«Latvijā ir ceļi, uz kuriem 25 gadus nav uzbērta neviena grants sauja,» raksturojot katastrofālo reģionālo un vietējās nozīmes ceļu stāvokli, saka biedrības «Latvijas ceļu būvētājs» valdes priekšsēdētājs Andris Bērziņš. 50-60% ceļu ir drausmīgā stāvoklī, daļa vairāk līdzinās vannām, nevis ceļiem. Pie tā vainojama transporta nozarē kopš 2004. gada realizētā politika, uzskata biedrība, kurā apvienojušies desmit ceļu un tiltu būves uzņēmumi.
Nauda, kuru nodokļos un nodevās samaksā ceļu lietotāji, ir izlietota nezināmām vajadzībām, bet ne ceļu remontiem, uzskata Bērziņš. Rezultātā uz brūkošajiem grants ceļiem 169 vietās, 1300 kilometros ir noteikti kustības ierobežojumi. Tas nozīmē, ka pašvaldības un lauku iedzīvotāji tiek izolēti no saimnieciskās darbības.
«Ja kādreiz bija četri uzņēmumi, kas sacentās par ceļu uzturēšanu, tad kopš 2013. gada ceļu uzturēšanu veic monopolists VAS «Latvijas autoceļu uzturētājs». Cenas augstas, daudz tehnikas, pret ko nekas nebūtu iebilstams, ja vien tā nestāvētu dīkā, kad nav sniega. Rezultātā vasarā, kad vajadzētu strādāt, naudas nav.»
Bērziņš saka, ka nav jābūt inženierim, lai saprastu, ka vietējie ceļi ir šausmīgā stāvoklī. «Ceļa vidū jābūt paaugstinājumam, malās nedrīkst būt apaugums. Ceļa malām jābūt attīrītām no krūmiem, un jābūt mazam grāvītim.»
Liela daļa ceļu vispār netiek uzturēti - ne ar sekām, ne cēloņiem neviens necīnās. Tie līdzinās dubļu vannām, pa kurām nav iespējams izbraukt.
21 000 km Latvijas ceļu uztur «Latvijas autoceļu uzturētājs», 34 000 km ir pašvaldības pārziņā. «Pašvaldības katru gadu saņem aizvien lielākas dotācijas un cenšas tikt galā ar saviem ceļiem. Sekmīgi ar to tiek galā, piemēram, Talsu novads. Arī Madonas pusē ceļu stāvoklis uzlabojas,» stāsta Bērziņš.
Ceļi, kuru sliktais stāvoklis, paralizē pašvaldību dzīvi, ir Brunavas, Drustu pagastā, Vecpiebalgā. «Ja ceļu stāvoklis neuzlabosies, nebūs iespējams atvest preces.
Bizness aizrīsies. Ja ceļš ir tāds, cilvēks klapē ciet uzņēmumu un pārceļas uz Pierīgu, kur ceļi ir izbraucami.
Ja runājam par skolu un slimnīcu reformu, uz kādu attīstību laukos var cerēt, ja ceļi ir šādā stāvoklī?» Ja ceļu remontiem netiks nodrošināts pietiekams finansējums, tad nozari gaida tikpat smaga piezemēšanās, kādu jau piedzīvoja veselības aprūpe.
Tikmēr Igaunijā nobeigumam tuvojas tā sauktā ceļu melnināšanas programma. Rezultātā arī nomaļiem ceļiem būs dubultas un trīskāršas virsmas un tie neputēs. Bērziņš uzskata, ka uz Latvijas ceļu atjaunošanu tuvākajos desmit gados nevaram cerēt.
«Ceļu būves nozare izdzīvo kā narkomāns no Eiropas Savienības (ES) naudas, jo valsts līdzdalība no budžeta ir smieklīga,» saka Bērziņš, norādot, ka 2020. gadā Eiropas finansējums ceļiem būs beidzies un situācija uz ceļiem tuvosies kraham.
«Jau 2020. gadā, lai izpildītu Eiropas prasības ceļu uzturēšanā, budžetā naudas nepietiks.»
20 gadu laikā uz pašvaldības ceļiem neizdarīto darbu apjoms sasniedz 5,7 miljardus eiro, uz valsts - 4,2 miljardus. «Ceļi ir inženiertehniskas būves, kurās darbi ir prognozējami, bet nav darīti.»
Pēc viņa domām, visa ceļu uzturēšanas sistēma ir inficēta. Valdībai būtu jāatceļ valsts monopols ceļu uzturēšanā, daļa ceļu jāatdod privātu investoru rokās, daļa pašvaldību, un jānosaka, cik ceļos tiks investēts tuvākajos piecos, septiņos gados.»
Līdz 2017. gada 1. septembrim valdībai bija jāizpilda Saeimas uzdevums un jāpieņem lēmums par ceļu finansēšanas modeli, taču tas joprojām nav izdarīts, tādā veidā demonstrējot izpratnes trūkumu par ceļu lietotāju vajadzībām, uzskata biedrībā.
