«Šodien Daugavpilī pilnā krāšņumā es redzu lozungu: «Nē rūpnīcām! Jā festivāliem!». Tas ir skumji, tomēr diemžēl mēs šajā virzienā ejam,» intervijā portāla TVNET krievu valodas versijai stāsta bijušais Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš («Saskaņa»), paužot viedokli, ka politiskā kultūra Daugavpilī būtiski atšķiras no situācijas citās Latvijas pašvaldībās.
Kā vēstīts, Elksniņš Daugavpils domes priekšsēdētāja amatu zaudēja jau pēc dažu mēnešu darba jaunajā domes sasaukumā. Elksniņa vietā Daugavpils mēra amatā stājās Rihards Eigims («Mūsu partija»).
Intervijā TVNET krievu valodas versijai pašreizējais Daugavpils domes deputāts Elksniņš stāsta par otras lielākās Latvijas pilsētas nākotnes izredzēm, par domstarpībām ar citiem pašvaldības pārstāvjiem, pilsētas veselības aprūpes un informatīvās telpas problēmām, kā arī prognozē, ka jauns mērs Daugavpilī būs vēl pirms nākamajām pašvaldību vēlēšanām.
Daugavpils mēra amatā jūs atradāties trīs mēnešus. Ko no šajā laikā paveiktā jūs gribētu izcelt?
Lēmums par to, ka pašvaldība pat apsaimniekos sadzīves atkritumus - pateicoties tam tarifs samazinājās par vidēji 5%. Lēmums par siltumtīklu attīstību, lēmums par Pašvaldības policijas vadības atstādināšanu, pagalmu remonta un grantēto ceļu asfaltēšanas programma, lēmums par atbalstu sociālajam dienestam. Visi šie lēmumi ir palikuši spēkā, un tie tādā vai citādā mērā tiek īstenoti. Protams, ne tik labi, kā gribētos.
Ko no ieplānotā jūs nepaspējāt paveikt?
Plānu bija ļoti daudz – galvenokārt tie attiecās uz pašvaldības infrastruktūras attīstīšanu ar mērķi jaunu darba vietu radīšanai, uz industriālo zonu attīstību. (..) Tā ir rūpnieciskās zonas attīstīšana Križos, bezmaksas ēdināšanas ieviešana bērnu dārzos. Darba vietu radīšana, lai skolu pabeigušie jaunieši neaizbrauc no pilsētas.
Šobrīd jūs neesat mērs, bet viens no 12 pašvaldības deputātiem, tomēr jūs joprojām varat ietekmēt procesus pilsētā. Vai jūsos ieklausās?
Mēs [partija «Saskaņa»] ne tikai varam, bet arī ietekmējam procesus. Piemēram, pilsētas vidusskolās tika ieviesta bezmaksas ēdināšana. Protams, pašvaldības dzīve balstās uz pieņemto budžetu, un jebkura idejai vai iniciatīvai ir jābūt naudas atbalstam. Diemžēl 2018.gada budžets nav vis attīstības budžets, bet gan stagnācijas budžets, kurā galvenie līdzekļi tiek paredzēti izdzīvošanai.
Kļūstot par pilsētas mēru, jūs paziņojāt, ka nepagarināsiet darba līgumu ar Daugavpils reģionālās slimnīcas galveno ārstu Reini Kostu. Kāpēc?
Slimnīcai bija vislielākās parādsaistības no visām Latvijas reģionālajām slimnīcām. Es arī saskatīju nepieciešamību pēc jaunāku speciālistu piesaistes [slimnīcas] pārvaldīšanā. Mūs arī neapmierināja, ka pašvaldība daļu pacientu mākslīgi «pārsūtīja» uz privātajām medicīniskajām iestādēm. Piemēram, cilvēkam ierodoties slimnīcā saņemt pakalpojumu, viņš tiek iekļauts rindā, kur jāgaida pusgads vai astoņi mēneši, bet privātajā iestādē šo pašu pakalpojumu var saņemt tajā pašā vai nākamajā dienā.
Kam jānotiek, lai situācija ar reģionālo slimnīcu un medicīnu kopumā Daugavpilī uzlabotos – vai pietiek vien ar vadības nomaiņu?
Lieta nav tikai vadībā. Reģionālās slimnīcas problēmu pamatā ir tas, ka to finansē valsts, bet pārvalda pašvaldība. Finansēšanai un pārvaldei būtu jābūt vienās rokās.
