Žigulis aiziet debesīs. Būvvalde grib aizkrāsot vēsturisku reklāmu

Jau no Tallinas ielas gājējiem paveras savdabīgs skats: vecmodīgais žigulītis uz mājas sienas sasvēries uz sāniem, tāpēc izskatās, ka tas balstās uz blakus mājas jumta. Noteiktā rakursā tā brauc pa gaisu, citā - krīt zemē. 20. gadsimta 80. gados, kad ikviena padomju pilsoņa sapnis bija jauns žigulis, Krāsotāju ielā atradās «Rīgas Lada» birojs un tirdzniecības laukums.

«Rīgas Lada» birojs noturējās ilgāk par padomju valsti un izčākstēja 2003. gadā, bet reklāma uz ugunsmūra palika, ar laiku kļūstot par Grīziņkalna kvartāla zīmi.

Laika zobs reklāmu ir saudzējis. Uz tās fona pozē tūristi, selfijus ievietojot sociālajos tīklos. Pa debesīm braucošais naivais žigulītis ir Krāsotāju ielas magnēts.

Patvaļīgā reklāma

Daudzus gadus reklāma nevienam netraucēja, līdz negaidīti Krāsotāju ielā ieradās būvvaldes inspektori, izpētīja apkārtni un sastādīja protokolu. Trīs daudzdzīvokļu nama īpašnieki saņēma vēstuli no būvvaldes, kurā teikts, ka reklāma ir nesaskaņota un patvaļīga, tāpēc tā jāaizkrāso. Ja tas netiks izdarīts, īpašniekiem var piemērot naudas sodu 1425 eiro apmērā, sienu nokrāsos par pašvaldības līdzekļiem un izdevumus piedzīs no namīpašniekiem.

Mājas īpašniekiem neceļas roka aizkrāsot tik lielisku reklāmas vēstures liecību. Pēc viņu domām, žiguļa attēls ir šarmants, pozitīvas emocijas raisošs laika nospiedums, kas atdzīvina kvartālu. «Būvvaldes prasība ir muļķīga, jo reklāma laika gaitā kļuvusi par ielas vizītkarti,» saka viens no kopīpašniekiem Helmuts Jauja.

"Vai tas tiešām ir neglītākais objekts Rīgā?

Kam tā reklāma tik ļoti traucē? 25 gadus tā mierīgi stāvēja, bet tagad steidzami – 3 mēnešu laikā jānovāc.

Mums ir mājas budžets. Ja pēkšņi paņemsim no tā naudu ārsienas krāsošanai, nepaliks jumta remontam,» skaidro Jauja. Pēc viņa domām Ladas reklāma ir dabiskas pilsētas attīstības liecība, ko vajadzētu rādīt tūristiem. «Tas piešķir papildus romantiku – ielai nav pielaizīts, ikdienišķs skats.» Īpašnieki ir vērsušies Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā, kas teorētiski sienas reklāmu var atzīt par vietējās nozīmes pieminekli.

Padomju laiks nav tikai bloku mājas

Valsts institūcijas uz neparastiem vides objektiem un zīmēm lūkojas formāli, neņemot vērā lietu emocionālo vērtību. Turpretm vietējie iedzīvotāji uzskata, ka vecajai reklāmai ir oriģināla un iedvesmojoša. Pilsetvides izpētnieks Mārtiņš Eņģelis uzskata, ka siena Krāsotāju ielā ir nenovērtējama, jo dzīvi un atraktīvi vēsta par laikiem, ko daudzi nav piedzīvojuši. Pēc viņa domām sienas zīmējums pelnījis aizsargājamā statusu.

Eņģelis uzskaita nedaudzās komerciālās un sociālās reklāmas, kas vidē saglabājušās no pagājušā gadsimta. Padomju laikos bija raksturīgi uzrunāt cilvēkus no māju sienām, aicinot apmeklēt muzejus, uzmanīgi apieties ar uguni, ievērot satiksmes noteikumus. «Reklāmas ar laiku izgaist vai apzināti tiek iznīcinātas, jo netiek aizsargātas,» saka Eņģelis. Pēc viņa domām, «Rīgas Lada» reklāma ir daudzslāņaina, tajā perfekti var nolasīt konkrēto laiku. Reklāma ietver sevī stāstu par komunikācijas un mārketinga attīstību. «Cilvēki speciāli dodas uz Grīziņkalnu, lai apskatītu šo objektu, ejot garām, vienmēr nolūkojas.

Tam ir saistība ar «Koka Rīgu», Avotu ielas svētkiem. Šis objekts veido vietas atpazīstamību.

Sienu ar Ladu cilvēki posto feisbukā. Tā redzama sociālajos medijos, piemēram, Instagram» turpina pilsētpētnieks.

«Jaunajai paaudzei, kas nav pieredzējusi padomju laiku smagumu, uz šo laiku nav antiskatījuma. Gluži otrādi – daudzi uz pagātni atskatās ar lielu interesi un vēlas nosargāt vēstures liecības. Padomju laiku arhitektūra nav tikai bloku mājas, tajā ir daudz interesanta.» Kā piemēru viņš min Zinātņu akadēmijas ēku – neitrālu, labi veidotu projektu, kas atrodas izcilā vietā.

