Laimdota aicina palikt savās vietās, kamēr Krievija okupē Ukrainu (461)

Mums jāzina, ka otrreiz nedrīkstam atkārtot vēsturisku kļūdu - ja mūs mēģinās okupēt, nāksies pretoties, nāksies šaut.

Lietuvas prezidente Grībauskaite

Vārda «mūs» vietā domāsim «ukraiņus» un, lūk, tā ir šodienas realitāte man, tev, mums, Eiropai. Kā tālāk rīkoties – bēgt vai pretoties, ir tikai retorika.

Ukrainas vārdu šodien zina visā pasaulē

Ukraina bija valsts Krievijas impērijas sastāvā. Šodien impērijas vairs nav, palikusi vien slimīga nostalģija pēc visvarena saimnieka rokas. Vai Putina vēlme atjaunot noziedzīgo PSRS veidojumu dod viņam tiesības Ukrainu anektēt kā buferzonu Krievijas ģeopolitiskajām spēlēm? Noteikti nē! Krievijai nav nekādu vēsturisku, kultūr-politisku, ekonomisku «pirmās nakts» tiesību okupēt Ukrainu, Moldovu, Gruziju, Baltkrieviju – jebkuru valsti vai daļu tās teritorijas kā Ukrainas Krimu. Protams, mazo valstu nostāja var diezgan kardināli atšķirties no lielvalstu, it sevišķi politiķu redzējuma. Kas ir mūs vienojošais, ja tikām skaidrībā par atšķirīgo? Tās ir Ukrainas tiesības pašiem brīvi izvēlēties. Ukraiņi to izdarīja, leģitimitāti šī izvēle iegūs 25.maija vēlēšanās.

Vai tu zini, kur ir tava rajona mobilizācijas iecirknis?

Šķiet, ukraiņi ir pavisam tuvu izmisumam, lai ņemtu rokās ieročus un aizsargātu savu valsti pret Krievijas okupantiem. Cīnīties pret agresoru par savas valsts neatkarību ir katra no mums pienākums. Arī ar ieročiem. Tomēr karš ir pats galējais līdzeklis, no kura Ukraina vēl var izvairīties, ja vien mēs esam gatavi savu komfortu ziedot ukraiņu tiesībām dzīvot brīvā valstī.

No kara var izvairīties, ja ES nebalstīsies uz diplomātijas «atvērto durvju» principu. Citādi paši degradēsim Eiropas Savienības kā lielvaras perspektīvu turpmāk iesaistīties ģeopolitiski sarežģītu konfliktu risināšanā, tāpat varēsim aizmirst par NATO drošības garantijām Eiropai. Putins arī tagad jūtas pietiekoši komfortabli, bet jaunu ietekmes sfēru pārdalīšana Eiropā būtu dāvana viņam personiski.

ES vilcināšanās izdarīt nopietnu ekonomisko spiedienu uz Kremli ir radījusi vilšanos ukraiņos. To pārtrumpo tikai t.s. brālīgās Krievijas agresija. Tādēļ, lai Ukrainas austrumu daļu nepiemeklētu Krimas liktenis, Eiropas valstīm un ASV ir jārīkojas daudz ātrāk nekā līdz šim - jāpiemēro iespējami bargākās ekonomiskās sankcijas pret Krieviju, parādot, ka Ukrainas kā Krievijas satelītvalsts statusa atjaunošana nav pieļaujama. Apstāties vairs nedrīkstam, arī tad, ja ES tas maksās daudzus desmitus miljardus eiro un ilggadēju saspīlējumu reģionā.

Ukrainai vienai pašai ilgi neizdosies miermīlīga pretstāvēšana Krievijas militārai agresijai, tādēļ finanšu, politiskā un visplašākā nozīmē «know-how» palīdzīgā roka no ES un ASV ukraiņiem var ļaut pretoties Krievijai daudz ilgāk un produktīvāk, nekā mums šķiet. Regulāras ASV un NATO militārās mācības Baltijas un Melnajā jūrā ir gandrīz vai obligāta prasība. Melošanas meistars Putins neuzķersies rietumnieku blefošanai, it sevišķi, kad ASV prezidents Baraks Obama pavisam nesen publiski noliedza militāra spēka lietošanu Ukrainas krīzes eskalācijas gadījumā.

