Latvijas zinātnei tuvojas katastrofa. Tās iemeslus intervijā portālam TVNET skaidro Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes priekšsēdētājs, Latvijas Zinātnes padomes loceklis, dr. hist. Gatis Krūmiņš.
Latvijas zinātnieki brīdina par katastrofu nozarē (243)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Zinātnieki izplatījuši paziņojumu, ka Latvijas zinātnei tuvojas katastrofa. Kāpēc tik skaļi vārdi?
Tas tādēļ, ka vairākus mēnešus diezgan liela zinātnieku daļa nesaņem algu, viņi ir piespiedu bezalgas atvaļinājumā. Viņiem nav nekādu ienākumu. Tā ir realitāte.
Šobrīd aizkavējusies Latvijas Zinātnes padomes grantu piešķiršana. Bija ideja, ka vajadzīga starptautiskā izvērtēšana. Laba ideja, bet diemžēl slikts izpildījums. Tam vajadzēja būt jau pagājušā gada beigās, bet tas joprojām nav noticis. Turklāt nav arī skaidrs, kad tas notiks.
Beigušās arī struktūrfondu aktivitātes. Mūsu zinātne lielā mērā «uzsēdināta» uz struktūrfondu naudām.
Tad var teikt, ka tagad zinātnieki atrodas uz sēkļa?
Jā, tagad ir tukšums. Parasti struktūrfondu projekti ilgst divus vai trīs gadus. Parasti viena aktivitāte seko nākamajai. Bet, tā kā vairākas aktivitātes ir nokavētas, šobrīd ir caurums. Nacionālajā attīstības plānā (NAP) rakstīts, ka finansējums zinātnei pieaugs, taču
reālā situācija ir pilnīgi pretēja. Ir tiešām finansiāls caurums.
Vai visu nozaru pārstāvjiem klājas tik slikti?
Ir nozares, kurās vēl ir neliels finansējums dažos projektos, piemēram, dabaszinātnēs. Bet humanitārajā un sociālajā jomā pašreiz ir galīgs caurums. Šajās nozarēs jaunie zinātnieki nesaņem vispār neko.
Par cik lielu skaitu grūtībās nonākušu zinātnieku mēs runājam?
Tie ir vairāki simti zinātnieku. Turklāt tā nav tikai humanitāri sociālā bloka pārstāvjiem. Organiskās sintēzes institūta direktors Ivars Kalviņš izteicies, ka viņam jāatlaiž darbinieki.
Patlaban uz pilnu slodzi Latvijas zinātnē strādā aptuveni 3000 zinātnieku. Ja no šā skaita vairākiem simtiem ir lielas problēmas, tas ir ļoti būtiski. Ļoti daudz zinātnieku meklē alternatīvas darba vietas. ..Jau tagad zinātnieki iet prom no nozares. Pats pazīstu vairākus labus zinātniekus, kuri dara kaut ko citu.
Diezgan šokējoša ir Izglītības un zinātnes ministrijas un ministra Roberta Ķīļa attieksme – ja zinātniekam nepatīk darba devējs, lai viņš iet strādāt kaut kur citur.
Par gada zinātniekiem atzītie cilvēki tagad strādā celtniecībā Norvēģijā.
Tas ir ceļš, uz kurieni mēs ejam...
Tā ir realitāte?
Jā, tā ir realitāte. Zinu cilvēkus, kuriem ir ļoti augsts zinātniskais potenciāls – var darīt ļoti svarīgas lietas, bet viņi aiziet strādāt valsts ierēdniecībā. Zinātnieks ir augstu izglītots un tādēļ darbu atradīs. Jautājums – vai jaunajā darbā viņa pienesums būs pietiekoši liels.
Latvijā ir maz zinātnieku, bet tie ir ļoti labi. Ja mēs gribam īstenot izteiktās idejas, piemēram, produkciju ar augsti pievienoto vērtību, zinātnes sabiedrību un citas skaistās lietas, kas NAP sarakstītas, mums jācīnās par katru zinātnieku. Šobrīd ir sajūta, ka notiek pilnīgi pretējais..
Mums zinātnes attīstībai paredzētais finansējums vēl 2020.gadā ir paredzēts divas reizes mazāks nekā Eiropā vidējais. Tas ir zemāks, nekā tagad ir Igaunijā..
Parasti zinātnieki domā ilgtermiņā – vairākus gadus un pat desmitus uz priekšu. Mēs redzam, ka plānotā valsts attīstība un tautai solītais ir meli, jo praktiskā puse ir pavisam citādāka.
Teicāt, ka jau patlaban daļa Latvijas zinātnieku dzīvo bez naudas. Kad paredzat kritisko punktu, pēc kura var iestāties jūsu pieminētā katastrofa?
Kritiskais punkts var iestāties jau šogad, jo cilvēki pametīs zinātni.
Vai viņi nāks atpakaļ?
Diez vai. Zinātnieki ir ļoti nopietni cilvēki un parasti «nemētājas» pa darba vietām... Ja cilvēks ir aizgājis prom, viņš nāks atpakaļ tikai tad, ja redzēs, ka realitātē ilgtermiņā kaut kas notiek. Šobrīd mēs to neredzam.
Piemēram, jau vairākus gadus zinātnes budžetu veidojam pēc principa – cik naudas mums atmet no valsts budžeta. Valstij ir fundamentāla plānošanas problēma. Citās valstīs zinātnei ir iezīmēts finansējums un zinātnieki zina, cik daudz naudas viņi varēs tērēt. ..Patlaban
daļa zinātnieku izdzīvo ar minimālo algu, citi vēl mazāku – 90 latiem.
Vai tas ir normāli?
Tas galīgi nav normāli, bet kopumā zinātnieki ir pieradināti pie tā.
