Savu vārdu viņš neatklāj, taču dzīvesstāstu gan. Rīgas centrā sastaptais naudas lūdzējs piekrīt intervijā portālam TVNET dalīties pārdzīvotajā. Viņš, tupēdams uz ceļiem taisns kā svece, stāsta, kā pirms četrām dienām sācis ubagot. Pirmajā dienā bijis ļoti neērti izstiept roku un lūgt svešiem cilvēkiem žēlastības dāvanas, taču tagad viņš izskatās jau pieradis.
Vīrietis, kuram ir pāri 30 gadiem, stāsta, ka ubagot pirms dažām dienām sācis, jo neesot varējis atrast darbu. Iepriekšējā darba vietā viņa vietā paņemts cits strādnieks. Turklāt priekšnieks neesot samaksājis par pēdējiem diviem nostrādātajiem mēnešiem.
"Nav jēgas," tā viņš atteic, kad iesaku vērsties pēc palīdzības valsts iestādēs un cīnīties par algas izmaksu.
Līdzīga ir viņa atbilde, kad mudinu doties uz kādu sociālo dienestu. "Man nav pieraksta Rīgā. Bez pieraksta neviena patversme ilgāk par dažām dienām neņem."
Patlaban naktis ubagotājs pavadot kāpņu telpās.
Ik dienas saubago pāris latu
Dienā saubagotā summa esot dažāda. Parasti tie ir pāris latu: "Ēšanai pietiek."
Parasti cilvēki vīrieša pastieptajā plastmasas kafijas krūzītē iemetot dažus santīmus. Dažreiz ļaudis ir dāsnāki - iemet dažus desmitus santīmu.
Lielākā krūzītē iemestā naudas vienība ir lats.
Vairāk un biežāk naudiņu ubagotājiem met vecie ļaudis, retāk - jaunieši.
Bērniņam par tēta ubagošanu nestāsta
Vīrietis skumjām acīm stāsta, ka viņam ir arī bērniņš. Trīsgadnieks gan dzīvojot citā pilsētā un par tēta tagadējo nodarbošanos neko nezinot.
Arī bērna mamma, ar kuru viņi izšķīrās pirms diviem gadiem, to nezinot.
Negribu, lai bērna mamma par manu ubagošanu uzzinātu.
Protams, bērnam un viņa mammai ubagotājam neizdodas palīdzēt: "Valstij parāds aug, alimenti nav maksāti." Lai viņa bērns un radinieki neuzzinātu par tagadējām ikdienas gaitām, vīrietis atsakās no fotografēšanās.
Taču daži draugi gan ir informēti par vīrieša nodarbošanos - redzējuši tupam uz ielas.
"Esmu salicis sludinājumus visur"
Uz pilsētu, no kuras vīrietis nācis un kurā dzīvo viņa bērns, viņš nevēlas doties atpakaļ. Tur esot vēl lielāks bezdarbs nekā Rīgā.
Ubagošu tik ilgi, kamēr atradīšu darbu.
Vīrietis apgalvo, ka aktīvi meklē darbu. Esot ievietojis sludinājumus visās iespējamās interneta lapās. Pagaidām bez rezultātiem: "Vēl jau nav īstā sezona, paliks siltāks, tad vajadzēs vairāk strādnieku."
Naudas lūdzējam ir deviņu klašu izglītība un viņš meklē palīgstrādnieka darba vietu.
Akmens flīzes saldē kājas
Lai gan laukā ir auksti - vien pāris grādi virs nulles - un tunelī zēģelē auksts vējš, vīrietis apgalvo, ka auksti viņam nav. Esot pieradis.
Kad vaicāju par rokām, kurās nav cimdu un kuras trīc, ubagotājs saka, ka arī rokas nesalst. Lai būtu siltāk, zem ceļiem viņš paklājis salocītas kartona kastes. Tas pasargā ceļgalus no aukstajām akmens flīzēm.
Arī nevienu slimību vīrietis pa šīm dažām dienām nav saķēris: "Es vispār ļoti reti slimoju."
Ar žēlastības dāvanu lūgšanu tunelī sastaptais nenodarbojoties visu dienu. Esot regulāri pārtraukumi: "Ja visu dienu notup, sāp ceļgali." Arī pēc sarunas ar portāla TVNET pārstāvjiem vīrietis pieceļas un lēnā garā pastaigājas gar trolejbusa pieturu.
Par saziedoto naudu vīrietis ar mugursomu plecos dodas uz tirgu un pamielojas ar kādu bulciņu, siltu tēju vai kafiju.
Grūtie apstākļi neesot vīrieti noveduši uz noziedzības ceļa.
Daudzi man saka: "Ej zodz, ej zodz!"
"Es atbildu: "Ej pats un zodz, ja gribi!"
Bezcerība, bet palīdzību nepieņem
Kad vaicāju par palīdzības iespējām, vīrietis tikai bezcerīgi žēl nosaka: "Laikam jau nekā nevar man palīdzēt. Tagad jau neviens nevar atļauties palīdzēt, visiem grūti laiki." Piedāvāju arī portālā TVNET ievietot viņa telefona numuru - varbūt kāds darba devējs atrodas, taču viņš šādu priekšlikumu vairākkārt strikti noraida.
Arī drēbes un citas lietas viņam nevajagot. Visas nepieciešamās lietas vīrietis glabā nelielā mugursomā, ko no pleciem nenolaiž, arī tupot un lūdzot santīmus.
Kamēr sarunājamies, pie viņa pienāk kāda pusmūža sieviete un, vērdama vaļā plastmasas maisiņus, vēlas piedāvāt mājās neizlietotus šampūnus. Vīrietis viņas palīdzības žestu noraida.
"Vienīgais, kas man var palīdzēt, ir darbs. Kolīdz atradīšu darbu, tā būs arī dzīvoklis un varēšu pierakstīties Rīgā, lai saņemtu palīdzību."
Vīrietis apgalvo, ka pie cilvēku pūļiem pieradis,
taču viņa nolaistajās acīs bieži vien pavīd kauns un neērtība.
Viņš arī drūmi apgalvo, ka neesot nekādu knifiņu, kā piesaistīt garāmgājēju uzmanību un atvērt viņu naudas makus: "Vienkārši sēdi un gaidi. Nekas cits neatliek..."
