Kārtējo reizi publicēta Krievijā veikta aptauja, kurā Latvija ierindota starp piecām nedraudzīgākajām valstīm. Tā jau ir tik ierasta ziņa, ka sen vairs nevienu nepārsteidz. Krievijas masu mediji gadiem ilgi tā apmelojuši mūsu valsti, ka vienkāršie krievi reizēm jautā viesiem no Latvijas - vai Rīgā patiešām maršē nacistu ordas, valdība ierīkojusi slepenas koncentrācijas nometnes, bet krievu tautības skolēni tiek sodīti ar kauna plāksnēm «es šodien runāju krieviski»?
Protams, viņiem grūti saprast, kā tik «fašistiska» valsts pamanījusies uz Eiropas parlamentu nosūtīt tādus politiķus kā Tatjana Ždanoka vai Alfrēds Rubiks. Vēl vairāk - valstī, kurā krievi it kā tiek regulāri «diskriminēti», par Rīgas mēru atkārtoti tiek ievēlēts krievs Nils Ušakovs. Protams, ļaunie «naciķi» visādi tam pretojas tikai un vienīgi tādēļ, ka viņš ir krievs, nevis tādēļ, ka viņa vadītās Rīgas domes iestādēs ik pa brīdim tiek atklātas dažādas afēras. Pavisam savādi, ka KNAB, kas atklāj šīs lietas, vada krievs Jaroslavs Streļčenoks. Piedevām viņš nav tāds vienīgais - «krieviem nedraudzīgajā» valstī vēl vairākas augstas iestādes vada tieši krievi.
Krievijas propagandas izpalīgi - superradikāļi
Tas nav nekāds jaunums, ka Krievijas propaganda regulāri centusies šķelt Latvijas sabiedrību. Kaimiņvalsts masu mediji vienmēr uzturējuši mītu par Latviju kā krieviem nedraudzīgu, pat naidīgu valsti. Iemesli nav tālu jāmeklē, līdzīgi pirms Otrā pasaules kara nacistiskā Vācija kūdīja tautiešus Polijā un toreizējā Čehoslovākijā, lai destabilizētu šīs valstis. Ar vājākām un nervozākām valstīm vienmēr vieglāk manipulēt, īstenot kādus ekonomiskus vai politiskus mērķus.
Protams, šāda propaganda veicina apdraudējuma sajūtu Latvijas krievu kopienā no vienas puses un provocē aizdomas no pretējas puses. Tas ilgstoši kavējis normālu dialogu starp kopienām, tā vietā dzenot «naciķu» un «kremlistu» aizspriedumu grāvjos. Krievijas medijiem tas nekad nebūtu izdevies tik ilgi un sekmīgi, ja viņiem nebūtu atradušies «izpalīgi». Lai dejotu tango, vienmēr vajadzīgi divi. Tādēļ Krievijas medijiem vienmēr pa rokai «netīšām» gadījās kādi radikāļi, kuri bija gatavi pateikt «visu, ko domā par Krieviju un okupantiem». Šie «skarbie nacionāļi» izpalīdzīgi nospēlēja Krievijas propagandai tik nepieciešamos tēlus, lai uzburtu ticamu vīziju par «naidīgo Latviju».
Patiesībā tā ir brutāla un ļoti vienkāršota metode, kas nopietniem analītiķiem ir acīmredzama. Cits jautājums kāpēc ārēji tik brutāla un vienkārša rīcība bijusi tik efektīva? Kremļa ietekme Latvijas lielajā politikā vienmēr ir bijusi jūtama un nav palikusi bez rezultātiem. Latvijas sabiedrību joprojām grūti nosaukt par vienotu, valsts joprojām ir uz Krievijas «enerģētiskās adatas», un «Gazprom» lobiji vēl aizvien ir gana ietekmīgi. Politiskā situācija sašķeltās sabiedrības dēļ neļauj izveidot spēcīgas, rīcībspējīgas valdības. Tādēļ gadiem ilgi iekavējušās nācijai tik izšķirīgas izglītības, demogrāfijas atbalsta reformas, pieaugusi sabiedrības noslāņošanās un postošā emigrācija.
Vai tikai sagadīšanās - regulāras neveiksmes cīņā ar Kremli?
Tas liek jautāt, vai Kremļa ietekmes personas nav meklējamas dziļākos Latvijas lielās politikas kuluāros? Šeit parādās kāda persona, kas vienmēr skaļi un uzsvērti ir cīnījusies pret to pašu Kremļa ietekmi. Tā nu sanācis, ka tā pati persona 90. gados pārņēma savā kontrolē lielāko un ietekmīgāko laikrakstu. Ilgu laiku nav ne mazāko liecību, ka šim laikrakstam būtu kādas simpātijas pret Krieviju. Tieši otrādi - tas sabiedrību vienmēr brīdinājis par Kremļa ietekmi. Tomēr izšķirīgajā brīdī sniedza atbalstu kādam politiķim ar apšaubāmu politbiznesmeņa reputāciju. Ne bez laikraksta atbalsta šis politiķis nonāca visaugstākajos amatos un izrādījās … visai pragmatiski noskaņots attiecībās ar Krieviju. Tik ļoti, ka viņa sekotājs augstajā amatā izpelnījās draudzīgas «privātas vakariņas» ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un vēlāk arī augstu amatu kādā ar Krieviju saistītā lielā uzņēmumā. Iespējams, ka tā bija tikai sagadīšanās, ka šo politiķu partija savu sākotnējo ietekmi ieguva ar kāda laikraksta atbalstu.
Laikam ritot, laikraksts pārtapa par Latvijā ietekmīgu mediju koncernu un pēc sarežģītām biznesa cilpām nonāca neskaidras izcelsmes biznesmeņu rokās. Šo sarežģīto pārmaiņu laikā laikraksta ietekmīgā akcionāre pārdeva akcijas par iespaidīgu summu un beidzot oficiāli katapultējās lielajā politikā. Un uzreiz ķērās klāt pie tik jūtīgā un sarežģītā sabiedrības integrācijas jautājuma. Kremļa propagandai tas bija nervozs brīdis. Ja savstarpēji tik aizdomīgās kopienas atrastu veiksmīgu kopīgu valodu, valstī mazinātos etniskā politiskā noslāņošanās, tas apdraudētu Kremlim draudzīgās partijas izredzes. Vēl trakāk - valsts kļūtu politiski stabilāka un efektīvāka. Tomēr bažas izrādījās veltīgas. Integrācijas politika kā bija, tā arī palika farss. Iespējams, ka aizdomas ir nepamatotas un šīm neveiksmēm ir meklējami arī kādi objektīvi iemesli.
Nākamais uztraucošais brīdis par Latviju atbildīgajiem Kremļa funkcionāriem bija pašvaldību vēlēšanas. Īpaši svarīgi bija saglabāt varu Rīgā. Te vislielākās briesmas draudēja no tālredzīgiem, spēcīgiem Latvijas politiķiem, kuri spētu konsolidēt, pārliecinoši uzrunāt svārstīgos vēlētājus. Cīņa patiešām bija par burtiski pāris procentiem. Tomēr arī šoreiz viņiem tika sniegta palīdzīga roka. Kremlim draudzīgajai partijai pat nevajadzēja lāga iesvīst. Iespējams, ka tā atkal bija sagadīšanās. Atkal. Kārtējo reizi.
Kas ir nākošais projekts, pie kura ķersies šī persona, kas gadiem ilgi tā cīnījusies pret Kremļa ietekmi tik ļoti, ka tā … tikai pieaugusi?
/nginx/o/2016/06/05/5478203t1h591c.jpg)
