Būsim atklāti – mēs esam divkopienu sabiedrība, manipulējama sadalītā informatīvajā telpā, un visiem spēkiem gribam kļūt par divkopienu valsti ar otru oficiālo valodu. Es alojos? Vai ir cits skaidrojums mūsu nespējai savākties un mēneša laikā aiziet parakstīties par izglītību tikai latviešu valodā, lai par to rosinātu referendumu?
Referenduma par valsts apmaksātu izglītību tikai latviešu valodā nebūs
Pēc CVK datiem 11.jūnija vakarā no nepieciešamajiem 153 tūkstošiem bija parakstījušies vien nedaudz vairāk par 123 tūkstošiem. Kūtrums ir katastrofāls - no tiem pilsoņiem, kuri vēl rudenī cilpoja pie vēlēšanu urnām, tagad tikai nepilni 10% netrallina virtuvēs un kafejnīcās, pļāpājot, cik sūri grūti te dzīvot. Vai atlikušie domā – mana balss ir tik nenozīmīga vienība, dodiet man tiesības balsot par saviem nepilngadīgajiem bērniem, tad gan es teikšu, ko domāju...
Diemžēl pārējie 90% gaida laimes lāci vai drīzāk ir galīgā neizpratnē, kādēļ Valsts prezidents Zatlers rosināja atlaist Saeimu, īsti neapjaušot, ka 23.jūlija referendums ir tikai viena no daudzajām detaļām salūzušajā mehānismā, kas bez mūsu līdzdalības un iniciatīvas pašas nenomainīsies. Kas var būt svarīgāks, kā paraksts par valsts apmaksātu izglītību tikai latviešu valodā? Vai spējat iedomāties situāciju - francūzis truli blenž sienā, kad tiek vākti paraksti par izglītību tikai franču valodā?!
Valdība: nepiedalies - mēs visu izdarīsim tavā vietā!
Šaubos, vai iedzīvotāju aktivitāti noslāpēja politiķu teiktais, ka Saeimas atlaišanai nebūs nepieciešams kvorums (kas tiešām tā arī ir – ja referendumā 23.jūlijā piedalās vien 100 cilvēki, bet par atlaišanu nobalsos 51, tad septembrī būs Saeimas ārkārtas vēlēšanas), šo izteikumu vientiesīgi attiecinot arī uz parakstu vākšanu par "izglītību valsts valodā".
Iedzīvotāju miegainību gan veicināja valdības atbalsta un skaidrojošas pozīcijas iztrūkums, tai klusībā cerot uz informācijas vakuumu par šīs iniciatīvas nozīmi. Kultūras ministre Ēlerte nekaunējās paziņot, ka ar referendumu "nevar panākt valodas lietošanu" krievu skolās, šādi tiekot nevajadzīgi tracināta sabiedrība: "Integrācija nevar būt represīva - ne valodu, ne kultūru nevar iemācīt ar represīvām metodēm."
Cienītā, "sabiedrības integrācija" nekad nav bijusi oficiālā Latvijas valsts politika. 20 gadus šī vārdos izteiktā iluzorā realitāte par ideālo pašorganizējošu sabiedrību ir cietusi baisu fiasko. Šī acīmredzamība nebija tērpusies noslēpumainā plīvurā, bet publiski skraidīja apkārt nepiedienīgi kaila jau gadiem ilgi. Jums jau gan vajadzēja saskatīt fantastisku iespēju ar darbiem parādīt un pierādīt, ka parakstu vākšanas "par izglītību tikai valsts valodā" mērķis patiesībā ir galvenais stūrakmens Kultūras ministrijas vēl tikai topošajā "Nacionālās identitātes un integrācijas valsts programmā" - latviešu valoda kā svarīgākais latviskās identitātes simbols.
Jums un izglītības ministram Brokam bija un vēl arvien ir pienākums dienu un nakti skaidrot dažādām sabiedrības grupām, kāpēc mācībām ir jābūt tikai latviešu valodā, nepiemirstot atgādināt, ka pārejas periods ir cēls žests – 12 gadi, kuru laikā pakāpeniski notiktu pāreja uz mācībām tikai valsts valodā. Intensīva skaidrojoša pieeja varbūt pat ļautu izbēgt no nevajadzīgiem protestiem kā 2004.gadā, kad tika pieņemts lēmums pāriet uz proporciju 40/60 mācībām valsts valodā krievu skolās.
Acīmredzot bez valdības un koalīcijas atbalsta ministrei tomēr pietrūka spēka. Savukārt Izglītības un zinātnes ministram Rolandam Brokam vispār nav nekādas izpratnes par notiekošo, viņš tik sten un pūš par iespējamiem papildu izdevumiem, rādot ministrijas caurās kabatas.