1989. gadā berlīniešus neinteresēja Berlīnes mūris, bet vienas nakts laikā valsts un pilsētas institūcijas saprata, ka tas jāsaglabā kā daļu no gadsimta daudzveidīgā politiskā un kultūrvēstures slāņa.

Piemēram, bijušais restorāns «Sēnīte» Vidzemes šosejas malā, par kura statusu lauzti daudzi šķēpi, beidzot atzīts par padomju mantojumu un ieguvis valsts aizsardzību. «Tas parāda, ka būves no laika, no kura gribējām aizbēgt, aizvien nopietnāk tiks saglabātas.» Pilsētpētnieks norāda, ka daudzas padomju laiku ēkas radījuši latviešu arhitekti.

«Mēģinot iznīcināt ideoloģiju, mēs nojaucam kultūras vēsturi.»

Pēc viņa domām, arī divdomīgo Uzvaras pieminekli, iespējams saglabāt, palūkojoties uz to no cita skatu punkta. «Google kartē Uzvaras piemineklis nosaukts par padomju okupāciju glorificējošu pieminekli. Mēs varam sākt ar nemateriālo – uztveres maiņu. Stāstot stāstu, mēs tajā varam iekļaut neviennozīmīgo vēsturi un objektus, ko tā radījusi.»

«Sitās nost», lai tiktu pie žiguļa

«Paliek pilsētatmiņā, pavediens, kas aizved citā laikmetā» par Ladas reklāmu saka renovācijas centra «Koka Rīga» vadītājs Vladimirs Eihenbaums.

«Tagad šādas mašīnas skaitās retro. Lada bija eksporta variants, ko varēja dabūt tikai «pa blatu». Toreiz cilvēki «sitās nost», lai tādu nopirktu. Uzskatu, ka ir svarīgi, lai pilsētvidē paliek informācija par to, ar ko kādreiz dižojāmies.» «Koka Rīgas» vadītājs saka, ka būvvaldes vietā mudinātu atjaunot reklāmu.

Rādot tūristiem «apslēpto Rīgu», Eihenbaums norāda uz kādu Grebenščikova ielas māju, ko rotā cariskās Krievijas reklāma – papirosi par 5 kapeikām. 1910. gads. Toreiz sagadījās tā, ka reklāmu uzlika uz slapja apmetuma. Tā iekodās, tāpēc saglabāsies vēs simts gadus. Savukārt Avotu ielā pie kafejnīcas «Trīs vīri laivā» esot atrodama Latvijas laika, Indijas, Beļģijas kompānijai piederošās gumijas fabrikas «Kvadrāts» reklāma. «Veca reklāma atdzīvina māju. Ir vietas, piemēram, Ķīpsalā, kur īpašnieki to speciāli ieliek un saglabā.» Pēc viņa domām, ja iestādes jautājumam pieietu formāli,

arī vecie ģērboņi no mājām būtu jānorauj. «Tad jau viss jākrāso ciet – paliks tukšas sienas.»

Reklāmai vidē var būt ne tikai dekoratīva, bet arī orientējoša funkcija, it īpaši rajonos, kur visas mājas ir vienādas. Ieraugot specifisku zīmējumu uz sienas, cilvēks jebkurā diennakts laikā, lai cik noguris būtu, zina, kur atrodas.

«Arī veikalu nosaukumi, zīmējumi un uzraksti daudz ko stāsta. Piemēram, nosaukums «Koloniālpreču tirgotava» nozīmē, ka šajā vietā tirgoja preces, kas ievestas no Eiropas valstu kolonijām, piemēram, Āfrikas. «Redskovij pogreb» ir vieta, kur ne tikai alu pārdod, bet arī vīnu, kvasu un populāro augļu ūdeni.

Daudzi bija analfabēti un lasīja pēc zīmēm.

Kliņģeri pie mājas karināja, lai cilvēki zina: te var nopirkt mazi. Ar egļu zaru vai salmu pušķi apzīmēja traktieri,» stāsta Eihenbaums.

Burtu meklētāji

Facebook profila «Profānie fonti» veidotāji, kas par savu uzdevumu izvirzījuši izzūdošo vizuāli grafisko artefaktu fiksēšanu un apkopošanu, raksta: «Pēdējos gados daudz straujāk kā agrāk izmainās Latvijas vizuālā kultūrvide. Pazūd daudz, līdz šim pierastu vizuāli telpisku vides elementu. Palīdzot mūsdienu tehnoloģijām, ātri rodas jauni un tikpat strauji pazūd. Tikai nedaudzi tiek aizsargāti vai atjaunoti ar pašvaldības vai komersantu palīdzību.

Kā labākie piemēri – Laimas pulkstenis un avīžkiosks Aspāzijas bulvārī.

Tomēr lielākā daļa no iepriekšējo gadu vizuāli grafiskajiem artefaktiem strauji un neatgriezeniski pazūd. Kā viens no nozīmīgākajiem vides grafiskajiem elementiem ir fonti. Fonti visdažādākajos to pielietojumos – izkārtnēs, reklāmās, informatīvās norādēs.»