Kā izkļūt no apburtā parādu loka

Pagājis jau pusgads kopš vadlīniju publicēšanas, un par to, kā norit ārpustiesas parādu restrukturizācija un kas to veicina vai kavē, vaicājām Ivitai Baumanei, maksātnespējas administratorei, Latvijas Sertificēto maksātnespējas procesa administratoru asociācijas priekšsēdētāja vietniecei. Viņa arī piedalījās Maksātnespējas likuma grozījumu darba grupā, pēc kuriem Tieslietu ministrija sagatavoja minētās vadlīnijas.

Ārpustiesas parādu restrukturizācija paredzēta finanšu grūtībās nonākušajiem uzņēmējiem, lai tie varētu pārdzīvot ekonomiskās grūtības, neapturot uzņēmumu darbību, kā arī lai bankas un citi kreditori samazinātu zaudējumus, izvairoties no tās negatīvās ietekmes, ko rada uzņēmumu bankroti. Ārpustiesas parādu restrukturizācijas rezultātā ieinteresētās puses cenšas panākt vienošanos, lai izmainītu parāda atmaksas nosacījumus, ļaujot parādniekam turpināt saimniecisko darbību.

Pēdējā laikā palielinājies krīzes skarto uzņēmumu skaits – tiem grūti veikt savstarpējos norēķinus. Uzņēmumam ir nopelnīta nauda, kas diemžēl neienākas, attiecīgi uzņēmums nevar norēķināties ar tiem, kas viņam piegādājuši produkciju vai snieguši pakalpojumus. Uzņēmumi nonākuši tādā kā apburtā lokā, no kura nav iespējams izkļūt, vien stigt dziļāk parādos. Slikti ir gan kreditoram, gan debitoram, turklāt bieži līgumi saslēgti tā dēvētajos treknajos gados, un ir skaidrs, ka summu, kuru uzņēmums ir parādā, tas nebūs spējīgs nomaksāt. Īpaši skaudri tas izpaužas būvniecībā – jaunceltnes būvēšana izmaksājusi dārgāk, nekā to iespējams pārdot. Šie parādi tad arī var novest pie uzņēmuma maksātnespējas pieteikuma iesniegšanas tiesā.Viens no šādas apburtā loka situācijas risinājumiem, kas minēts vadlīnijās, – pamatparāda samazinājums vai pat parāda atlaišana. Arī Maksātnespējas likuma 33. pantā kā viena no iespējamām tiesiskās aizsardzības procesā piemērojamām metodēm norādīta pamatparāda, līgumsoda vai procentu proporcionāla dzēšana vai samazināšana. Ja, piemēram, pakalpojums sniegts par 1000 latiem, tad, zinot, ka šo summu atgūt neizdosies, puses var labprātīgi vienoties, ka parādnieks samaksā vismaz daļu no summas.

Šādas izlīguma metodes nav nekas jauns, tās piemērojamas gan ārpustiesas tiesiskās aizsardzības procesā, gan parastajā tiesiskās aizsardzības procesā, tās tiek piemērotas arī sanācijas gadījumā. Pašreizējos ekonomiskajos apstākļos šādas metodes iesaka piemērot plašāk un biežāk.

Kreditoram tas, protams, ir sāpīgs lēmums, un ne visi uzņēmumi ir gatavi šādu ārpustiesas parādu restrukturizāciju piemērot. Taču ideju, kas minēta parādu restrukturizācijas vadlīnijās, ieteica arī Pasaules Bankas un Starptautiskā Valūtas fonda eksperti. Un pamatdoma ir šāda – ja man sāp un tev sāp, tad ir jāvienojas par kādu risinājumu. Pēc aizvadītajiem treknajiem gadiem mums visiem ir jārēķinās ar zaudējumiem, turklāt šādai parādu samazināšanai vai atlaišanai ir jābūt ar domino efektu – ja man samazina vai pat atlaiž parādu, tad arī man tas jāsamazina vai jāatlaiž saviem parādniekiem. Tā iespējams sagatavot tādu kā taciņu, kas ļautu izkļūt no parādu apburtā loka.

