Atļaujies nebūt pati pilnība!

» Tā ASV šā gada februārī popularitāti ieguvušajā grāmatā «Perfektais ārprāts» («Perfect Madness») raksta žurnāliste Judīte Vornere (Judith Warner). Kādēļ — par to rakstā.

Jau pasen lasīju, ka cilvēka vaibsti ir vairāk vai mazāk asimetriski: vai nu viena auss lielāka par otru, vai viens plecs zemāks, acs šaurāka un tādā garā. Tas uzreiz nav pamanāms, bet, labi ieskatoties, redzēt var. Piemēram, man pašai viens plecs ir mazliet zemāks par otru un viena uzacs — pāris milimetrus augstāka. Ņemot vērā, ka «sievietes dabisko skaistumu nekāda kosmētika nespēj paslēpt», kā teica mana skolas biedrene, tas man netraucē dzīvot.

Ārsti ir izpētījuši, ka cilvēka seja, tuvojoties dabiskajai nāvei, iegūst simetriskākus vaibstus — aiziešana izlīdzina dzīves laikā iegūtās vai iedzimtās nekārtības, un cilvēks pāriet citā dimensijā vairāk vai mazāk simetrisks.

Taču neba par nāvi šoreiz. Rakstu veltīšu sieviešu, māmiņu perfekcionismam, ko jau labu laiku mēģinu saprast un sev esmu iztulkojusi kā bēgšanu no reālās dzīves iedomātā ideālā pasaulē: ja man ne, tad lai tiek maniem bērniem. Ko tur liegties — arī man šīs domas nav svešas. Kā ir ar bērniem? Ja māmiņa nogurst, no futbola mazo nerātni vedot uz kori un svētdien pēc baznīcas uz baleta nodarbībām, kā tad jūtas ļoti aprūpētais un «nākotnei sagatavotais» mazais cilvēks? Vai viņš vēlas būt perfekts? Parastā vecāku atbilde skan: viņš jau vēl maziņš, nesaprot.

Kā perfekcionisms/neperfekcionisms vai brīvība pāriet no paaudzes uz paaudzi?

«Piederu pie dīvainajiem cilvēkiem, kurus bērnībā vecāki nespieda spēlēt klavieres. Un vispār neko neuztiepa. Ļāva būt bērnam. Tas ir labākais, ko apguvu, tādēļ mani jau pieaugušie bērni nu ir pašpārliecināti un pašpietiekami individuālisti, personības, paši. Ar viņiem ir interesanti parunāt, varu lūgt padomu, mācīties viņu dzīves gudrības.

Tomēr joprojām cīnos ar perfekcionismu sevī… saku to atklāti gan te, gan mājās. Pirms laika kādā atbalsta grupā sastapu līdzdomātājas. Man nav jābūt perfektai, man nav viss jākontrolē, man nav jābūt gudrai, skaistai un seksīgai gultā, ideālai mātei un pelnītājai ģimenē. Ja man ir kaut kripata no visa iepriekšminētā, esmu vērtīga pati par sevi, kāda esmu. Un mēģinu sevi mīlēt ar visām savām vājībiņām un netikumiem. Es varu sevi cienīt tikai tad, ja necenšos līst no ādas laukā un kļūt par paraugu. Es neesmu nevienam paraugs — šeit, prom no mājām, pēc B. G. ieteikuma (kā Boriss Grebenščikovs dzied kādā vecā labā dziesmā), esmu iemācījusies basām kājām graciozi staigāt pa saplēstiem stikliem un smaidīt. Taču nebūt perfektai.» Tā uz jautājumu par perfekcionismu varu atbildēt pati.

Šodien Čikāgas latviešu skolā satiku vairākas smaidīgas, ar dzīvi apmierinātas jaunas un dzīvesprieka pilnas māmiņas, kas veda savus bērnus uz latviešu skolas nodarbībām. Šķita, ka dzīve rit vienā vienīgā harmonijā un laimē. Ceru, ka tā arī ir, un no sirds to novēlu.

Februārī šeit preses uzmanību izpelnījās svaigi iznākusī žurnālistes un sabiedrisko attiecību speciālistes Judītes Vorneres (Judith Warner) grāmata «Perfektais ārprāts» («Perfect Madness») — par māmiņām Amerikā, kurām neviens nepalīdz bērnu audzināšanā, bet kuras saviem bērniem vēlas perfektu izglītību un audzināšanu un visu, visu dara pašas, turklāt vēl strādā.

