Gari mati, melnas bikses, ādas jakas, draudīgas rokassprādzes... Tas viss baida mierīgos cilvēkus un saplūst neformālā būtnē – metālistā. Viņi nav nedz sātanisti, nedz anarhisti, bet gan mohikāņi, kuri bēg no ikdienišķās pelēcības.
Rīgas metālisti nav nekādi sātanisti (17)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Saulainā un tveicīgā dienā norunāta tikšanās ar Kristiānu – metālisti, kura solījusies līdzi paņemt kādu draugu, lai sarunas vestos jautrāk. Stāvot uz Preses nama balkona, pagalmā pamanu melnās drēbēs ģērbtu lēdiju. Secinu, ka tā varētu būt Kristiāna, un dodos meiteni sagaidīt. Šerloka intuīcija mani nav pievīlusi – tā tiešām ir viņa. Tiesa, kavējas puisis, ko Kristiāna nosauc par Apsusu. Dīvainā iesauka manī rada interesi un, kavējot laiku, lūdzu pastāstīt sīkāk. "Kristapu agrāk saucām uzvārdā – Apsītis. Viņam ir brālis Magnuss. Reiz kādā pasākumā viens iereibis draugs, ieraudzījis brāļus, iesaucās: "Tas taču Magnītis un Apsuss!" Mēle džekam samežģījās, un viņš sajauca vārdiem galotnes. Kopš tās reizes Kristapu saucam par Apsusu," ar smaidu stāsta Kristiāna. Pēc brīža tikko pieminētais jaunietis mums pievienojas, būdams visai samiegojies un saguris, jo iepriekšējā vakarā bijis patusēt. Dodamies uz tuvējo kafejnīcu. Pa ceļam gluži netīši man izsprūk jautājums: "Vai jums, tērptiem melnā, tik sasodīti svelmainā dienā nav karsti?" Abi gandrīz vienbalsīgi atbild: "Nē!" Melns nerada problēmas "Ir cilvēki, kuri uzskata, ka melnā krāsa ir depresīva un nomācoša. Patiesībā tā ir unikāla un ērta, jo nav jābaidās, ka, piemēram, apsēžoties uz soliņa vai zālītē, var sasmērēsies," iesāk Kristiāna. Viņa vasarā valkā melnus topiņus, iešļūcenītes, svārkus, tāpēc īpaši karsts meitenei nav. Kristaps iestarpina, ka neesot tādu rakstītu likumu, kā metālistam būtu jāizskatās. "Ādas bikses un dažādas masīvas rotas metālistu imidžā ir aizgūtas no mūziķiem, kuri atbilstoši ģērbjas, veidojot skatuvisko tēlu. Tikai tāpēc metālistam nav uzreiz obligāti jābūt ar gariem matiem vai mūžīgi ādas biksēs. Mēs neesam tik aprobežoti, lai sutīgās dienās sevi karsējot spīdzinātu," teic Kristaps. Protams, metālistu izskatā ir ārēja vēlme atšķirties no pelēkās masas, taču galvenais ir pārliecība un princips, patika pret metāla mūziku. Tad esi savējais. Iebilstu, ka ikviena cenšanās izbēgt no kanoniem un straumes, noved galējībā – rodas cita pelēkā masa. "Metālistu nav tik daudz, lai saplūstu vienā masā. "Končos", kad sanāk visi vienkopus, protams, tā varētu šķist, taču mūsu tiešām nav daudz. Metālistus mēdz jaukt ar mazgadīgajām gotu pokemonmeitenītēm, taču viņas ir no pilnīgi citas operas, " teic Kristiāna. Metālista dzīves filosofija un ikdiena ir saistīta ar mūziku. Teju katrs mājās strinkšķina ģitāru, apmeklē koncertus vai klausās ierakstus. Kristiānai pat ir sava smagā metāla grupa, ar kuru viņa bieži muzicē. Alojā grupas soloģitāristam meža vidū ir māja, kur ierīkota studija un bieži notiek tusiņi. "Uzstājamies klubos, spēlējam draugiem un savam priekam. Savukārt gotiskie pokemoni ir mazas meitenītes, kurām svārki pinas pa kājām, un liekas, ka viņas tūlīt nokritīs. Mazās baltsejainās nāvītes no mūzikas neko nejēdz, tikai grimst smieklīgās depresijās, ja vecāki nelaiž uz koncertiem. Tad viņas iet uz vannas istabu griezt vēnas un domā, ka ir sātana meitas, māsas un gultas biedres," ironiski noteic Kristiāna. "Mēs esam tieši tādi paši cilvēki kā pārējie – mācāmies, strādājam, tusējam, sēžam kafejnīcās, dzeram tējas, kafijas, alus, taču neesam sātanisti, narkomāni vai briesmoņi," metālistu būtību skaidro Apsuss. Nē reliģijai un narkotikām Viņš pastāsta, ka