Ko mums nozīmē «Eiropa»: Identitātes meklējumi kopš XVI gadsimta

The Conversation

attēlots kā sievietes siluets - kā karaliene

Renesanse izraisīja entuziasmu par visām klasiskajām lietām, tostarp vārdu «Eiropa», kas varētu būt cēlies no grieķu dotā vārda mitoloģiskajai varonei Eiropai. Tai pat laikā jaunu zemju atklāšana pēc Kristofora Kolumba ekspedīcijas uz Ameriku sniedza plašākas zināšanas par pasauli kopumā. Līdz ar to padziļinājās arī nodalījums starp «mums» un «viņiem», kā arī izpratne par to, kas atšķir Eiropu un eiropiešus no pārējiem pasaules iedzīvotājiem.

Identificēšanos ar pārējiem cilvēkiem savā kontinentā pastiprināja arī Osmaņu impērijas izplešanās pēc Konstantinopoles krišanas 1453. gadā, reformācija un tai sekojošā baznīcas šķelšanās, kas vājināja kristietības ideju kā vienojošu identitātes elementu.

Eiropa - maz lietots vārds

Tomēr daudzi no sava laika lielākajiem domātājiem reti lietoja vārdu «Eiropa».

Viljama Šekspīra darbos šis vārds sastopams tikai desmit reizes. Un Šekspīrs to nav lietojis ar konkrētu ģeogrāfisku nozīmi, bet kā retorisku pārspīlējumu. Dižā angļu dzejnieka un dramaturga darbos vārds «Eiropa» pilnīgi noteikti neiemieso kulturālo vienotību.

Vēl retāk vārds «Eiropa» lasāms franču filozofa Mišela de Montēņa darbos. Viņa «Esejās», kas sastāv no 107 nodaļām, vārds «Eiropa» izskan tikai vienreiz. Montēņs to lieto kā ģeogrāfisku rādītāju, atsaucot atmiņā mītu par Atlantīdu. Montēņs raksta, ka salas karaļu valdīšana iestiepusies tik tālu Eiropā kā Toskānā.

Interesanti, ka vārds «Eiropa» tika minēts esejā «Par kanibāliem», kas vēsta par kādas Brazīlijas cilts cilvēkēšanas paradumiem. Lai gan Montēņs cilts piederīgos pretstatīja «mums», šajos salīdzinājumos viņš nelietoja vārdu «Eiropa».

Eiropa – vienmēr diskutabls jēdziens

Savukārt franciskāņu mūks Andrē Tevē, kurš bija apmeklējis Dienvidameriku, aizrautīgi rakstīja par jauno pasauli: «Jūs tur atradīsiet pilsētas, pilis, ciematus, mājas, (..) ka jūs domāsiet, tā ir vēl viena Eiropa». Vienlaikus viņš kaismīgi aizstāvēja «mūsu Eiropas» pārākumu.

Moņtēns bija daudz skeptiskāks: «Mēs varam saukt šos cilvēkus par barbariem, respektējot saprāta diktētos noteikumus, bet nevis respektējot sevi, kas visa veida barbarismā pārspēj viņus».

Kur Tevē rakstīja par Eiropu kā kultūras modeli, ko eksportēt, Montēņs nosodīja impērijas veidošanu jaunajā pasaulē. Viņš norādīja uz līdzību starp spāņiem un portugāļiem, lietojot vārdus «mēs» un «mūsu», bet nedēvēja šo kopienu par Eiropu.

Daļa no Eiropas tā laika izglītotajiem prātiem turpināja lietot jēdzienu «kristīgā pasaule», lai apzīmētu kolektīvo identitāti. Taču citus nesaistīja šāds visaptverošs priekšstats. Kalvinistu mācītājs Žans de Lerī, kurš bija savām acīm redzējis Brazīliju, nelietoja jēdzienu «kristīgā pasaule», bet runāja par «Eiropu» ģeogrāfiskā, nevis kulturālā nozīmē. Lerī bija cietis no katoļu nežēlastības ticību karos Francijā un nejutās ar tiem saistīts. Viņa piederības sajūta bija daudz šaurāka - kalvinisms un Francija.

Līdzīgi kā mūsdienās, arī XVI gadsimtā «Eiropai» nebija vienkāršas nozīmes. Viedokļi dalījās starp tiem, kas lietoja šo vārdu tikai ģeogrāfiskā nozīmē, un tiem, kas piešķīra «Eiropai» plašāku nozīmi; starp tiem, kas skatījās uz kontinentu kā kulturālu ideju par vienotību, un tiem, kuru piederības sajūta bija daudz šaurāka.