Parādu restrukturizācijā jāiesaistās arī nodokļu administrācijai un kredītiestādēm

Neskatoties uz to, ka no šā gada likumā par nodokļiem un nodevām ir ieviestas progresīvas izmaiņas, arī nodokļu administrācijām vajadzētu no savas puses iesaistīties ārpustiesas parādu restrukturizācijā - samazināt vai atlaist parādus. Tieši uzkrātie nodokļu parādi daudziem uzņēmumiem ir kā akmens kaklā, kas tos velk uz leju un gremdē. Patlaban likums pieļauj piemērot šādu parādu «nogriešanu», taču nav metodikas un vadošu norādījumu nodokļu administrācijas ierēdņiem. Tomēr valsts politikai vajadzētu būt tādai, ka arī valsts kaut kādā mērā šai ekonomiskās krīzes periodā piekāpjas. Valstij taču nav izdevīgi nogremdēt uzņēmējus, kuri varētu būt dzīvotspējīgi, jo, pasludinot bankrotus, mēs ekonomiku nesasildīsim. Manuprāt, liels valsts atbalsts būtu, ja šos nesamaksātos parādus atlaistu, piemērojot nodokļu amnestiju, kā arī dotu uzņēmējiem iespēju nodokļus nomaksāt vēlāk. Nodokļu likuma grozījumi jau gan paredz iespēju nodokļu nomaksu uz laiku attālināt, piemēram, uzņēmums drīkst maksāt pievienotās vērtības nodokli pēc tam, kad maksājums par piegādātajām precēm vai pakalpojumiem ir faktiski saņemts. Tomēr nodokļu maksātājs jauno kārtību var izmantot tikai tad, ja iepriekš nodokļu gadā ar nodokli apliekamo darījumu vērtība nepārsniedza 70 000 latu. Tas, protams, stimulē pašnodarbinātos un mikrouzņēmumus, bet lielajiem uzņēmumiem, kuri nodarbina ļoti daudz cilvēku, šī summa varbūt ir vienas dienas apgrozījums. Uz viņiem šis nodokļu nomaksas atvieglojums neattiecas.

Kā rāda prakse, arī bankas nevēlas neko «nogriezt» no uzņēmēju parādiem. Jau daudzkārt diskutēts par to, ka treknajos gados bankas pieļāva, ka nekustamo īpašumu novērtēja par summām, kādas patlaban vairs nav iespējams atgūt, īpašumu pārdodot, taču banka nav arī ar mieru šo uzpūsto starpību atlaist.

Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 46. prim pantu, ārpustiesas tiesiskās aizsardzības procesā nesaskaņojot ar nodrošināto kreditoru, var samazināt pamatparādu līdz desmit procentiem. Savukārt, saskaņojot ar nodrošināto kreditoru, pamatparādu var samazināt arī vairāk nekā par desmit procentiem. Tomēr bankas reti tam ir gatavas. Ja arī pamatparāds tiek atlikts vai samazināts, tad palielināta tiek procentu likme, kas nozīmē, ka banka mums ieliek vienā kabatā, bet no otras atkal izņem. Katrai kredītiestādei ir akcionāri, kuri nosaka bankas politiku, diemžēl patlaban tā nebūt nav vērsta uz to, lai ārpustiesas parādu restrukturizācijas vadlīnijas ievērotu. Līdz ar to vienošanās starp banku un parādnieku izdodas ļoti reti.

Vadlīnijās pat minēts, ka kreditors var izrādīt arī tādu pretimnākšanu kā piešķirt papildu finansējumu grūtībās nonākušajam parādniekam, lai atjaunotu uzņēmuma finanšu «asinsriti» un iepludinātu tā «dzīslās» svaigu naudu. Arī tas nav nekas jauns – lūgt nodrošinātajam kreditoram dot papildu apgrozāmos līdzekļus. Uzņēmums, piemēram, nevar ražot, jo nepietiek līdzekļu, par ko iepirkt izejmateriālus, un izejmateriālu piegādātājs vairs nevēlas tos izsniegt uz kredīta. Uzņēmēji jau tā ir viens otru nokreditējuši, ka šī iespēja pašreizējā situācijā ir izsmelta. Bet diemžēl papildu līdzekļi tiks piešķirti labi ja vienam vai diviem uzņēmumiem no simts, jo zināms, kādas patlaban ir kredīta saņemšanas iespējas komercbankās. Bankas aizbildinās, ka tām kreditēt neļauj likums, taču, manuprāt, visticamāk, tā ir nevis likuma, bet bankas akcionāru politikas izpausme.