metālisti noliedz kultus. Kristiāna iesaka ikvienam izlasīt Nīčes grāmatu "Antikrists", kurā stāstīts par daudzām cilvēka un reliģijas problēmām. "Es neatzīstu nedz kristietību, nedz musulmanismu. Budisms ir sevis iekšēja izzināšana un pilnveidošana, taču es tik un tā to neatbalstu. Kā var ticēt kaut kam, ko nekad mūžā neesi redzējis? Kāda jēga lūgties un dzīvot ticībā, ja patiesībā nezini, kas notiks pēc nāves? Es esmu pagāns. Nepielūdzu Māru vai Laimu, taču uzskatu, ka latviešiem ir jāciena savu senču dievi," pārliecināta ir Kristiāna. Arī Kristaps ar reliģiju ir uz "jūs": "Esmu antikrists. Uzskatu, ka nav nedz dieva, nedz velna - tā, lai viss būtu līdzsvarā." Viņš arī piemetina, ka nepazīst nevienu sātanistu. Kaut kur Vācijā viņi it kā esot, taču Latvijā tādas kustības nav aktuālas. Īstiem sātanistiem neesot kopienu – viņi dzīvojot vientulībā. Arī narkotikas metālistu vidū ir tabu. "Labāk iedzeru alu un vismaz zinu, no kā palieku dulls," smej Apsuss. Kretīni ir visur Kristiāna "metālu" klausīties sākusi jau gados vienpadsmit. Palēnām tas aizgājis arvien uz smagāku mūziku. Stilam atbilstoši ģērbties viņa sāka aptuveni pirms četriem gadiem. Tagad meitenei ir astoņpadsmit. "Pat īsti neatceros, kā tiku metālistu tusiņā. Skolā paralēlklasē mācījās meitene, kurai bija paziņas metālisti. Tā arī viss iesākās. Pirms diviem gadiem Poligrāfijas centrā iepazinu Apsusu," stāsta Kristiāna. Viņš "metālu" iecienīja četrpadsmit gadu vecumā. "Pirms tam biju pārliecināts reperis. Reiz avīzē ieraudzīju albuma reklāmu, kur uz vāciņa bija attēloti tādi "ļaunie džeki". Nopirku kaseti, paklausījos. Tā mūzika "pavilka". Arī manam draugam patika, un palēnām kļuvu par metālistu," stāsta Kristaps. Viņa iepriekšējā bariņā esošie reperi Apsusa "promiešanu" neuztvēra naidīgi. "Metāls vai reps nav labāks viens par otru, visu nosaka katra cilvēka gaume," teic Kristaps. "Labi sadzīvojam gan ar reperiem, gan tiem, kuri klausās popmūziku," stāsta Kristiāna. Apsuss piebalso: "Jā, mans labākais draugs klausās popu, taču esam normāli čomi. Reizēm par garajiem matiem piekasās skūtie, taču īpašus starpgadījumus neatceros. Patiesībā jau visos mūzikas stilu piekritējos var atrast kādu kretīnu, taču tas atkarīgs no katra individuālā rakstura." Kristaps atceras, ka reiz sanācis arī "norauties". "Garciemā stāvēju un dzēru alu. Viens džeks pienāca klāt un nekaunīgi pieprasīja manu dziru. Es attiecīgi tādā pašā tonī atbildēju, ka nedošu vis. Viņš pēkšņi nosvilpās, un uzradās kādi desmit čaļi. Sākām grūstīties. Viņš iesita man, es pretī. Tad bariņš aizskrēja," stāsta Apsus. Nepatīk cirks Skolā Kristiāna un Apsuss mūzikas un ģērbšanās stila dēļ diskriminēti netiek. Vienaudži un pasniedzēji esot saprotoši. "Reizēm vecas tantes trolejbusos dīvaini skatās, taču esmu jau pieradusi. Skolā pret mani izturas labi. Galvenais ir veids, kā sevi pasniedz. Ja sēdi stūrī, galvu klēpī noslēpis, tad, loģiski, no tevis turas pa gabalu," teic Kristiāna. Jaunieši nezina, vai metāls arī pēc pāris gadiem viņiem būs tuvs un aktuāls. Arī par laulībām vēl netiek domāts. "Vēlos pabeigt skolu un dabūt labu darbu. Pagaidām es baudu mūziku, dzīvi un par tālākām lietām nesatraucos," teic Kristaps. Kristiāna noskaņota krietni vien spārnotāk: "Sapņoju sacerēt daudz skaistu dziesmu, to vārdus. Pārsvarā rakstu tekstus par dzīvi, reliģiju, patriotismu," stāsta Kristiāna. Viņa piedalījās arī 16. martā gājienā uz Brīvības pieminekli. Meiteni šokējusi krievu attieksme un sarīkotā klaunāde. "Veikalos es principā nerunāju krieviski. Uzskatu, ka jāciena tās valsts kultūra, vēsture, senči, kurā atrodies," teic patriote.