Mamikins iesaka Latvijas krievus vest ekskursijās uz Krieviju (384)

Cita lieta - Maskava. Ja tev metro neiesita ar elkoni pa seju, tev ir paveicies. Ja policija atņēma kameras kaseti, pat ja esi Krievijas Ārlietu ministrijas akreditēts, - tas arī ir normāli. (Un cik labi, ka Maskavas policisti patiesi nesaprot, ka filmējam, izmantojot nevis kaseti, bet atmiņas karti...) Ja dabūji ar steku pa galvu piepilsētas vilcienā un tev neatvainojās - tas ir normāli: tev vienkārši gadījās braukt vienā vilcienā ar CSKA-Zenit faniem, bet policisti mērķēja ne jau tev, bet tam kliedzošajam futbola fanam.

Ja tu atdotu 1000 rubļu (aptuveni 18 latu) par 20 minūšu braucienu ar taksi, kura laikā armēņu taksists izstāstītu tev visu Krievijas vēsturi, no Brežņeva līdz Putinam, bet tik un nostāvētu sastrēgumā pāris stundas, ar nokavēšanos aizvestu uz pavisam citu vietu un aizlaistos, - tas arī ir normāli.

«Tā ir Maskava, vecīt, ko gan tu gribēji? Šeit viss notiek tā,» pie Maskavas izpausmēm pieradis, mani mierināja bijušais rīdzinieks, mans sens draugs.

«Tas ir normāli - normāli viņiem»

Federālā drošības dienesta darbinieku radītais haoss uz ceļa (mašīnas, kuras brauc bez pazīšanas zīmēm, bet atšķiras tikai ar burtiem «EKX» numurā, ko vietējie atšifrējuši kā jedu kak hoču - braucu kā gribu), kolorīti lamuvārdi no līdz neprātam izlaistām Sobčakām (kaut gan mēs vēl pat neesam paspējuši stādīties priekšā, kur nu vēl uzdot jautājumus kameras priekšā); stingra vienošanās par intervijas laiku, kura ievilkās pusotru nedēļu ilgās pārrunās pa telefonu, un precīza ierašanās uz beidzot norunāto laiku, lai vēl pusotru stundu tevi lūgtu uzgaidīt pieņemšanas telpā. «Ivanam Ivanovičam ir sapulce, es jums vēlreiz saku!» Tas viss ir normāli. Taču «normāli» - viņiem.

Laba ir mums valsts. Šeit ir klusi un mierīgi. Reizi stundā zem loga pabraukusī mašīna salīdzinājumā ar pat trijos naktī staigājošajiem pa Prospekt Mira ir nekas cits kā šūpuļdziesma pirms miega. Pati spilgtākā un, kā no rīta rakstīts kādā Latvijas avīzē, - «skaita ziņā bezprecedenta» protesta akcija nav nekas salīdzinājuma ar Maskavu un pat nelīdzinās rindai Maskavas metro pīķa stundā.

Bet puskails Raivis Dzintars un Parādnieks pie Saeimas, protestējot pret Abrenes atdalīšanu no Latvijas, vispār liksies kā mazi zēni,

aizbēguši no bērnudārza pēc diendusas, salīdzinot ar reālām OMON un bezkompromisa Putina opozīcijas sadursmēm.

Pie mums Latvijā pašu nežēlīgāko komentāru pret valsts premjerministru neviens neievēros, ieskaitot pašu premjeru; turpretim Krievijā pēc būtības nevainīga protesta akcija pret visnekrietnākajiem vietējās varas meliem un nelikumībām var maksāt veselību un mēnesi laika, ko nāksies pavadīt cietumā, kā tas, piemēram, notika ar Taisiju Osipovu, kuras bērnam bija garantēta nonākšana bērnunamā, un meitenīte tikai ar brīnuma palīdzību izbēga no tāda likteņa.

Ekskursijas uz Krieviju - labākas par jebkādu integrāciju

Dzintara, Parādnieka un tamlīdzīgu politisko jokdaru vietā es nepažēlotu Latvijas nodokļu maksātāju naudu, lai apmaksātu Latvijas krieviem ekskursijas tieši uz Krieviju.

Pie tam, lai mūsu krieviem nebūtu kultūršoka un pilnīga naida lēkmju,

varētu sākt ar Maskavu - tomēr civilizācijas līmenis tur ir salīdzināms ar mūsu

(aizsūtīt mūsējos uzreiz uz Saratovas apgabalu - tas būtu patiešām nežēlīgi!). No tādiem braucieniem, manuprāt, būtu divi ieguvumi.

Pirmais labums: vietējie krievi labāk iepazītu savas lielās etniskās dzimtenes vēsturi un viņu bērni latviešu skolās nerakstītu sacerējumus, kā «Ļeņins cīnījās ar fašistiem», bet «Ivans Bargais negribēja, lai nošauj Kristu, un, aizsargājot Dieva dēlu, viņš nogalināja pats savu dēlu» (visi citāti ir oriģināli no pazīstamu skolotāju parādītām krievu bērnu burtnīcām).

Saprast Krievijas vēsturi - traģisku, taču bezgala lielu un aizraujošu, - tas vienmēr ir labi.

Pat lielākie Latvijas ienaidnieki apdomāsies

Visbeidzot, otrais labums, un latviešu politiķiem pats galvenais. Padzīvojot nedēļu Maskavā, pat viskaislīgākais mūsu valstiskuma ienaidnieks kļūs par vislielāko Latvijas fanu. Viņš sāks mīlēt mūsu valsti nevis spiestā kārtā, uzspiesti un mākslīgi, baidoties, ka tik Raivis Dzintars neizdzītu bērnu no skolas 9. maijā, bet patiesi un no visas sirds. Piekritīsiet, ka tas ir daudz kā vērts.

Un ņemiet vērā, ka nekādi ierēdņi - parazīti integrācijas procesā nav jābaro. Nopērciet biļeti uz lidmašīnu, vilcienu, autobusu, un tālāk laiks un vieta paši piemērosies.

Pēc nedēļas atgriežoties, ekskursanti skūpstīs Rīgas Centrālās stacijas peronu, viņiem pat latviski runāt sagribēsies.

Galvenais, lai biļete nebūtu vienvirziena...