Leļļu meistare, kura darina mūsdienu «Baibiņas» (59)

Dodoties apciemot «Baibu» un lelles meistari Ievu Dāboliņu, kura darina vēl citas fantastiskas auduma lellītes, nonākam mājīgā darbnīcā Latvijas Mākslinieku namā Vecrīgas pievārtē. Patiesībā īstā goda vietā! Ieva mūs uzņem sirsnīgi: kā gan citādi, jo ciemoties atnācām pie mākslinieces lolojumiem - lellītēm!

http://www.latvjulietas.lv/

TVNET: Šobrīd esam starp tik daudzām precīzi etnogrāfiski tērptām lellēm, un jūs man sakāt, ka jūsu izglītība ir ekonomika, rasētāja - mašīnbūves konstruktore...

Ieva Dāboliņa: Jā, lelles darinu tikai piecus gadus, bet pirms tam esmu strādājusi un darījusi visu ko! Patiesībā šīs konstruktora un rasētāja prasmes man ir ļoti palīdzējušas lelles modeļu radīšanā. Kaut vai lai labāk izprastu lelles telpiskumu.

TVNET: Ļoti interesanti, kā no eksaktajām mācībām pārmetāties uz ko tik radošu... Kāpēc tieši lelles?

Ieva Dāboliņa: Leļļu padarīšana sākās, kad atstāju darbu Tirdzniecības un rūpniecības kamerā. Tobrīd zināju, ka gribu uzsākt ko savu.

Sajutu, ka gribu pati sev būt noteicēja, pati darīt to, kas man patīk. Pati pelnīt vai pati zaudēt...

Bet etnogrāfisko leļļu ideja pie manis atnāca, kad pati sev sāku radīt tautastērpu. Toreiz braucu pie tautastērpu meistariem un pētīju. Sapratu, cik dažādi un krāšņi tie ir un cik maz mēs par to zinām... Sāku par to interesēties, un atradu tautiskas lelles, kuras man tobrīd šķita tik bērniem neuzrunājošas un nepārdomātas. Arī suvenīru etnogrāfiskās lellītes man likās neatbilstošas savai sūtībai. Nereti arī tautastērpia bija neprecīzi sakomplektēti.

TVNET: Un jaunā biznesa ideja bija noķerta aiz astes?

Ieva Dāboliņa: Jā, es sapratu, ka vēlos radīt ko pavisam īstu: kas ir skaists gan kā rotaļu lelle, gan kā etnogrāfisks suvenīrs. Tad man radās pirmā lellīte, kas, tiesa, bija mīkstā lellīte un pavisam atšķīrās no tām, ko tagad radu. Toreiz mazliet pārcentos ar apjomiem un cietu neveiksmi. Bet sapnim ar roku neatmetu. Kad aizgāju strādāt tautastērpu centrā «Senā klēts», saskāros ar savu liktenīgo situāciju, ka cilvēki nāk un prasa padomju laiku lelli Baibu.

Daudziem šī lelle ir prātā kopš mazotnes, un cilvēki vēlas nopirkt šīs atmiņas...

TVNET: Lelle Baiba arī manā atmiņā ir kas ļoti īpašs, kaut padomju laiku piedzīvoju salīdzinoši maz gadus. Pat īsta pioniere nepaspēju būt, bet šo lelli atceros... Kas tajā ir tik īpašs?

Ieva Dāboliņa: Ļoti daudzi cilvēki atceras rūpnīcā «Straume» ražoto lelli «Baiba» ar eļļas krāsu rotātā Bārtas tautastērpā. Lelles cena bija augsta - 11 rubļi, ko ne katrs padomju pilsonis varēja atļauties.

Citi spriež, ka tas bija apzināts ideoloģijas triks

- lelles tautastērpos vispirms kalpoja par eksporta preci. Ja arī lelli Baibu kāds nopirka, tā tika taupīta sekcījā aiz stikla, jo par tik lielu naudu pirktu mantu bērnam nevarēja dot spēlēties katru dienu. Tā gluži neviļus lelle Baibiņa kļuva par patiesu simbolu, par brīvvalsts idejas nesēju ar mūsu kultūras senāko mantojumu – tautastērpu.

TVNET: Cik radniecīga šai vēsturiskajai ikonai ir Baibiņa, kas top šodien?

Ieva Dāboliņa: Ideja un sūtība ir tā pati! Toreiz gan lelle Baiba pilnībā bija izgatavota no lietas plastmasas. Arī bizes darinātas no sintētiska materiāla. Tautastērpam izmantots kokvilnas un vilnas audums, izšuvuma detaļas aizstājot ar melnbaltu un krāsainu apdruku. Mēs radām pilnīgi citu Baibu.

Tagad viss ir simtprocentīgs roku darbs

– villainīte, izšuvumi, adījumi, austie audumi, vainadziņš, pastaliņas, adītās zeķītes.

TVNET: Skatos, Baibiņas ir arī dažādas – nav tikai greznais Bārtas tautastērps...

