Indīgo komentāru rakstītāju portrets (236)

Kašķīgais un egocentriskais latvietis

Šādu komentāru, kuru autori gānās ne tikai par citiem «taustiņu» brāļiem, bet visbiežāk par politiku, sociālajām norisēm un pazīstamām personībām, interneta vidē nav retums. Dažkārt pat šķiet, ka agresīvā un rupjā priekšā viss racionālais un labestīgais tīmeklī sen kapitulējis. Vai tā patiesi ir, kāpēc komentāros laužas negatīvais un vai to iespējams mainīt, meklējam atbildes kopā ar filozofijas pasniedzēju Ināru Leikumu.

«Nevaru teikt, ka esmu ļoti liela interneta komentāru speciāliste. Tos skatos ar milzīgu izlasi – tikai pārlaižot acis. Ilgāk uzkavējos vienīgi tajās tēmās, kur kāds varētu spīdēt ar savu humora izjūtu. Piemēram, ziņā par apkopēju, kura nozaga vilcienu. Tad paliek silti ap sirdi, ka latviešiem humora izjūta vēl nav galīgi zudusi, kaut principā jau no Merķeļa laikiem latvietis tiek raksturots kā kašķīgs, skaudīgs un egocentrisks. Tāpēc indīgos komentāros varbūt vainīga arī mūsu nacionālā īpatnība.

Latvietim tas ir asinīs – kad ir slikti, esam gatavi sist,

sist un dasist,» virtuālās agresijas iemeslu pavedienus nacionālajā plāksnē meklē I.Leikuma.

Kā būtu, ja būtu!

Taču skaidrs, ka šādiem interneta komentāriem piemīt vispārcilvēcisks raksturs. Tāpēc skaidrojums par to, kas indivīdu spiež anonīmi gānīties globālā tīmekļa vidē, visticamāk, meklējams kādos personības attīstības līkločos. Pasniedzēja daļu indīgā saknes atrod, piemēram, cilvēka zemā pašvērtējumā.

«Katram ir savi mērķi, ko vēlamies sasniegt. Līdz ar to veidojas attiecīgs pretenziju līmenis. Taču problēma ir tajā, ka neprotam dzīvot te un tagad un saprast, ka patiesā vērtība ir šis mirklis, kas jāpiepilda. Tā vietā dzīvojam ar domu – kā būtu, ja būtu? Geštalterapeits Fricis Perls sacījis, ka cilvēks ir vienīgā dzīvē būtne, kas sevi nomoka ar šo pozīciju. Ērglis droši vien neapskauž ziloni par to, ka viņam nav snuķa.

Tikai cilvēks sevi nepārtraukti šausta, ka esmu piedzimis nepareizā ģimenē

un laikā vai mani nav sūtījuši mūzikas skolā, citādi es dziedātu operā. Redzot, ka cits to ir sasniedzis, rodas sāpe. Tad ir viegli internetā uzrakstīt – «re, tā vecene, kura nemāk dziedāt, vai politiķis, kurš neprot vadīt valsti». Ja cilvēks ir sevi realizējis un atradis, viņam nav pamata rakstīt indīgus komentārus,» spriež Ināra. Viņa mudina uzlūkot dzīvi un savu vietu tajā kā kāršu spēli. Arī maza kārts, izspēlēta īstajā vietā un laikā, palīdz uzvarēt.

Dažus indīgus komentārus var attaisnot

Aplūkojot Maslova vajadzību piramīdu, cilvēka pašīstenošanās atrodas tās spicītē. Taču neviena virsotne nespēj pastāvēt bez pamatiem (fiziskās vajadzības). Diemžēl daudziem mūsu cilvēkiem tie ir iedragāti, kas arī liek uzvirmot dusmām un agresijai. «Ja strādājošs cilvēks nedomā par izvēli – atpūtīšos Krētā vai Floridā, pat ne par to, vai ēdīšu vai iešu uz teātri, bet – vai ēdīšu vai maksāšu rēķinus –, kāda iespēja runāt par drošības izjūtu, cilvēkmīlestību un pašrealizāciju? Tas rada negatīvas emocijas. Visi pat intuitīvi zina, ka no tām ir jātiek vaļā. Šajā gadījumā esmu pat gatava attaisnot negatīvo komentāru rakstītājus,

jo tas ir savdabīgs stresa noņemšanas paņēmiens.

Zināmā mērā tas ir tikai dabiski,» skaidro I.Leikuma.

Emocionālās inteliģences krīze

Taču nekādi nevar attaisnot gānīšanos publiskajā telpā, ko izraisa neadekvāti zems cilvēka pašvērtējums. «Reizēm palasot komentārus, šķiet, ka ļoti daudzi tā cenšas sevi realizēt un apstiprināt. Rodas asociācija, ka cilvēki šādi garīgi masturbē. Uzraksta ko dzēlīgu un ir sevi apmierinājis. Taču tikai sevi.

Kuru tas interesē, ka «šitā resnā dziedātāja man nepatīk» vai «tas hokejists ir baigi mīkstais».

Ja to būtu uzrakstījis, piemēram, Drosmis Aplociņš, varbūt būtu kāda jēga. Bet kaut kādiem xxx nepievēršu uzmanību – nu un kas, ka tev nepatīk! Iztēlojos, kā šāds cilvēks sēž pie datora un hihina, cik viņš gudrs un asprātīgs, izdomājis visādas «jenotības», «sorosiešus» un apspēlējis cilvēku uzvārdus,» kritizē Filozofijas katedras pasniedzēja, ar nožēlu secinot, ka katastrofāli zaudējam inteliģences līmeni tā klasiskajā izpratnē. Tas savukārt izraisa emocionālās inteliģences krīzi.

