcijas vai datu precizēšana atbilstoši reālajai situācijai.

- Pats esat savulaik vadījis VID. Kā vērtējat šīs iestādes darbību kopumā, tās attieksmi pret nodokļu maksātājiem? Vai pārāk bieži nav uzreiz sodu rēķināšana, nevis izskaidrošana?- Zināmā mērā jāpiekrīt. Bet VID ir nodokļu administrācija, un tās pamatuzdevums ir nodrošināt nodokļu iekasēšanu saskaņā ar Latvijas likumiem. Un tam līdzi nāk arī soda sistēma pret tiem, kuri pārkāpj likumu. Tomēr jāatzīst, ka ne vienmēr lēmumi par soda naudām vai uzrēķiniem ir pareizākie un attiecīgajā situācijā loģiskākie, bet tie izriet no likuma burta. Nu, kaut vai piemēram, ja arī nodokļu maksātājs ir apzināti pārkāpis likumu – mēs viņam tagad aprēķinām lielas soda naudas un vēl uzrēķinus, kas ir jāsamaksā salīdzinoši īsā laikā. Ir jābūt izcili labiem apstākļiem, lai šīs summas attiecīgā persona spētu nomaksāt. Pārsvarā šādi nodokļu parādi paliek virtuāli, jo uzņēmumam vienkārši nav līdzekļu, lai samaksātu. Un tad pēc kāda laika šos virtuālos miljonus vienkārši nākas norakstīt kā zaudētus. Tas pats attiecas arī par godīgajiem nodokļu maksātājiem – neviens nav pasargāts no nejaušām kļūdām vai neprecizitātēm. Ja vienmēr vadīsimies pēc likuma burta un sarēķināsim soda naudas, mēs varam padarīt ļoti smagu dzīvi arī kārtīgam nodokļu maksātājam. Nodokļu administrācijas vienmēr būs kā divgalvains pūķis – viena galva būs represīva un otra palīgs. Tas ir tieši tāpat kā nodokļu maksātāji – viena daļa principiāli nemaksā un otra daļa ir principiāli maksātāji. Jautājums – kā mēs izķeram šos principiālos nemaksātājus.

- Mani mulsina arī fakts, ka VID speciālisti nevar pārliecināti pateikt, ka viņi jau zina, kā administrēs jaunos nodokļus. Patlaban situācija ir tik dīvaina, ka joprojām turpinās diskusijas par to, kā tiks īstenota viena vai otra nodokļa iekasēšana un tā piemērošana vispār…- Tas atkal ir jautājums par nodokļu politikas veidošanas sistēmu. Par piemēru minēšu dāvinājuma nodokli – pēc loģikas šā nodokļa iekasēšanu varam sagaidīt tikai nākamgad, kad nodokļu maksātāji būs deklarējuši šos dāvinājumus, kas gada laikā saņemti, un tad attiecīgi rezumējošā kārtībā iemaksās budžetā nodokli. Tajā pašā laikā finanšu ministrs saka, ka to varam darīt vai katru mēnesi. Bet kur likumdošanā ir atrunāta šāda iespēja? Un vēl diezgan neskaidra ir dāvinājuma summas interpretācija, pēc ministra teiktā – nodoklis jāmaksā tad, ja konkrētas dāvanas vērtība pārsniedz tūkstoš latu, bet likumā ir teikts, ka ar nodokli neapliek dāvanas no fiziskajām personām līdz 1000 latiem taksācijas gada laikā. Tas nozīmē, ka normatīvais akts, kuru lasu, man liek saprast savādāk – ka tā ir visu gada laikā saņemto dāvinājumu kopsumma. Tad kā īsti ir pareizi jāsaprot? Un vienlaikus vēl jāpiebilst – nosakot šādu summu, mēs pat nepapūlamies paskatīties kaimiņu pieredzi, kur, piemēram, Lietuvā šādiem dāvinājumiem ir noteikta summa ne mazāk kā 24 gada neapliekamie minimumi. Un vēl kāda nianse – mums diezgan veiksmīgi likumā līdz šim neapliekamais ienākums no sava īpašuma pārdošanas pārtapis par neapliekamo ienākumu no personīgā īpašuma (fiziskajai personai piederošas personiskai lietošanai paredzētas tādas kustamas lietas kā mēbeles, apģērbs un citas kustamas lietas) atsavināšanas. Ko tas nozīmē iedzīvotājiem? To, ka, pārdodot, piemēram, automašīnu, ir jānomaksā nodoklis, jo automobilis nav manta personīgai lietošanai. Bet gadījumā, ja nodoklis netiek nomaksāts, tad ir sagaidāma diskusija ar VID par šo jautājumu… Apzināti likumā ielikts «mīnu lauks», pa kuru ir jāiet gan nodokļu inspektoriem, gan nodokļu maksātājiem, un tādēļ ir diezgan liels risks, ka atkal būs dažādas likuma normu interpretācijas, kā tas jau piedzīvots līdz šim dažādos Latvijas reģionos. Bet normālā situācijā attiecībā uz nodokļiem ir tikai divas iespējamās atbildes – nodoklis ir jāmaksā vai arī nodoklis nav jāmaksā.