Sliktākais scenārijs

Vācijas kanclerei Merkelei pirms divām nedēļām šķita, ka Vladimirs Putins zaudējis saikni ar realitāti. Šodien to pašu gribas teikt par 28 ES valstu līderiem, nopietnu ekonomisko sankciju pret Krieviju vietā mātišķi sarājot pagalma varoni Putinu. Krima ir anektēta, bet Putins savu Staļina aci pavērsis uz Ukrainas dienvidaustrumiem.

Pat ja Krievija neiebruks Ukrainas dienvidaustrumos, Putins turpmāk izmantos jebkuru iespēju diskreditēt Ukrainu rietumvalstu acīs, lai tās līdzdalība ES un/vai NATO būtu apgrūtināta vismaz līdz 2018. vai 2024. gadam, kad Putins noliks politisko karoti. Bet nenopietnu sarunu laiks ir beidzies.

Neatkarīgi no notikumiem Ukrainā, Aukstā kara pretstāvēšana nav novēršama. Neskaidrs ir tikai jautājums par robežām - vai Lielkrievija būs pirms II pasaules kara Ukrainas/Baltkrievijas/Moldovas robežās; vai arī Putins viens pats ar Lukašenko par kājslauķi.

Atbilde uz šo jautājumu nebūs skaidra vēl ilgi, tomēr aktīva ES rīcība šodien un katru nākamo dienu daudzus, ļoti daudzus gadus uz priekšu veidos nākotnes Eiropas Savienību, kas būs spēcīga līdere pasaulē; vai pensionārs, pieņemts darbā uz pusslodzi. Likmes ir ļoti augstas visiem. Arī Putinam.

Krievija nav izvairījusies no globalizācijas ietekmes, tā vairs nav kādreiz ekonomiski pašpietiekamā Padomju Savienība ar satelītvalstīm. 21.gadsimtā Krievijas svarīgākais sadarbības partneris ar 300+ miljardu eiro tirdzniecības bilanci ir Eiropas Savienība. Tādēļ ES klusuciešana ir abpusēji izdevīga. Tikpat izdevīga Hitleram un Staļinam bija Eiropas samierinieciskā politika pirms II pasaules kara. Mēs visi zinām ar ko tas beidzās.

Ukrainas Krimas de facto aneksija bija zibenīgs anschluss, pēc pretīgākajām hitlerstaļina tradīcijām. Ja līdz 21.martam ES valstu līderi nevienosies par t.s. trešā līmeņa ekonomiskajām un tirdzniecības sankcijām, Eiropas Savienība pašreizējā izskatā var būt izsapņota. Austrumeiropas valstis attālināsies no ES, varbūt pat izveidojot jaunu politisko savienību uz Višegradas grupas* bāzes. Ļoti iespējams, ka ASV atbalsts šādam veidojumam būtu.

Ja ES ir vienaldzīga austrumeiropas valstu drošība, tad mēs meklēsim ASV atbalstu. Un visticamāk saņemsim. ES un ASV nav pretmeti, tomēr ES ciešāka sadarbība ar NATO automātiski nozīmē arī lielu ASV klātbūtni. Vācijas, Francijas, Lielbritānijas līderiem šis kartupelis ir jānorij – ES nespēj viena, tādēļ sadarbībai ar NATO jābūt daudz ciešākai nekā līdz šim.