Man ir trīs bērni, un tāpēc es nevienā zinātniskā institūtā nevaru atļauties strādāt.
Jaunie zinātnieki ir daudz konkurētspējīgāki starptautiskā līmenī, viņi daudz zina svešvalodas. Viņi saka – kam mums vajadzīgs darbs Latvijā? Citās valstīs jaunus zinātniekus piesaista ar dažādām stipendijām, tostarp pēc doktora grāda iegūšanas.
Nevajag meklēt tālu. Piemēram, Igaunijā.
Viens mans labs kolēģis aizbrauca uz Tartu. Ļoti labi, ja viņš aizbrauc uz kādu brīdi un pēc tam atgriežas Latvijā. Taču viņam piedāvāja darbu uz diviem gadiem. Tur viņš saņems ļoti labu naudiņu. Nākammēnes uz Tartu dosies arī viņa sieva un bērns. Vai viņš atbrauks atpakaļ pēc diviem gadiem? Tas ir smags jautājums. Ko viņš te darīs?
Jūs negribat viņam sekot?
Man ir ļoti daudz piedāvājumu.
Starptautisku?
Jā. Pagājušajā gadā saņēmu ļoti nopietnu piedāvājumu strādāt Dānijā un Nīderlandē. Tiklīdz tu aizbrauc uz kādu konferenci, parunā un prezentē savas idejas, piedāvājumi ir momentā. Pasaulē cīnās par jauniem darbiniekiem.
Bet man šeit Latvijā ir trīs bērni, ģimene, iekopta lauku saimniecība. Es ļoti negribētu braukt prom no Latvijas. Bet, protams, ja redzēšu, ka mans vienīgais ceļš ir darīt mazkvalificētu darbu, finansiālu apsvērumu dēļ man tas būs jādara. Patlaban esmu iesaistīts dažos projektos un domāju, ka es personīgi šo gadu varēšu kaut kā izvilkt. Bet redzu, kā notiek kolēģiem.
Kas, jūsuprāt, ir vainojams pie zinātnei draudošās katastrofas?
Vainu varam iedalīt vairākos blokos, bet galvenais, ka politiskajā elitē nav sapratnes, cik svarīgi ir ieguldīt naudu šādos ilgtermiņa pasākumos. Valdība fokusējas tikai uz īstermiņa plāniem. Teicām premjeram Valdim Dombrovskim, ka tagad zinātnē ieguldīto naudu saņemsim atpakaļ pēc 5-7 gadiem. Viņš uzreiz runā par šogad sabalansētu budžetu, kā lai dod zinātniekiem naudu, ko viņi sola atpakaļ tikai pēc 5-7 gadiem. Tā ir īstermiņa domāšana. Nav izpratnes, kā attīstās attīstītākās valstis, piemēram, Skandināvijā.
Pat Krievijā zinātnē iegulda daudz vairāk naudas no IKP.
Vai neizveidojas tāds kā paradokss – mums taču arī izglītības un zinātnes ministrs ir zinātnieks...
Grūti spriest, vai viņš ir zinātnieks. Viņam nav īpaši daudz zinātnisko publikāciju. Viņam nav liela sasaiste ar tīro zinātni.. Studentiem Ķīlis patīk kā lektors, viņš ļoti interesanti stāsta. Kamēr viņš nebija ministrs, mums bija ļoti laba sadarbība.. Viņam bija foršas idejas. Atbalstījām viņu..
Taču, kad viņš kļuva par ministru, situācija mainījās. Viņš it kā grib kaut ko mainīt, taču pietrūkst saprašanas un spējas strukturāli sakārtot lietas.. Zinu konkrētus projektus, kas apstājušies tikai ministrijas nolaidības un neizdarības dēļ..
Ķīlis ir ļoti labs domātājs, filosofs un ideju ģenerators, bet viņš nevar izdarīt daudz praktisku lietu..
Ja būtu konspektīvi jāuzskaita trīs darāmās lietas, lai no katastrofas izvairītos, ko jūs teiktu?
Pirmkārt, valstī jāiedibina sistēma, ka zinātniekiem institūcijās jāsaņem noteikts minimālais finansējums bez Eiropas grantiem.
Patlaban daži zinātnieki saņem mazāk par iztikas minimumu.
Ja kādā brīdī netiek piedāvāti Eiropas projekti, zinātniekiem vienkārši vispār nav naudas. Nozare nedrīkst būt tik ļoti atkarīga no Eiropas naudām.
Otrkārt, noteikti jāpilda Zinātniskās darbības likums. Tajā ierakstīts, ka katru gadu no IKP zinātnei tiks novirzīta zināma naudas summa un ik gadu 0,15% nāks klāt. To apstiprināja pirms vairākiem gadiem, taču tas netiek pildīts.. Vajadzīgs pakāpenisks palielinājums. Zinātniekiem nevar pēkšņi iedot miljardu. Mēs to arī neprasām, jo nevarētu apgūt.
Cik vajadzētu?
Šogad minimālā summa, par ko runājam, ir 20 miljoni latu. Tā ir summa, par ko šogad samazinās zinātnei apgūstamā nauda.
Un trešā lieta, ko vajadzētu darīt, lai nenotiktu katastrofa, ir...
Vajadzīgas strukturālās reformas, bet tām noteikti jābūt saistītām ar mērķiem. Nav vajadzīga tikai fiziska apvienošana.. Reformas ir vajadzīgas, taču izanalizētas, nevis balstītas uz politiskiem uzstādījumiem..
Lietuvā, tiklīdz sākās krīze, zinātnei uzreiz piešķīra naudu, lai zinātnieki neaizbrauktu prom. Savukārt pie mums finansējums drausmīgi nokritās. Mums ir zemākais zinātnes finansējums Eiropā.