Dzīvo uz pulvera mucas (77)

Kļūstot aukstākam un tuvojoties ziemai, glābējiem vislielākās bažas sagādā dzīvojamās mājas.

Atgādinot traģisko Mirdzas Ķempes ielas ugunsgrēku, kurā vairāki cilvēki izlēca pa logu tikai tādēļ, ka pie mājas nevarēja piebraukt ugunsdzēsēju mašīnas, viņš teica: “Tagad nav labāk. Tāpat tas ir. It sevišķi pagājušajā ziemā, kad bija daudz sniega. Tepat Ziepniekkalnā ugunsdzēsēju tehnika faktiski nevarēja iebraukt.”

“Mati ceļas stāvus, kā tur izskatās! Dievs mūs mīļoja, ka nebija neviena ugunsgrēka, kas izvērtās tā...”

Uzskatu, ka visi iedzīvotāji, kas dzīvo mikrorajonos, dzīvo uz pulvera mucas.

“Nav pilnīgi nekādu garantiju. Kad nevarēs piebraukt klāt, tad... Tad jāvaino pašiem sevi. Protams, tad vainīgi būs ugunsdzēsēji, es pilnīgi piekrītu. Tā tas būs, ja gadījumā kas notiks. Bet mēs varam izdarīt tik daudz, cik varam izdarīt!”

“Ceļu satiksmes noteikumi to visu regulē. Tos vajag vienkārši ievērot. Diemžēl paši māju iedzīvotāji tos neievēro, jo viņi uzskata, ka viņu mašīnām jāstāv zem viņu loga.”

Iespundē paši sevi

Otra būtiska problēma, kas rodas ugunsgrēkos, ir dažādas dzelzs durvis un restes.

“Tas tikai paildzina iespējamo ugunsdzēsēju darbības nodrošināšanu. Pirmkārt, viņi jau nevar piebraukt. Tomēr ja nu viņi ir piebraukuši, bet viņiem priekšā ir dzelzs durvis, kas jādabū vaļā, tas viss aizņem laiku.”

Kādreiz koka durvis ar lauzni varēja uzlauzt pusminūtes laikā, taču “tagad ir jāzāģē ar zāģīti. To zāģi vajag paņemt, to vajag iedarbināt, vajag tās durvis izzāģēt, lai tās dabūtu vaļā. Tas viss aizņem laiku.” Laiks vajadzīgs arī lai uzskrietu līdz, piemēram, 9.stāvam.

Dzelzs durvis ar tā saucamajiem zirnekļiem nav dzīvokļu durvis. Tās ir seifu durvis.

“Ja cilvēki uzskata, ka viņiem dzīvoklī jādzīvo kā seifā, tad... Mums ugunsdzēsējos nestrādā neviens atmūķētājs. Mums atmūķētājs ir lauznis, zāģis un instrumenti. Bet tas viss paņem laiku.”

“Lielākoties jau cilvēki savu īpašumu aizsargā no zagļiem. Bet tā būtība jau ir tāda – ja zaglis atnāks, viņš paņems kaut ko. Lielākā daļa jau paliks. Bet, ja izcelsies ugunsgrēks, tad tas paņems visu. Turklāt ne tikai tavā dzīvoklī, bet arī kaimiņa.

“Kāda tur ir izeja? Izeja ir ļoti vienkārša. Uzskatu, ka dzelzs durvis nav vajadzīgas kāpņu telpā. It sevišķi viens otrs vēl liek restes. Labi, restes liek pie viena dzīvokļa, viņš pats sevi aizsargā un pats ārā netiks. Pārējie izglābties varēs, bet viņam būs problēmas.”

Ja cilvēks varēja ielikt dzelzs durvis un dzelzs restes, tad viņš var arī dzīvoklī uzstādīt dūmu detektorus.

“Ja sāks daudz pīpēt vai daudz kūpēt, tad tas sāks svilpt. Vismaz cilvēki pamodīsies un varēs laikus izsaukt ugunsdzēsējus un paši pamukt prom.”

Mūsdienīgāki cilvēki dūmu detektorus lietojot diezgan daudz. Tāpat daudz to ir jaunajos mājokļos. Sliktāka situācija ar šīm ierīcēm ir vecajās mājās un veco cilvēku vidū. Nodzīvojuši visu mūžu bez detektoriem, viņi domā, ka arī turpmāk viņiem nekas nenotiks.

“Bija savā laikā Valmieras rajonā eksperiments, kad pašvaldība nopirka un izdalīja detektorus. Nākamajā dienā tie visi bija tirgū!”

Lai popularizētu detektoru lietošanu, pēc Penča teiktā, par to nepārtraukti jārunā un tas jāatgādina.

Balkoni kā noliktavas

Ugunsdzēsēju vadītājs arī vērsa uzmanību uz piekrautajiem balkoniem, kas ļoti bieži tiek izmantoti kā noliktavas.

“Ja tur vēl kaut kāds stikls ir priekšā, tad nav tik traģiski. Bet, ja stikla nav, tad ir tā – tu augšējā stāvā sēdi un pīpē. Taču, metot lejā cigareti, vējš to var iepūst lodžijā trīs stāvus zemāk un aiziet – tur sākas ugunsgrēks.” Viņš ieteica lodžijās neuzglabāt tik ļoti daudz dažādu mantu.

Tur cilvēki mēdzot salikt gan matračus, gan benzīna kannas, gan dažādas citas saimniecības lietas, taču, to darot, viņi vienkārši neaizdomājoties par iespējamu ugunsgrēku.

Pencis arī stāstīja par dažādu sabiedrisko iestāžu gatavību apkures sezonai. Arī šai jomā interesanti secinājumi. Bet par tiem portālā TVNET varēsiet izlasīt jau pavisam drīz!