Negribu, lai mani Latvijā turētu par muļķi un maksātu ubaga santīmus (48)

Pa šo laiku darbā viņš ieguvis brigadiera amatu un nu jau vada pats savu strādnieku brigādi. Dzīvojot Īrijā, viņš iesaistījies futbola komandā, kurā startēja vietējā čempionātā. Pēdējā laikā dēls aizrāvies ar hokeju un iestājies hokeja komandā, kurai šogad ir vēlme pieteikties vietējam čempionātam. Prieks, ka tagad viņš var "dzīvot dzīvi ar pilnu krūti", piemēram, brīvdienā ar draugiem īrētā jahtā doties ķert haizivis, regulāri apmeklēt baseinu.

Dēla ģimenē tagad piedzimusi meitiņa. Viņš turpina strādāt un saņem visus iespējamos piedzimušā pabalstus - ir normālas sociālās garantijas, viņš jūtas drošs par nākotni un aizsargāts. Ir nopirkta māja - puse kredīta jau samaksāta. Runājot par kredīta noteikumiem, salīdzinot ar Latvijas muļķu zemi, tur ir izstrādāti vairāki varianti, ja kredīta ņēmējam rodas krīzes situācija. Atšķirībā no Latvijas banku terora tur viss organizēts aizņēmēja interesēs.

"Lai mani turētu par muļķi un maksātu ubaga santīmus?"

Ar dēļu esam runājuši par viņa atgriešanos dzimtenē. Viņš man tā arī pateica: "Kam es te esmu vajadzīgs? Lai mani turētu par muļķi un kāstu kredītus?... Lai mani necienītu darba devējs un izverdzinātu par ubaga santīmiem?" Dzīvojot Īrijā, dēls paceļojis pa Eiropas valstīm un atzīst, ka tas ir daudz lētāk, nekā atbraukt uz Latviju. Par apģērbu runājot, mums preces ir salīdzinoši dārgākas nekā Īrijā. Mājas elektropreces mūsu veikalu plauktos ir novecojušas, un dēls brīnās, kāpēc nav piedāvājumā daudz modernākas.

Latvijā cilvēki novesti līdz kliņķim, vairs pat smaidīt neprot

Visbeidzot, Īrijā dēls jūtas arī daudz drošāk uz ielām, naktsklubos, jo tur nav tik agresīvi noskaņoti cilvēki kā šeit Latvijā. Un tas ir galu galā arī saprotami - Latvijā tauta ir novesta līdz kliņķim tā, ka cilvēki vairs neprot smaidīt. Agresivitāte, nespēja kaut ko šajā zemē mainīt novedusi cilvēkus līdz izmisumam un daudzas ģimenes attāluma dēļ izjūk - meklējot darbu lielpilsētās vai naudas trūkuma dēļ. Kad ģimene nespēj brīvdienās izbraukt pat nelielā ceļojumā vai kaut vai tikai pie dabas, tas ir finansiālu apsvērumu dēļ.

Kad dēls atbrauc paciemoties uz Latviju, jau pēc nedēļas sūdzas, ka ir noguris - uz ielām drūmi, agresīvi, nelaipni cilvēki. Tas viss nospiež. Apmēram tādu dēla skatījumu uz mūsu Tēvuzemi gribēju aprakstīt.

P.S. Man ir kauns par mūsu Latviju, kuru iztirgoja bez kauna un sirdsapziņas pārmetumiem.

Idish

Ja arī Jums, Jūsu tuviniekiem, draugiem vai paziņām ir stāsts par aizbraukšanu no dzimtenes vai tieši otrādi - atgriešanos un gribat ar to padalīties, gaidīsim vēstuli arī no Jums. Rakstiet automātiskajā viedokļu iesūtīšanas formiņā sadaļā "Tava balss" vai uz e-pastu: lasitaji@tvnet.lv