Rīgā man ir brīnišķīga kolēģe, augstas klases profesionāle, kas palaikam žēlojas, ka nepievērš bērnam pietiekami daudz uzmanības un arī darbam laika pietrūkst. Mēģinu viņai iestāstīt, ka tas ir normāls līdzsvars — nekas nav pilnīgā kārtībā. Jo pilnīga kārtība raksturo vien nāvi. Vai, kā teiktu mūžībā aizgājušais psihologs Ēriks Fromms, lietu pasaules īpašošanu un sagrāvi. Tiešām, kādēļ vajadzīgi ienaidnieki, ja ir tāds draugs kā es pati: es, kas, izvirzot neizpildāmas prasības, noved sevi līdz ārprātam, aizdusai, nervu sabrukumam un to visu dara — bērnu un ģimenes laimes dēļ?

J. Vorneres grāmata ir veltīta Amerikas vidusšķiras izglītoto un profesionālo sieviešu ārprātīgajām pārvērtībām, kad viņas kļūst par mātēm.

Kāpēc pašapzinīgas un kompetentas sievietes, audzinot bērnus, zaudē sevi? Kāpēc tik daudzas no mums līdz ar bērna piedzimšanu zaudē kontroli pār savu dzīvi? Kāpēc ar privilēģijām un izglītību apveltītā sieviešu paaudze, tās, kas dzimušas starp 1958. un 1972. gadu, kļūst trakas, lai perfekti pildītu māmiņas lomu?

Vornere raksta par sievietēm, kuras augušas Amerikā pēc sociālā aktīvisma laikiem, kas nav pieredzējušas ne cilvēku tiesību aktīvisma, ne kontrkultūras laikus. Viņu socializācijā noteicošais sauklis bija pašām rūpēties par savu perfektumu, nevis par to, kā mainīt pasauli. Viņas tika gatavotas uzvarētāju lomai. Mediji sludināja, ka jaunās paaudzes tēvi palīdzēs bērnu audzināšanā, ka būs atrodamas labas auklītes, ka darbu un ģimeni varēs brīnišķīgi līdzsvarot. Vajag tikai inteliģenti žonglēt starp abiem.

Pēc autores domām, individuālisms, kas palīdzēja sievietēm veidot labu karjeru, ir pilnīgi nesavienojams ar atbilstošu bērna aprūpi. Ja māmiņai jāstrādā un jākopj bērns, jārūpējas par viņa izglītību pietiekami labā līmenī, ko parastas skolas un bērnudārzi nenodrošina, var sajukt prātā: šos secinājumus autore balsta savā un vēl 150 sieviešu pieredzē. Risinājums, viņasprāt, ir politisks: līdzsvarot liberālisma principu — katrs rūpējas par sevi un savu ģimeni — ar pieejamiem sociāliem pakalpojumiem, nepilna laika darba vietu pieejamību, lētu un labu izglītību visiem bērniem. Lasot kombinēju, vai tas maz iespējams — darba tirgū, ekonomikā brīvais tirgus un konkurence, sociālajā jomā — sociāldemokrātiska pārdale un vienlīdzība? Tēlaini izsakoties — Amerika darbā, Dānija sociālās aprūpes sistēmā.

Vorneres argumenti ir emocionālas intervijas, kuras atspoguļo bērnu sagrautas(!) dzīves.

«Kad piedzima meitiņa, es centos būt un biju Laba Māmiņa. Es centos visu darīt pareizi. Baroju ar krūti un gulēju viņai blakus, reaģēju uz katru kustību un raudām.

Biju lepna, ka katru dienu pirms darba varēju pavadīt trīs aktīvas un intensīvas māmiņas stundas (high intensity parenting). Tas pats — pēc atgriešanās no darba. Tas nekas, ka darbā es laiku pa laikam aizmigu uz rakstāmgalda. Laiku pa laikam nespēju uzrakstīt sakarīgu teikumu. Manas smadzenes bija atmiekšķējušās, bet mans bērns plauka. Medijos es redzēju apstiprinājumu savas izvēles pareizībai — TV, «The New York Times», Baltā nama oficiālajos paziņojumos, kuros pirmā lēdija Hilarija Klintone aicināja veicināt bērna attīstību «dziedot, spēlējoties, lasot priekšā un stāstot stāstus, vienkārši sarunājoties un klausoties».