Tomēr nebija nekāda pamata gaidīt brīnumkociņu no valdības, jo Lemberga ZZS ir vienā gultā ar SC, kuras līderis Jānis Urbanovičs vēl pērn septembrī aicināja "domāt" par otru valsts valodu un nulles variantu pilsonības iegūšanai. Arī šogad Saeimas plenārsēdē 8.jūnijā, SC ar ZZS un PLL atbalstu gandrīz panāca grozījumus Augstskolu likumā, kas, ja pieņemti, ļautu Latvijas augstskolās mācīties ne tikai ES valodās, bet arī krieviski.
Otra valdības koalīcijas partija "Vienotība" ar premjeru priekšgalā nav labāka - tā tik kaltē skaitļu virtenes, dažas no tām izkarinot publiskai apskatei, lai mēs varētu kasīt sev pakausi - kādi sabiedrībai vitāli nozīmīgi, bet noklusēti lēmumi atkal gaidāmi rudenī. Viss cits, kas nav saistīts ar konsolidāciju, finanšu pārdali un papildu izdevumiem, - ir mazsvarīgāks.
Kauns par vientiešiem
Arī ārpus Eiropas Savienības Latvija ir vienīgā greizā ceļa gājēja, mēs bez vārda runas nodrošinām apmaksātu pamata un vidējo izglītību ne-valsts valodā, pilnīgi neko neprasot pretī, pat elementāru lojalitāti pret mūsu valsti un tās pamatnāciju – iemācīties latviešu valodu. Pat daudznacionālajā Krievijā nav paralēlas izglītības sistēmas, piemēram, ķīniešu/japāņu valodā tālajās Habarovskas vai Vladivostokas pilsētās, tikai tādēļ, ka tām ir apjomīgi biznesa darījumi ar Ķīnu un Japānu.
Arī tādās senās, kultūrvēstures tradīcijām bagātās un varenas valstīs kā Francijā, Vācijā, Somijā vai Polijā, kurām diez vai pastiprināti jāuztraucas par nacionālās identitātes apdraudējumiem – pat šajās valstīs nav nekā līdzīga Latvijas izglītības sistēmai, jo ES valstīs neeksistē izglītības sistēma ne-valsts valodā. Privātskolās – lūdzu, kaut desmit katrā pilsētā, ja vien ģimenei ir rocība un vēlēšanās.
Pavisam nesaprotami varētu šķist, kādēļ pēdējos gados tieši Eiropas Savienības valstīs parlamenta vēlēšanās lielu atbalstu gūst nacionāli noskaņotas partijas. Par ko viņi tik ļoti satraukušies, ja viss ir kārtībā? Par lēto darbaspēku, kas ieplūst no Latvijas un austrumiem?
Izglītība tikai valsts valodā
Ar imigrantu realitāti tūlīt iepazīsimies arī mēs, ņemot vērā faktu, ka pašu darba rokas sarūk un turpinās sarukt. Procentuāli lielākais vairums ieradīsies no Krievijas, gan turīgi cilvēki ar ģimenēm, gan mazāk turīgi darba meklētāji, jo Latvija ir idille krieviski runājošiem ieceļotājiem. Atšķirībā no Kipras, Spānijas vai Igaunijas piedāvājuma.
Latvijā krievu valodā runā gandrīz visi, ir izkopta krieviskā kultūrvide ar teātriem, biežām viesmākslinieku uzstāšanās reizēm; plaši pieejams literatūras klāsts veikalos; kino subtitri krievu valodā; latviski nerunājoši parlamenta deputāti; latviski runājoši nekustamā īpašuma tirgus lobiji-šleseri, kuri lien uz vēdera, lai parakstītu ES uzturēšanās atļauju tēvam, dēlam un svētajai trīsvienībai par dzīvokļa iegādi Rīgā.
Un, protams, valsts apmaksāta izglītība krievu valodā. Bet kāds Latvijas valstij un mums no tā labums - vai piedāvājums palikt šeit iekļauj arī obligātu noteikumu par lojālu attieksmi pret pamatnācijas prasībām, pirmkārt, izglītība tikai latviešu valodā? Tādi nosacījumi ir visur citur, tikai ne Latvijā. Vai tādēļ esam simpātiski ieceļotājiem no Krievijas – viennozīmīgi. Bet vai šādā vientiešu pārvaldītā valstī mēs redzam latvisko identitāti plaukstam un zeļam pēc gada, desmit – neesiet naivi, tā ir ilūzija.
Ieceļotājiem mēs nodrošinām nepamatoti lielas ērtības, kuras nav pieejamas blakus valstīs vai citās ES teritorijās, pat ASV. Bet tajā pašā laikā mums galīgi nerūp izglītība valsts valodā, kas ir mūsu galvenā svira gan nacionālas kultūrvides radīšanai, gan arī konkurētspējīgas identitātes instruments valsts rokās. Liedzot iespēju vietējiem vai atbraukušajiem cittautiešiem iegūt izglītību tikai valsts valodā, mēs atņemam sev iespēju veidot daudznacionālu sabiedrību, kuru vieno kopīgas latviskās vērtības un vienota informatīvā telpa.
/nginx/o/2021/10/14/14137555t1h978c.jpg)