20.gadsimta vēsture atkārtojas

Putins okupēto Krimu neatdos atpakaļ Ukrainai brīvprātīgi vai sankciju iespaidā, viņš to paņems līdzi kapā. Eiropas Savienībai ir tikai divi rīcības varianti, lai nepieļautu Ukrainas kā Krievijas satelītvalsts atjaunošanu: ļaut ukraiņiem aizsargāties ar ieročiem rokās; vai sadūšoties un noteikt ekonomiskās, tirdzniecības sankcijas pret Kremli. Jo ilgāk Eiropa atliks šīs sankcijas, jo mazāka turpmāk būs uzticība ES gribai un ietekmei.

20.martā Briselē notiks ES līderu ārkārtas tikšanās. Prominencēm ēdot Briseles garšīgās kotletes, kuras viņiem pienesīs ukrainis, varbūt palestīniete, vai baltkrievs..., tomēr nekādas ekonomiskās sankcijas Krievijai netiks piemērotas. Vācijas kanclere Merkele iepriekš nepārprotami norādīja, ka jābūt nopietnai situācijas eskalācijai Ukrainā, lai sāktu domāt par smagākā «trešā līmeņa» sankcijām.

Ko kanclere runā? Krievijas okupētā Krima, kas starp citu ir aptuveni trešdaļa Latvijas valsts teritorijas, Merkeles kundzei nešķiet pietiekami «nopietns» iemesls adekvāti rīkoties. Putins viņas nostāju noteikti ļoti labi saprot un atbalsta. Polija un Baltijas valstis ārlietu ministru personā ir vienīgās, kas vismaz psiholoģiski varētu būt gatavas nest politisko upuri kopējo ES mērķu vārdā.

Kā mēs nonācām līdz tam, ka agresoram vairs nav bail?

Apetīte rodas ēdot

Krievija nekad nav bijis paredzams=uzticams partneris. Vēsture nemelo: Krievijas gadījumā vienmēr ir jārēķinās ar vissliktāko scenāriju. To vēlreiz apliecina Ukrainas Krimas aneksija, neskatoties uz ASV un ES valstu milzīgo politisko spiedienu.

Situāciju Ukrainā nekādā veidā neuzlabo apziņa, ka Austrumeiropas valstu trauksmes zvani Briseles gaiteņos vairs netiek uztverti kā histērija par agresora Krievijas plāniem pret saviem kaimiņiem. ES valstu starpā vienots «sliktākais scenārijs Ukrainā» nemaz neeksistē. Saspīlējums Ukrainā pieaug ar katru dienu, bet Rietumeiropas valstis turpina reaģēt ignoranti lēni, pasīvi.

- Pēc 19.-21. februāra slaktiņiem Kijevā sliktākais scenārijs bija Janukoviča atgriešanās pie varas, maskējoties ar 21. februāra vienošanos par «samierniecisku» valdību Ukrainā.

- Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainas Krimā 26. februārī, sliktākais scenārijs bija nelikumīgais Krimas «referendums» 16.martā.

- ES ārlietu ministri 17.martā ES pieteica sankcijas Krievijas amatpersonām, bet daudz par maz un daudz par vēlu. Kam vēl jānotiek, lai Eiropas Savienība adekvāti rīkotos? Netīšām izšauta raķete no Abrenes?

Sliktākie scenāriji šodien ir vismaz divi:

1. Dienvidaustrumu Ukrainas teritoriju okupācija, kas nozīmē plaša mēroga karu;

2. Ukrainas federalizācija, kas saknē iedēstīs neizbēgamu konfliktu tuvākajā nākotnē, ja Krievija gribēs rīkoties līdzīgi kā ar Ukrainas Krimu. Ne mirkli nešaubieties, Krievija to noteikti izdarīs.

Šrēdermerkelisms* ir Kisindžera skolēns

Aukstā kara laikā rietumu-austrumu pretstāvēšanu daiļi formulēja ASV valsts sekretārs Henrijs Kisindžers. Tolaik ietekmīgā politiķa Kisindžera «dogma» balstījās primāri uz pasaules lielvaru interešu ievērošanu, kas, viņaprāt, bija Eiropas drošības garantija. Valstīm, kas atradās starp ģeopolitiko lielvaru dzirnakmeņiem, bija atvēlēts novērotāju statuss. Tā bija pelēkā masa, kuras likteņus izlēma ASV un PSRS lielvaru līderi. Tā saucamā «aukstā kara pārpalikumus» vēl šodien redzam gandrīz visos pasaules kontinentos: Eiropā tās ir Ukraina, Moldova un Baltkrievija.