Par ļaunprātīgu parādu nemaksāšanu jāsoda

Parādu samazināšana vai atlaišana kreditoram var izraisīt iebildumus, ka negodīgi uzņēmēji ārpustiesas parādu restrukturizāciju var izmantot ļaunprātīgi. Jāatzīst, ka nereti komersantiem, it īpaši jaunajiem, pietrūkst zināšanu un izpratnes, kā plānot savus ienākumus, lai spētu norēķināties ar kreditoriem un vēl maksātu nodokļus. Diemžēl ar likumdošanu neierobežosim, kuriem ir tiesības dibināt un vadīt uzņēmumus un kuriem nav. Bet tieši šādi neprasmīgi vadītiem uzņēmumiem jau ir iepriekš nolemts liktenis, tie agrāk vai vēlāk nonāk līdz maksātnespējas pieteikumam.

Jāatgādina, ka par uzņēmumu ļaunprātīgu novešanu līdz bankrotam gan Komerclikumā, gan Krimināllikumā, gan Maksātnespējas likumā un vēl virknē citu normatīvo aktu ir noteikta atbildība, līdz pat liegumam uz noteiktu laiku nodarboties ar komercdarbību un reālu brīvības atņemšanu, taču šādus sodus piemēro ļoti reti. Manā praksē gadā caurmērā ir ap 30 maksātnespējas lietu, un teju vai katrā maksātnespējas lietā rakstu lūgumu Ekonomikas policijai ierosināt krimināllietu. Diemžēl radies priekšstats, ka cilvēki, kas strādā šajā iestādē, maz orientējas civiltiesības un vēl jo mazāk ko saprot no maksātnespējas lietām. Tāpēc no desmit gadījumiem varbūt vienā arī tiek ierosināta lieta, taču pierādījumu trūkumu dēļ drīz vien arī tiek izbeigta. Manā praksē bijuši divi gadījumi, kad ticis piemērots reāls sods, taču tie ļauj secināt, ka sodu var saņemt par salīdzinoši nelielu nodarījumu, kamēr miljonu vērtās lietās tas netiek piemērots.

Ārvalstīs šāda ļaunprātīga uzņēmuma izputināšana notiek ļoti reti, jo uzņēmēji zina, ka sods vienmēr tiks piemērots. Likumi jau nav radīti vienīgi tādēļ, lai cilvēkus sodītu, bet arī lai mēs apzinātos, ka no soda izbēgt nevar. Neviens taču neliks kāju verdošā ūdenī, zinot, ka tā tiks applaucēta. Bet, ja ieliksiet vienu, otru reizi un redzēsiet, ka applaucējums nedraud, tad turpināsiet to darīt arī citas reizes. Tad nav jābrīnās, ka dažs pagūst nodibināt jaunu uzņēmumu, kamēr iepriekšējais tiek nolaists līdz kliņķim, un netraucēti turpina iedzīvoties jaunos parādos un nenorēķināties ar iepriekšējiem kreditoriem. Ja šādos gadījumos no uzņēmēja netiks prasīta likumdošanā paredzētā atbildība, situācija neuzlabosies.

Parādu restrukturizācija izdevīgāka par sanāciju

Parādu ārpustiesas restrukturizāciju patiesībā var pielīdzināt sanācijai, tomēr tā ir daudz izdevīgāka par sanāciju. Kāpēc maksātnespējas lietās reti kad aiziet līdz sanācijai? Maksātnespējas likums paredz, ka maksātnespējas gadījumā nodrošinātajam kreditoram nav balsstiesību, viņš nebalso par sanāciju un sanācijas plānu, taču viņam ir veto tiesības, ja netiek nodrošināta kompensācija. Parādniekam sanācijas procesā nodrošinātam kreditoram jāatmaksā ne tikai parāds, bet arī likumiskie procenti un Latvijas Bankas noteiktā refinansēšanās likme. Savukārt likumā nekur nav iestrādāts tas, ka sanācija būtu atcēlusi pašu līgumu. Ja, piemēram, līgumā par līdzekļu lietošanu pielīgta divu procentu likme, tad refinansēšanās likme pērn bija četri procenti, bet likumiskie procenti saskaņā ar Civillikuma grozījumiem, kas stājās spēkā pagājušā gada jūlijā, biznesa kredītam ir septiņi procenti. Tas nozīmē, ja uzņēmums kādreiz ir noslēdzis līgumu par diviem procentiem, tad sanācijas procesā tam jāmaksā vienpadsmit procenti. Par kādu sanācijas izdevīgumu tad var būt runa?Likums vienmēr paredz, ka prioritāra ir vienošanās, nevis kādas piespiedu darbības, tāpēc, lai nenonāktu līdz maksātnespējas pieteikumam tiesā, būtu jāsāk ar ārpustiesas parādu restrukturizāciju, kuras ideja ir šī parādnieka un vairāk kā vienas puses kreditoru vienošanās.