Es kodēju sevi «Lasi, Runā, Dziedi». Un tā arī darīju: runāju jocīgās balsīs, taisīju vieplīšus, rūcu kā auto rūc sacīkstēs. Kādu dienu, kad manai meitai bija četri gadiņi, sapratu, ka esmu pārvērtusies televizorā, kas 24 stundas diennaktī translē bērnu raidījumus, un manī vairs nav palikušas manas pašas domas.

Ieklausījos māmiņu sarunās Vašingtonas bērnu laukumos un sapratu, ka nebūt neesmu viena. Ir pietiekami daudz māmiņu, kuras līdzīgi man kustas cauri dzīvei pusaizmigušas, apslāpētas panikas stāvoklī.»

Autore novērojusi, ka daudzas jaunās māmiņas pat ģērbjas kā bērni «šortos un sandalēs, ēd bērnu pārtiku. Viņas pilnībā sevi veltī rūpēm par bērnu, enerģijas nepaliek ne seksam, ne profesionālai pilnveidei, ne izglītībai.

Kāda no aptaujātajām sievietēm stāsta, ka izvēlējusies strādāt naktīs, lai dienā vairāk laika pavadītu kopā ar deviņgadīgo meitu. Plānotais nav izdevies, nakts darbs izraisījis pārgurumu un stresu, viņa pastāvīgi bijusi īgna, neapmierināta ar vīru. «Es pūlos saprast, kā tas tā notika — audzinot šo princesi. Kā es iekļuvu šajā haosā un kā no tā izkļūt?»

Cits komentārs: «Es to vairs nevaru izturēt, es ienīstu visu un visus. Es jūku prātā.»

«Tik daudzas mātes pastāvīgi dzīvo, dauzot galvu pret sienu,» raksta Vornere. «Viņas lieto antidepresantus un miega zāles, tomēr neizkļūst no pašām un citiem uzbrūkošā nervozā perfekcionisma.»

Gan Vornerei, gan man, lasot viņas rakstīto, prātā nāk klasiskā socioloģes Betijas Fridanas grāmata «Sievišķības noslēpums» («The Feminine Mystique», 1963), kurā socioloģe piedāvājusi 20. gadsimta 50.–60. gadu ideālās māmiņas, mājsaimnieces tēlu. Sieviete, kura vienmēr un visās situācijās vēlējas būt vislabākā, māmiņa, kas dzīvoja savu bērnu un vīra dzīves, atņemot viņiem iespēju būt. Rezultāts — identitātes (bieži infantilas) krīze, depresijas, psihozes, sabrukušas laulības. Ideālo māmiņu superaprūpētie dēli bija starp tiem, kas gāja bojā Vjetnamas karā, pat nesasnieguši frontes līniju, nevarības un izdzīvošanas instinkta trūkuma dēļ.

Vai vēsture pēc 50 gadiem atkārtojas?

Vornere raksta, ka nesenas aptaujas rezultāti liecina: 70% Amerikas māmiņu vecāku misiju īsteno «augstā stresa līmenī». 30% cieš no depresijas. Pētījumā, kas nesen veikts Teksasā, 909 māmiņas atzinušas, ka bērnu aprūpe viņām sagādā tādas pašas emocijas kā mājas tīrīšana, tā nav tik patīkama kā ēdiena gatavošana, un daudz jaukāk ir skatīties televīziju nekā aprūpēt bērnus.

Vornere apgalvo, ka nacionāla perfektās mātišķības (motherhood) epidēmija pārņēmusi visu valsti — atsevišķās kopienās dienas kārtības svarīgākie jautājumi saistās ar vispareizākās baleta nodarbību vietas atrašanu; rit sacensība par labākajām bērnu nometnēm, tiek izķerti labākie treneri un labākie klavierskolotāji, notiek plēšanās par vietām labākajās privātskolās un koledžās. Šajā sacensībā, kas līdzinās agresīviem konfliktiem — kurš dabūs labāko — iesaistās sievietes. Un žēlojas par savu vīru absolūtu nelietderību.