Jau mēnesi Eiropas Savienība aprobežojas ar simbolisku rīcību. Francijas ārlietu ministrs 18.martā pieļāva, ka «varbūt tomēr varētu» pārtraukt miljardu eiro vērto karakuģu Mistral pārdošanu Krievijai, ar nosacījumu, ja Lielbritānija atteiksies no Krievijas oligarhu miljardu apkalpošanas un atgriezīs Londongradai tās vēsturisko nosaukumu. Vācija klusiņām eksportē 100 miljonus eiro vērtas militārās tehnoloģijas uz Krieviju.

Palielinot Latvijas aizsardzības budžetu līdz 2% no IKP, tieši militārās tehnoloģijas nevis tanki būs akūti nepieciešamas Baltijas valstīm. ~100 miljoni eiro par vācu militārajām tehnoloģijām ir summa, ko trīs Baltijas valstis ar vai bez Polijas līdzdalības var atļauties. Lūdzu, piedāvājums, Vējoņa kungs!

Nokavētais sākums Gruzijā

Wikileaks publicētajos ASV diplomātu materiālos figurē saruna ar Gruzijas prezidentu Saakašvilli 2009.gadā. Viņš bija pārliecināts par Putina nākotnes plāniem anektēt Krievijas mākslīgi izveidotās autonomās republikas Gruzijas un Moldovas teritorijās: Dienvidosetija, Abhāzija Gruzijā; Piedņestra Moldovā; arī Krima Ukrainā.

Eiropas Savienība nesodīja Krieviju par iebrukumu Gruzijā 2008.gadā. Liela atbildība par to gulstas uz Franciju un Vāciju, īpaši Merkeles kundzi, kura Krievijas militāro intervenci Gruzijā labprātāk uzskatīja par atsevišķu «incidentu», anomāliju, kam nebūs turpinājuma. Viņa smagi kļūdījās.

14 gadus Vladimirs Putins netika pietiekami novērtēts. Tas gan nenozīmē, ka šodien viņa ietekme ir jāpārspīlē - ja Eiropas Savienība solīt sola pa dibenu Putinam, bet draudiem neseko sitieni pa vienu vietu ar ekonomiskajām sankcijām, tad kļūst acīmredzams - lielākais drauds Eiropas drošībai tomēr nav Krievija.

Spēcīgākais politiskais ierocis – ES paplašināšana

Piektdien, 21.martā, Eiropas Savienība un Ukraina plāno parakstīt Asociācijas līguma politisko sadaļu, ko atteicās akceptēt gāztais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs. Skaļi neizteiktais solījums uzņemt Ukrainu Eiropas Savienībā būtu simbolisks, tomēr neatliekams solis, kaut arī Ukrainas vēlme pievienoties ES diez vai tiks izskatīta ātrāk par 3-5 gadiem. Par NATO pagaidām labāk nesapņot. Tomēr, ja ES turpmāk cieši sadarbosies ar NATO, tad Ukraina kā Eiropas Savienības eventuālā dalībvalsts vēlāk varētu pievienoties arī Ziemeļatlantijas aliansei.

Krimas «referenduma» vienīgais mērķis bija panākt lielāku Krievijas iedzīvotāju atbalstu Krievijas iebrukumam Ukrainā, jo nelikumīgs nekļūst likumīgs, pat ja «referendumam» ir 100% dalība. Ukrainas Krima nav Putina mērķis. Tas ir līdzeklis, lai destabilizētu un diskreditētu Ukrainu. Cerams, ka Eiropa vēlreiz neuzkāps tam pašam grābeklim, kad Ukrainas prezidents Leonīds Kučma (1994-2005), neguvis atsaucību rietumvalstīs, pieslējās Putina Krievijai.