Ieva Dāboliņa: Jā, ir Bārtas tautastērps, tad Zemgales Baiba ar spožajām krellītēm. Mīļa mums ir pašu Rīgas Baiba, kuras jaciņa ir izrotāta ar vilnas pušķīšiem. Un, protams, mums ir Kurzemes Jānis – Baibas pusis.

TVNET: Cik ilga ir vienas lelles izveide?

Ieva Dāboliņa: Ja pie vienas lelles strādā astoņas stundas dienā –

labs meistars lelli pabeidz divās nedēļās.

Tas ir ilgs un smalks darbs, tāpēc arī šī lelle ir visdārgākā (red. - darbnīcā ap 300 eiro).

TVNET: Kur top pati lelle, un kāpēc Baibiņas seja izskatās tieši šāda?

Ieva Dāboliņa: Vinila lellīte nāk no Spānijas. Spāņi mums taisa speciāli lelli ar divām bizēm. Kad pasūtījām lelli bez matiem priekšā,

spāņu ražotāji vēl brīnījās un pārjautāja: vai būs glīti?

Mati ir cauršūti viscaur lelles galvai. Kvalitatīva un skaista lellīte. Jāatzīst, mēs diezgan ilgi meklējām īsto lelli. Pirms tam izskatījām variantus Krievijā un Baltkrievijā. It kā lellīte skaista – gaišiem matiem un zilām acīm, bet sejas forma slāviska... Tad vēl vecums – vajadzēja meiteni uz 15 – 16 gadiem.

Jaunavu, kurai varam vēl vainagu likt galvā.

TVNET: Ar ko jūsu Baibiņa ir unikāla?

Ieva Dāboliņa: Viņa ir etnogrāfiski pareizi tērpta. Unikālais ir tas, ka lelles darinām sērijveidā – nelielās, bet sērijās. Kaimiņvalstīs šādas lelles nedarina – ne Igaunijā, ne Lietuvā. Arī citur Latvijā šo lietu neuzņemas darīt, jo tas ir ļoti laikietilpīgi un dārgi.

TVNET: Vai šo Baibiņu iegādājas vien kolekcionāri un tur aiz stikla, vai tomēr šīs lellītes nonāk bērnu rokās?

Ieva Dāboliņa: Mūs pazīst, un mums ir jau šī niša. Ir tie, kas jau pērk ne pirmo lellīti. Piemēram, tagad man pasūtīta ir Nīcas Baiba un vēl Abrenes tautastērps, lai bērns var spēlēties. Ar to es vēlos teikt, ka mūsu Baiba tiešām nonāk bērnu rokās. Bērns spēlējas un iepazīst mūsu tautastērpus.

Īpaši pērk tie latvieši, kas dzīvo ārpus Latvijas.

Ja var atļauties, tas taču ir brīnišķīgi! Padomāsim, kādu naudu izgrūžam Ķīnas ražotajām rotaļlietām...

TVNET: Skatos, jūsu darbnīcā uz mums noraugās arī citas mīlīgas auduma lellītes, kuru actiņas kā zvaigznītes... Šie ir jūsu pašu modelētie luteklīši?

Ieva Dāboliņa: Jā, lellītes Ieviņas es izdomāju pati. Radu tās pilnībā. Ieviņai ir linu ķermenītis, kurš anatomiski uztaisīts tā, lai lellīte sēž. Linsēklu dupsis dod smagumu, un lelle sēž. Ieviņa arī groza galvu, kas ir retums mīkstajām lellītēm. Lelle mīksta, lai to var ņemt līdzi gultiņā, bet kājiņas cietākas un piebāztas ar vilnu, lai varam uzvilkt pastaliņas. Ja Baibiņas veidojām pēc pagātnes atmiņām, tad

Ieviņas esam izveidojuši un attīstījuši kā perfektu bērnu rotaļllietu.

Lelle perfekti pilda šo funkciju. To varam arī ģērbt dažādās variācijās, un tas veidots tā, lai bērnam nebūtu sarežģīti. Lelle ir arī ļoti izturīga – šuves ir dubultas. Aiz bizēm var droši raustīt!

TVNET: Arī Ieviņa ir tērpta tautastērpā...

Ieva Dāboliņa: Jā, bet vienkāršotā tautastērpā – tas nozīmē, ir konkrēts etnogrāfisks bruncītis un adīta jaciņa ar sudraba podziņām. Tad arī zeķītes un īstas pastalas. Galvā ziedu vainadziņš. Varam likt klāt arī ziemas apģērbu un cimdiņus. Ieviņa ir gan rotaļu lelle, gan tautastērpu idejas nesēja. Ar to ir unikāla.

TVNET: Kā lelles vērtē paši bērni?

Ieva Dāboliņa: Man

vislielākais gods ir redzēt, kā manis darinātās lellītes ir nomīļotas bērnu rokās.

Un ja vēl ierodas un lūdz papildu vainadziņu, jo iepriekšējais ir pazudis... Bērni taču ir leļļu vislielākie kritiķi!

Ar visām lellēm un to variācijām var iepazīties te!