Lielākā kļūda – baidīšana!

- Daudzi ekonomikas eksperti pārmet valdībai, ka tā paaugstina nodokļus un samazina algas laikā, kad ekonomika krīt un tai nepieciešama sildīšana. Tā esot bijusi liela kļūda.- Lielākā kļūda, kas tika pieļauta 2008. gadā, ir drūmais noskaņojums un baidīšana. Latvijas ekonomikas problēmas nesākās ar nodokļu paaugstināšanu, bet gan ar to, ka sāka baidīt, ka drīz būs slikti, drīz iestāsies pasaules gals, iestājusies krīze un Lielā depresija. Un šis noskaņojums norāva iekšzemes pieprasījumu. Protams, šim faktoram pa virsu uzkrita vēl nodokļi, publiskā sektora atalgojuma samazinājumi. Bet, ja es kā racionāli domājošs indivīds tieku informēts, ka nākotnē būs vēl sliktāk, es neko netērēju patēriņā vai samazinu to. Jāsaka atklāti – ja netiks mainīts šis noskaņojums, tad arī nodokļu mazināšanai nav nekādas jēgas. Vienlaikus negribu uzsvērt, ka Latvijā ir ideāla nodokļu sistēma. Ja mums uz rokas ir pulkstenis, kas labi darbojas, mēs, protams, nemēģināsim to atvērt un remontēt. Bet, ja gadījumā šis pulkstenis sāk atpalikt vai steigties, mums ir svarīgi to atvērt un pārbaudīt, kur ir radušās problēmas. Līdzīgi ir ar nodokļu politiku. Kaut virspusēji novērtējot Latvijas nodokļu politiku, atkal un atkal jāuzsver, ka tā nav skaidra un saprotama – ja mums ir 11 konkrēti nodokļi par konkrētiem objektiem, tad nav īsti vairs saprotams, kādēļ mums vēl pastāv ap 100 dažādu valsts un pašvaldību nodevu par valsts sektora veicamajām darbībām, par dažādām atļaujām vai licencēm. Kādēļ tad nenoteikt konkrētu mazliet lielāku nodokļu likmi un atteikties no šīm papildu nodevām, kas zināmā mērā taču gala rezultātā palielina nodokļu apjomu?

- Faktiski tas nozīmē tikai vienu – beidzot nopietni jādomā par nodokļu politikas sakārtošanu un nopietnu līdzšinējās prakses pārvērtēšanu. Savulaik Finanšu ministrijā ceļoja jauns nodokļu politikas dokuments. Pagaidām nav dzirdēts, kāds ir rezultāts. Varbūt šis ir īstais laiks, lai visi kopā diskutētu par nodokļu politiku Latvijā?- Man šajā jautājumā ir nopietnas bažas. 2003. gadā bija šāds mēģinājums un tika sagatavotas nodokļu politikas pamatnostādnes, kurās norādīts, ka kopumā nodokļu sistēma Latvijā ir laba un nav nepieciešamības šajā jomā neko kardināli mainīt, izņemot kādus atsevišķus uzlabojumus un precizējumus. Ja jaunais dokuments ir līdzīgs manis pieminētajam, un man ir bažas, ka tā tas arī būs, diemžēl nekas nemainīsies. Vispirms starp visām saistītajām pusēm ir jāpanāk sabiedriskajam līgumam vai nacionālajam izlīgumam līdzīgas vienošanās. Piemēram, es kā pilsonis gribu saņemt no valsts konkrētas lietas – infrastruktūra, sociālie pabalsti, izglītība, veselības aprūpe. Un šis saraksts ar manām vēlmēm izmaksā noteiktu naudas apjomu, ko valsts attiecīgi arī norāda, piebilstot, kādi nodokļi un cik lielā apjomā tādā gadījumā būtu jāmaksā. Ja mani šādi nodokļu apjomi neapmierina, mēs varam sākt analizēt, ko valsts var nedarīt un no kā es varu arī atteikties. Tādējādi pamazām kopīgās un vienlīdzīgās diskusijās nonāktu līdz visiem pieņemamam kompromisam starp sabiedriskajiem labumiem (kolektīvajām vajadzībām) un nodokļu slogu. Un šis ir svarīgākais arguments – kopīgās diskusijās pieņemts, nevis «no augšas» uzspiests lēmums.