Vissliktākais no iespējami sliktākajiem scenārijiem - ES un ASV pamet Ukrainu saplosīšanai. Tad vilšanās kopā ar izmisumu būs neprognozējams kokteilis un var piespiest ukraiņus rīkoties līdzīgi somiem 1939./40.g., kuri ar ieročiem rokās nosargāja savu valsti no padomju okupantu armijas. Lai Ukrainai nebūtu jāizdara šī traģiskā izvēle, Eiropas Savienībai ir jābūt gatavai ilgstošai un finansiāli ļoti nepatīkamai pretstāvēšanai Putina Krievijai. Grūtības atmaksāsies.

Aicināt rīkoties nosvērti un saprātīgi ir viegli, daudz grūtāk sarežģītā situācijā to ir paveikt.

Kāda daļa Latvijai par šo visu? Ja tagad atkāpsimies, Baltijas valstu robežas būs jauna Aukstā kara robežšķirtne. Baltijas valstis vēl vairāk cietīs no sistemātiskiem Putina Krievijas separātistu, kibernoziedznieku, provokatoru uzbrukumiem, kuru mērķis jau aizvakar bija musināt Krievijas TV nekritisko skatītāju Latvijā.

Latvijā ir salīdzinoši liela krievu komūna, kas nespēj izrauties no tāda kā pusizcepta zombija stāvokļa. Par status quo rūpējas divas ideoloģiski šķietami pretējas partijas - SC un NA, neļaujot vairumam cittautiešu atrast kopsaucējus, kopīgus mērķus ar latviešiem. Līdzvērtīgi [bez]atbildīgs ir seniors Latvijas politikā – partija Vienotība, kas šis divas populistu partijas izmanto savam politiskajam labumam. Tieši tā rīkojās Laimdotas Straujumas valdība, par ministra atstādināšanas iemeslu minot politiķa ierašanos pie Brīvības pieminekļa 16.martā.

Kamēr vientiesīgie latvieši dur dakšas viens otram mugurā varas, naudas dēļ, Putins berzē rokas par Kremļa sadarbības partneru «Saskaņas centrs» plānotajiem panākumiem Saeimas vēlēšanās 4.oktobrī.

Kas notiks rīt?

Ja Ukraina izturēs, izvēloties pašu grūtāko mērķi – demokrātiju, tad Eiropā paliks tikai viena valsts, kur ~118 miljoniem krievu* nav nekādu tiesību un brīvību – Krievija. Lai attālinātu šo nenovēršamību, Putins okupēja Ukrainas Krimu un nešaubīgi ir gatavs iebrukt Ukrainā, ja ES un ASV turpinās vilcināties ar ekonomiskajām sankcijām un militārā spēka demonstrāciju.

Putina vislielākās bailes ir palikt pēdējam, kuram jānodzēš istabā gaisma. Viņš ir iedvesis savai dzimtenei, ka tumsa ir konstants, bezgalīgs haoss, stāvgrūdām pilns ar fašistiem, krievu nīdējiem, gejiem, amerikāņiem... Ja ukraiņi parādīs lielajam brālim, ka tie ir prasti meli, Krievijas iedzīvotājiem būs jautājumi.

Un vēlāk ne tikai jautājumi vien.

^Atsauces:

^{* 2013. gadā plānotais Krievijas iedzīvotāju skaits ir 143 miljoni. No tiem ~83% ir krievi, apmēram 118 miljoni cilvēku.}

^{* Višegradas valstis ir valstu grupa, ko veido Polija, Ungārija, Čehija un Slovākija.}

^{* Vācijas eks-kanclers Gerhards Šrēders ir Gazprom gāzes tranzītkompānijas «Nord Stream» padomes priekšsēdētājs. Vienošanās par « Nord Stream» projektu tika panākta 2005.gadā, kad to parakstīja toreizējais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders un toreizējais Krievijas prezidents Vladimirs Putins.}