Igaunijas un Lietuvas autoceļi ir daudz labākā stāvoklī par Latviju, jo turienes politiķiem nav ienācis prātā noņemt ceļiem pienākošos naudu, uzskata biedrības «Latvijas ceļu būvētājs» izpilddirektors Zigmārs Brunavs. Auto eksperts Pauls Timrots gan vērš uzmanību uz pašu ceļa būvfirmu paviršību, kas ir iemesls, kāpēc valsts nelabprāt uztic miljonu vērtos projektus. «Viņiem vajadzētu pierādīt sevi ar labiem, pabeigtiem projektiem par normālu naudu un tad prasīt vēl,» viņš saka.
(Ziņa papildināta ar 8. rindkopu.)
Lietuvas autoceļu uzturēšana tiek finansēta no degvielas akcīzes nodokļa, kas 100% tiek nodalīts šai nozarei, savukārt Igaunijā ceļiem aiziet 75% no degvielas akcīzes nodokļa. Turklāt abu kaimiņvalstu iedzīvotājiem ceļu nodoklis nemaz nav jāmaksā - tas tiek aprēķināts un proporcionāli iekļauts arī degvielas akcīzes nodevā.
Savukārt Latvijā autoceļu uzturēšanai un kopšanai no degvielas akcīzes nodokļa nav garantēts ne santīms. Iedzīvotāju maksātie nodokļi nonāk valsts kasē, bet, kā apliecina premjera Valda Dombrovska preses pārstāvis Mārtiņš Panke, pēdējos gados tā sadalīta citām svarīgām nozarēm, kā, piemēram, veselība un izglītība.
Nav šaubu, ka finansējums veselībai un izglītībai ir nepieciešams arī Igaunijā, taču kopš akcīzes likuma stāšanās spēkā 1995.gadā nevienam no turienes politiķiem nav ienācis prātā ceļiem pienākošos naudu pārdalīt citām nozarēm,
skaidro biedrības «Latvijas ceļu būvētājs» izpilddirektors Zigmārs Brunavs. «Kā tad mēs esam tik nabagi, ka šīs prioritātes lāpām ar auto palīdzību?» viņš jautā un min arī praktisku piemēru. «Paņemam kādu piensaimnieku: viņam transportnieks izsniedz rēķinu par nogādāšanu uz lielveikala noliktavām. Transportnieka izdevumos slēpjas arī tie, kas maksāti par ritošo daļu, bet tas viss, amortizatori, riepas (izņemot remontu), viss ir imports. Tā nu šī cena slēpti «dzīvo» iekšā katrā piena pakā un par katru niecīgu darbību mēs maksājam dārgāk.»
Auto eksperts Pauls Timrots gan neuzskata, ka uz sabrukšanas robežas esošos pašmāju ceļus sakārtot palīdzēs tikai izmaiņas nodokļu naudas izlietošanā. Viņaprāt, valstij ir stingrāk jāuzrauga ceļu būves uzņēmumi, kuriem ir acīmredzamas problēmas ar darba kvalitāti:
«Ar mūsu ceļu būvētājiem ir tāpat kā ar ceļu policiju - viņiem nav sevišķi laba reputācija. Neviens īsti netic, ka viņi labi funkcionēs, tāpēc arī neuztic naudu. Kā mūsējie būvē ceļus, tā bieži vien tas rezultāts citreiz ir tik žēlīgs, ka paliek žēl dot naudu.»
Viņš min konkrētu piemēru - iebraucot Rīgā no Berģiem, ir betona «saliņa», kurā autovadītāji pamanījušies «iezvanīt» vairākkārt, tāda pati neloģiska «saliņa» atrodas arī pie jaunā tilta, izbraucot no Rīgas uz Jūrmalu. Tāpat uzskatāms kvalitātes trūkums sastopams arī uz Jelgavas šosejas, kur uz apvedceļa ierīkots betona apļveida krustojums. «Cilvēkiem, kas kaut ko tādu dabon gatavu, dot naudu vēl? Viņi taču visdrīzāk iztērēs to nejēgā. Ceļu būvētājiem vajadzētu pierādīt sevi ar labiem, pabeigtiem projektiem par normālu naudu un tad prasīt vēl,» kritizē Timrots.
Sazinoties atkārtoti ar TVNET, Brunavs vēlas piebilst, ka nekvalitatīvi ceļu būves piemēri, kā augstāk minētie, var rasties arī nekvalitatīva būvprojekta dēļ.
«Latvijas valsts ceļi» aprēķinājuši, ka ceļu katastrofālā stāvokļa dēļ valsts tautsaimniecība gadā zaudē aptuveni 585 miljonus latu. Šo summu veido gan ekspluatācijas izdevumi, gan braukšanas laika izmaksu pieaugums.
Latvijas valsts attieksmi pret ceļiem apliecina arī finansējums no valsts budžeta. Igaunijā un Lietuvā pagājušogad uz 1 kilometru no valsts budžeta atvēlēti attiecīgi 7658 Ls un 6535 Ls, bet Latvijā šī summa bija tikai 2710 Ls.
TVNET jau vēstīja, ka satiksmes ministra amatu atstājošais Aivis Ronis februāra sākumā Dombrovskim solīja iesniegt apkopojumu par riskiem ceļu būvniecībā, tostarp par tiem būvniekiem, kuru darbā ir vērojami nesaprotami sadārdzinājumi, neskaidras savstarpējās vienošanās un kvalitātes problēmas. Sarunā ar TVNET Panke gan apliecināja, ka trīs dienas līdz mēneša beigām Ronis vēl neko nebija iesniedzis.