«Man prātā nāk ķecerīga doma – ja mūsdienu jaunajiem cilvēkiem atņemtu automašīnu, mobilo tālruni, datoru, alkoholu un seksu pirmajā vakarā, ar ko viņi aizpildītu savas kopā sanākšanas? Atgriežoties pie pašpietiekamības – ja cilvēkam tā piemīt, viņam ir, ko darīt, viņš zina, kā sevi realizēt, tāpēc viņam nevajag sēdēt internetā un bakstīt žultainus komentārus. No otras puses – cilvēku dīvainā kārtā tomēr velk uz riebeklībām. Viens uztaisa puķu dobi, bet otram tā noteikti jāizbradā. Tā ir cilvēka daba. Ap smilšu kasti, kurā spēlējas bērni, parasti nestāv 20 cilvēku un nepriecājas. Taču, ja viens mironis gulēs uz ielas, uzreiz apkārt būs pūlis,» ilūzijas par cilvēka dabu gaisina un tomēr uz emocionālo inteliģenci aicina I.Leikuma.

Anonīmi rakstītais nav anonīms

_{Tamāra Ulase, portāla «www.dzirkstele.lv» redaktore}

«Nu beidzot ir vieta, kur es varu pateikt visu, ko domāju...» Bieži vien tieši šādu motīvu vadīts, portāla lietotājs ļauj vaļu savai daiļrunībai internetā. Brīvības garša, visatļautība, šķietamā Robina Huda misija (kas cits, ja ne es?!) pārvērš portālu, piedodiet, par īstu miskasti. Kā nu ne! Gudrības, ņemot vērā katra kultūras līmeni, birst kā no pārpilnības raga. Reizēm kauns pat lasīt! Paslēpjoties aiz visvarenā NIKA, var visu! Ne velti gan forumā, gan komentāros pie vietējām ziņām, kur izlieta kārtējā žults, nereti kāds «norauj stopkrānu» «... negatīvais, negatīvais un vēlreiz negatīvais! Cik var?!» Patiešām jābrīnās cik var? Te pārdevēja nesmaida (antireklāma konkrētam veikalam), te zobārsts ne to zobu izrāvis, te mati ne tā nokrāsoti vai nogriezti, te futbolisti neattaisno uz viņiem liktās cerības (sporta jomā komentētāji īpaši iekarst, līdz pat rupjiem apvainojumiem), te vietējie deputāti tiek locīti visos iespējamos variantos... Un kur vēl virtuālā ķengāšanās un personisko lietu kārtošana lai citi zina, kāds Viņš vai Viņa «patiesībā» ir! Diemžēl rakstītāji tādējādi atklāj, cik viņi paši ir vāji un kompleksaini. Citiem vārdiem sakot, rodas sajūta, ka mūsu sadzīvē nav nekā laba, jo komentāros sliktais sit augstu vilni. Ja arī parādās kādi labi vārdi, tad tie diemžēl pazūd melnajā negatīvisma mākonī. Retu reizi gadās pa kādam konstruktīvam komentāram, ko izcelt saulītē. Labi, ja apsmietais, noķengātais vai aprunātais spēj visu neņemt galvā un atsmiet: «Tad jau esmu dzīvs (a), ja par mani runā...», bet ja ne? Bieži vien korespondenta uzrunātais cilvēks piekrīt sarunai tikai ar noteikumu, ka rakstu neievietos internetā. To var arī saprast, jo visam ir savas robežas. Redakcijā itin bieži atskan telefona zvans, kur aizvainotais portāla lietotājs lūdz izdzēst neglītos komentārus vai arī kategoriski pieprasa izdot godu un cieņu aizskarošo komentāru rakstītājus. Tādās reizēs agresīvajiem

komentētājiem gribas atgādināt pasaku par kailo karali, kas visu acīs gozējas it kā košā tērpā, nesaprazdams, ka patiesībā ir gluži kails.

Katram rakstītājam ir sava adrese gluži kā savs telefona numurs. Atrast virtuālo uzbrucēju ir vienkārši, vien nepieciešams iesniegums policijā. Un viss! Negribētos ar paceltu pirkstu atgādināt: pirms izgāz internetā savas dusmas un negācijas, pirms parādi, cik aprobežots un neizglītots esi (tad, ja leksikā visbiežāk tiek lietoti lamuvārdi un rupjības), vispirms izlasi noteikumus, kuros aicina nerakstīt komentārus, kas aizskar citu personu godu un cieņu, kas var veicināt vardarbību, rasu naidu vai citas prettiesiskas darbības! Kaut gan neticas, ka tie, kas sirgst ar agresīvu komentāru rakstīšanas vīrusu, šos noteikumus lasa. Vien atliek cerēt, ka pienāks diena, kad sociālo mediju ekspluatācijā būs tādi likumi, kas ierobežos to portāla lietotāju plosīšanos, kuri nezina, kā sevi citādāk realizēt. Jo diezin vai viņiem pietiks drosmes savas «pērles» bārstīt zem sava vārda un uzvārda. Protams, sliktajam vienaldzīgi garām nav jāiet, tas jāatklāj, lai bez kašķēšanās un apvainojumiem mierīgā ceļā kopīgiem spēkiem to varētu novērst. Internetu izmantosim lietderīgai diskusijai!