Latvietis jau sen vairs nav bāleliņš ar kokli rokā un dziesmu sirdī. Kaut gan tautiskais romantisms lielākajai daļai latviešu ir tuvs un mīļš arī mūsdienās, globalizācija ir atstājusi ļoti lielu iespaidu uz valsts iedzīvotāju, sevišķi jauniešu, tautiskās piederības apziņu.
Cilvēki, cenšoties modernizēt savu dzīvi un akli sekojot modei ne tikai apģērba, bet arī jaunāko tehnoloģiju ietvaros, vairs nepamana ikdienišķās lietas, kas padara dzīvi skaistu un liek apzināties savas vēsturiskās saknes. Mūžīgajā dzīves skrējienā ir jāatceras, kas tu esi, no kurienes nāc un kurp dodies, bet galvenais, neaizmirst, kam TU esi piederīgs.
Tev, latvieti, jāiemācās pasauli redzēt ar bērna acīm - redzēt visu skaisto, kas apslēpts zem ikdienas smaguma un raizēm. Iemācies priecāties par vienkāršām lietām. Nebaidies pētīt un atklāt ko jaunu. Atrodi, par ko priecāties katru dienu, kaut vai tasi siltas tējas, sirsnīgu smaidu no nepazīstama garāmgājēja, silto pavasara sauli vai dzestro gaisu ziemas rītā. Katram gadalaikam ir savs skaistums. Mēs, latvieši, esam bagāti, jo dzīvojam tādā ģeogrāfiskā joslā, kas ļauj mums izbaudīt visu četru gadalaiku skaistumu un atšķirības.
Tev, latvieti, bērni jāaudzina! Lauku bērni augot pasauli redz dabīgāku un visu savu mūžu paliek dabai tuvāki. Viņi jau agrā bērnībā iemācās, ko nozīmē darbs un ka piens nāk no gotiņas, nevis no pakām veikalā. Pilsēta ar savu paātrināto dzīves ritmu piespiež bērnu pieaugt daudz straujāk, atņemot bērnībai jau tā tik īsos mirkļus. Neatņem bērnam bērnību. Bērni ir mūsu nākotne, viņi nebaidās būt tādi, kādi ir, nekautrējas skaļā balsī dziedāt, viņi saglabā ticību saviem spēkiem, ja nokrīt, tad ceļas un dara vēlreiz... Ļauj saviem bērniem būt tuvu dabai, ļauj peļķēs lēkāt un smaržot puķes, jo bērnība mums ir viena...
Tev, latvieti, vismaz reizi mūžā jāizjūt, kā bangojas jūra, kā smaržo mežs pēc lietus, kā rudzu vārpas kutina, skrienot cauri laukam, kā elpo zāle agrā vasaras rītā... Spēj savu dzimto zemi soļos izmērīt! Pavadi pēc iespējas vairāk laika prom no pilsētas kņadas, jo tu, latvieti, esi dabas bērns. Tev jāzina savas dzimtenes takas. Turaidas pili, Ventas rumbu, Gaujas nacionālo parku, Līgatnes alas... ir tik daudz ko redzēt, izpētīt, iemīļot. Mums nav augstu kalnu vai dziļu aizu un Latvija nekad nebūs pieokeāna valsts, bet plašās zemienes un kuplos mežus neviens mums neatņems. Tā ir mūsu zemes bagātība, kas jākopj un par ko mums ir jābūt lepniem.
Tev, latvieti, savas senču saknes jākopj. Latvijas kultūra vijas dziļi gadsimtu pamatos. Kaut reizi dzīvē izbaudi patiesi latviskus Jāņus. Dzer pašdarinātu, tikko no akas izvilktu alu, ēd lauku tantes sieto ķimeņu sieru, uzvelc pastalas un lec visu nakti kārtīgus latviešu dančus, sagaidi saulrietu kalna galā un peldies pa pliko ezerā, kad lietus gāž kā no spaiņiem... Dzirdi, kā tava tauta dzied. Kaut reizi dzīvē esi daļa no Dziesmu svētkiem. Sajūti, kā zeme dreb zem kājām, kad tūkstošiem balsu izskandina „Saule, Pērkons, Daugava” un tu jūties kā viens vesels ar pūli, kas viļņojas senatnes skaņās ārpus visa, kas reiz šķīris mūsu tautas likteņu ūdeņus.
Tev, latvieti, jājūt savas zemes garša, jāelpo lauku tīrais gaiss, jādzer akas dzidrais ūdens. Ne vienmēr zāle aiz žoga ir zaļāka. Produkti, ko ieved no ārzemēm, ir apstrādāti desmitiem reižu vairāk nekā tie, kas ražoti un audzēti Latvijā. Neviens spāņu gurķis neaizstās fantastisko kraukšķīgumu, kāds ir pirmajiem Latvijas gurķiem. Tā ir vasaras garša… un, ja vēl klāt jaunos kartupelīšus ar dillēm… mmm… Un kurš īstens latvietis pirks ķīmiķotas importa zemenes, kuras garšo pilnīgi nejēdzīgi? Tās sajauc visu priekšstatu par zemeni! Atceros, kā bērnībā, ravējot dobes, pielasīju pilnu vēderu ar šīm sarkanajām, sulīgajām ogām. Neviena veikala zemene man nekad neatsauks atmiņā šos brīžus.
Lauki ir brīnumaina vieta. Kur gan pilsētā var mosties ar pirmajiem gaiļu saucieniem un vakarā laisties snaudā sienāžu un cikāžu orķestra pavadībā? Gulēt zaļā zālē guļammaisā, visu nakti raugoties zvaigznēs, kuras neaizēno pilsētas spožās gaismas, un no rīta mazgāties rasā, kas sakrājusies biškrēsliņu platajās lapās.
Es jūtos kā īstena latviete. Esmu te dzimusi un savu dzīvi te vēlos nodzīvot un nodzīvot to tā, lai pēc iespējas ātrāk varētu atgriezties laukos. Nevēlos sadalīt saviem vecākiem piederošo zemi, bet sapelnīt naudu tik daudz, lai varētu šo platību palielināt, jo būt zemes īpašniekam ir vislielākais gods. Tev, latvieti, var piederēt mājas un dzīvokļi, bet tu nekad nebūsi īsteni bagāts, ja tev nebūs savas – Latvijas zemes!
Protams var jau teikt, ka šī ir tikai tāda sapņaina idille, kas krīzes laikā ne maizes klaipu rokās, ne naudu kabatā ieliks un arī politisko situāciju nemainīs... bet ne jau nauda vai tā sauja deputātu ir tie, kas veido Latviju par to, kas tā ir. Tā ir tauta, kas dod zemei tās gara tīrību un spēku. Latviešiem jāvienojas kopējā cīņā, jo latvieši – tas ir spēks. Palīdzi līdzcilvēkiem, kam ir mazāk veicies, sniedz savu roku. Realizē savus sapņus un „neturi sveci zem pūra” - dalies ar idejām, jo kopā mēs esam vareni, mēs esam diži.
Lai arī kādi vēji pūstu, latvieti, sakņojies dziļi savā zemē un skaļi sauc, lai visi dzird: „Būt latvietim Latvijā!”
Liene