Gribētos parunāt par jūsu komunikāciju ar citiem Daugavpils domes deputātiem. Pārskatot domes sēžu videoierakstus, kļūst jautri - «jautri» skumjā nozīmē.
Tā politiskā kultūra, kas ir Saeimā un citās pašvaldībās, ir ļoti atšķirīga no politiskās kultūras Daugavpilī. Mēs [ «Saskaņa»] kaut kādā mērā esam ieviesuši jaunas idejas - tiešās translācijas, regulāras preses konferences, iedzīvotāju pieņemšanas skaita palielināšana. (..) Debašu līmenis Daugavpilī parāda, ka daudzi mūsu oponenti netur politisko «sitienu», kaut kādā mērā viņiem nav argumentācijas virknē ierosinājumu un kaut vai spējas uzturēt interesantu un kvalitatīvu diskusiju. Mūsu dēļ pašvaldība jau divas reizes mainīja domes saistošos noteikumus – vispirms mērs neatbild uz jautājumiem, pēc tam uzskata, ka jautājumus viņam nedrīkst uzdot. Vēl pēc tam viņš aizliedz debates.
Vai, jūsuprāt, daudzi politiķi pārāk daudz laika tērē tam, lai ne par ko nenestu atbildību un noskaidrotu savstarpējās attiecības?
Es neteiktu, ka par «personīgajām attiecībām» uzskatāms jautājums par finansējumu pagalmu remontam vai jautājums par poliklīniku Jaunajā Forštatē. Problēma ir tur, ka daudzi politiķi, kuriem tiek uzdoti nepersoniski jautājumi par pašvaldības attīstību vai solījumu izpildi, tā [personiski] reaģē. Man šķiet, ka šāda pozīcija raksturīga iepriekšējās paaudzes politiķiem, kuri nesaprot, ka ir sociālie tīkli un masu mediji, kas seko ikvienam tavam solim un parāda – tu esi vārdu cilvēks, vai tomēr darbu cilvēks.
Daugavpilij ir raksturīga situācija, kad viens un tas pats notikums dažādos pilsētas medijos tiek atspoguļots dažādi. Vai jums nešķiet, ka tāda tendence beigās nenovedīs pie tā, ka pilsētas iedzīvotāji vairs neuzticēsies nedz medijiem, nedz politiķiem?
Viss atkarīgs no argumentācijas un spējas pavēstīt cilvēkiem to, kas tiešām noticis. Cilvēkiem ir iespējas izdarīt pašiem savus secinājumus. Es uzskatu, ka kaut kādas negatīvās kampaņas [medijos] vairs nespēj ietekmēt sabiedrības viedokli.
Mēs kontaktējāmies ar vairākiem vietējiem iedzīvotājiem, vēloties noskaidrot, ko par «apvērsumu domē» domā viņi. Vairāki cilvēki teica, ka uz jums lika lielas cerības, sakot, ka atbraucis jauns un perspektīvs rīdzinieks.
Nepiekritīšu tikai par to «rīdzinieku». Es biju kā daudz Daugavpils skolu beidzēji, kuri no pilsētas aizbraukuši tikai lai pierādītu saviem vecākiem, ka var sasniegt vairāk, lai iegūtu labu izglītību, lai «izsistos».
Tas nozīmē, ka Daugavpilī nav iespējams «izsities»?
Diemžēl, bet nē. Beigu beigās es nolēmu atgriezties, lai pilsētu un reģionu padarītu labāku. (..) Manam lēmumam atgriezties Daugavpilī bija vairāki iemesli – Daugavpilī es atradu mīlestību. Papildus tam, es vēlējos pacīnīties par politiskās konjunktūras izmaiņām, jo pie varas pilsētā 20 gadus atrodas vieni un tie paši cilvēki.
Vai jūs redzējāt, ka pilsētnieki vēlas pārmaiņas un mēru, kas Daugavpili vēl nav vadījis?
Mēs darījām visu iespējamo, lai cilvēki to vēlētos un lai viņi redzētu, ka var strādāt citādāk.
Vai jūs runājat par periodu pirms vai pēc [pašvaldību] vēlēšanām?
Gan pirms, gan pēc. «Pirms» - tā ir priekšvēlēšanu programma, tikšanās ar iedzīvotājiem, cīņa ar korupciju. «Pēc» - cenšanās nenodot nedz sevi, nedz iedzīvotājus.