Sievietes, audzinātas individuālisma garā, ir uzņēmušās pilnīgu atbildību par visu, kas notiek. Viņas necenšas mainīt politiku, bet maina sevi, un pārmaiņas beidzas ar sevis pazaudēšanu. Viņas dzīvo ar lozungu: «Neuzticies nevienam, kas nav perfekts.»

Neuzticēšanās raksturo nedrošību, bailes. Tas nozīmē, ka man nav spēka, bet es par varītēm tiecos izlikties visu varoša, un spēka paliek arvien mazāk un mazāk. Es padodos — šajā sabiedrībā es neko nevaru kontrolēt, tāpēc pieņemu likteni un kontrolēju savu bērnu dzīvi. Iemācīta bezpalīdzība un perfekcionisms iet soli solī. Tā raksta Vornere.

Perfekcionisms kā maska — bezpalīdzība kā būtība, secinu. Laikam nerakstītu tik kategoriski, ja nupat uzrakstītajās rindiņās neatpazītu šo to no sevis.

Vornere grāmatā spoži atklāj dzīves loģiku, kas raksturo nežēlīgo «uzvarētājs saņem visu» sabiedrību. Šī sabiedrība piedāvā divas izvēles: turpināt karjeru, atstājot bērnu nepiemērotā aprūpē, vai arī palikt mājās kopā ar bērnu un dzīvot ārprātam līdzīgā izolācija, jo auklīti jūs nevarat atļauties, bet bērnudārzu, kas piedāvātu nepilnas dienas pakalpojumus, nav, un vīrs pārnāk mājās vien pusdeviņos vakarā.

Varbūt ir vēl kāda izvēle? Vai krāsas nav par spilgtu? Šķiet, ka ir: māksla jau vēlas būt pamanāma. Ir ģimenes, kas dzīvo laimīgu un harmonisku dzīvi, dala rūpes par bērniem, nejūk prātā. Ģimenes miera recepte laikam ir meklējama apzinātā neperfekcionismā, tā man šķiet. Un Vorneres piedāvātais risinājums manā izpratnē ir labklājības valsts cienīga ģimenes politika valsts un štatu līmenī, bet ģimenes līmenī — neo — perfektums.

Pēc Vorneres domām, politikas veidotājiem būtu jāievieš: — nodokļu atlaides firmām, kuras īsteno ģimenei draudzīgu personāla politiku; — valsts apstiprināti bērnu aprūpes standarti, kurus bērnu iestādes ievērotu, to darbu pastāvīgi kontrolētu no kvalitātes viedokļa, lai māmiņas varētu būt drošas par savu bērnu aprūpes kvalitāti; — elastīga, pieejama augstas kvalitātes nepilna laika bērnu aprūpe, kas palīdzētu māmiņām, kuras palikušas mājās kopā ar bērniem, atrast laiku savai dzīvei;— plašas iespējas māmiņām strādāt nepilnu darba dienu, nepilna darba darītājiem piedāvāt veselības aprūpi, pieejamus kredītus — lai māmiņas varētu atļauties kādu laiku mazāk strādāt, finansiāli neapdraudot bērnu nākotni; — kopumā samazināt ekonomisko spiedienu uz ģimenēm, ieviešot progresīvu nodokļu politiku, kas palīdzētu vidusšķirai atgriezties savās pozīcijās un ļautu vecākiem pārstāt skriet kā vāverēm ritenī augu dienu, dodot iespēju kvalitatīvi pavadīt laiku kopā ar bērniem.

Kamēr šie ļoti prātīgie pasākumi nav īstenoti, cīnoties par pozitīvām pārmaiņām, atcerēsimies, ka ir vēl kāds risinājums vai — vienmēr ir trīs izejas no bezizejas.

Mans piedāvājums vairumam, neatkarīgi no dzimuma un izglītības līmeņa, iespējams, šķitīs nepiedienīgs: atzīties, ka es nevaru būt perfekta ne mājās, ne darbā. To skaļi paziņot un turpināt dzīvot bez vainas izjūtas.

Jo perfekta sabiedrība neeksistē, tas ir ārprātā dzenošs sapnis, kas izraisa konfliktus, nepilnvērtību un posta dzīvi.