Kopš «apvērsuma» pagājis gandrīz pusgads. Kā jūs šobrīd skaidrotu, kāpēc tas vispār notika?
Situācija ir pietiekami banāla. Tas bija jautājums par zemesgabala pirkšanu par 300 000 eiro. Ja es to dokumentu būtu parakstījis, es joprojām būtu mērs. Ja mēs Eigima interesēs būtu nopirkuši konkrētu zemesgabalu, tā kaut kādā mērā būtu mana maksa par amata saglabāšanu. Tomēr man bija grūti ar to strādāt, jo es tādā veidā ne ar ko neatšķirtos no politiķiem, pret kuriem es gāju pašvaldību vēlēšanās, lai kaut ko mainītu.
Vai Daugavpils kļūs par pilsētu ar perspektīvu?
Viss atkarīgs no daudziem lēmumiem, gan mūsu, gan pārējo deputātu. Ne visi domes deputāti ir politiķi ar noteiktu personisko ieinteresētību. Ir arī tādi, kas grib strādāt. (..) Pašvaldībā viss nav zaudēts. Iedzīvotāji vēlas, lai šeit kaut kas notiek un mainās. Tieši šī iemesla dēļ es neesmu tiesīgs kandidēt šogad gaidāmajās parlamenta vēlēšanās.
Tātad jūs neplānojat balotēties uz Saeimu?
Nē, es neplānoju piedalīties parlamenta vēlēšanās, es plānoju strādāt Daugavpils domē.
Jūs pieļaujat iespēju, ka Daugavpils mērs mainīsies vēl pirms nākamajām pašvaldību vēlēšanām?
Es tiešām uzskatu, ka mērs mainīsies. Ir ļoti interesanti novērot politiskās pozīcijas šajā jautājumā. Laiks rādīs. Tas, kas notiek šobrīd, ir pats sliktākais pašvaldībai. Gan pašai pilsētai, gan komunikācijai ar ministrijām un investīciju piesaistei.
Vai Daugavpils nākotne vairāk atkarīga no valsts vai pašvaldības politikas?
Pirmkārt, no pašvaldības politikas. Par to, ka Daugavpilī varētu izvietot kādu no ministrijām, par pārstāvniecību izveidošanu vai part Latgales attīstības ministrijas veidošanu tiek runāts jau sen. Tomēr līdz brīdim, kad pašvaldība sāks cīnīties par savām interesēm, sāks sagatavot kvalitatīvus projektus, argumentēti aizstāvēs savu viedokli Lielo pilsētu asociācijā, valdībā un parlamentā – līdz tam brīdim nekas tāds nebūs. (..) Pašvaldību vēlēšanās bija viens kandidāts, man patika viņa lozungs: «Nē rūpnīcām, jā festivāliem!» Tas ir skumji, bet tieši šajā virzienā mēs šobrīd ejam. (..) Attīstības ziņā Daugavpilij ir jāizvirza augsti mērķi, nevis jādzīvo ar attieksmi «nostrādāt līdz pensijai un pēc tam vienalga, kas būs ar pilsētu».
Kādu jūs redzat Daugavpili 2030.gadā?
To ir grūti prognozēt. Viennozīmīgi ir nepieciešams realizēt vērienīgus investīciju projektus. Bez liela objekta Daugavpilī nekas nenotiks. Protams, Daugavpils lidostas ideja jau ir pietiekami nodeldēta. Tomēr, ja Daugavpils attīstības komisijā izskata jautājumu par iespējamo 15 miljonu eiro piešķiršanu koncertzāles būvniecībai, tad... lidosta izmaksātu tos pašus 15 miljonus.
Ja to naudu, kas mums šobrīd ir, mēs izlietosim plašu industriālo projektu īstenošanai, tad negatīvā bilanci, ka no pilsētas aizbrauc vairāk nekā piedzimst, būs iespējams apturēt. Būs darba vietas, un pilsēta sadarbosies ar kaimiņvalstīm. (..) Atgriežoties pie jautājuma par Daugavpili 2030.gadā – nav iespējams viennozīmīgi atbildēt, kāda tad būs pilsēta. Saprotiet, cilvēks ir labs radījums, viņš visu laiku cer, viss mainīsies uz labu.
