Lieldienas ir kristiešu lielākie svētki. Taču šogad daudzu ticīgo prieku par Dieva dēla augšāmcelšanos aizēno pavisam netālie un reālie kara draudi. Tāpat cilvēkiem svaigā atmiņā ir Zolitūdes lielveikala traģiskā sagrūšana. Tāpēc ciešanu laikā portāls TVNET lūdza mācītāju Ievu Puriņu izteikties arī par šiem smagajiem jautājumiem.
Vai tad, kad dzīvojāt Beļģijā, vēlējāties tur palikt pavisam?
Piekritu uz turieni braukt tikai tāpēc, ka zināju konkrētu termiņu, kad atgriezīšos mājās. Savā laikā mani aicināja palikt un kalpot Čikāgā. Atvadu pasākumā pirms prom braukšanas mācītājs teica: «Meita, es tevi trīs reizes lūdzu palikt te, bet tu visas trīs reizes atbildēji, ka gribi braukt atpakaļ uz Latviju. Nu tad brauc ar Dieva svētību!»
Mans mērķis ir vienmēr būt šeit, Latvijā.
Kāpēc?
Šī ir mana dzimtene, tēvzeme. Man ir svarīga mana ģimene, dzimta, apkārtējie cilvēki.
Bet vai jūs iebildīsiet, ja jūsu bērni, izauguši lieli, gribēs pamest Latviju?
Ceru, ka man izdosies izaudzināt bērnus tā, ka viņiem būs svarīgi atrasties Latvijā. Ir svētīgi un labi aizbraukt uz citurieni un iegūt pieredzi, bet ceru, ka lielākā daļa viņu dzīves būs te. Ļoti ceru, bet vai man tas izdosies? Redzēs!
Kā aug mācītāja bērni?
Griezdamies! (Sirsnīgi smejas.)
Viņi apzinās, ka mammai ir tāda īpaša loma?
Lielākais puika (7 gadi) apzinās, ka mamma vada dievkalpojumus, viņš tajos piedalās un iet uz svētdienas skolu. Mūsu dievkalpojumos nav tradīcija, bet metodistu baznīcā, kur notika ordinācijas dievkalpojums, mācītāja Gita Medne piedāvāja manam dēlam aizdegt altāra sveces. Tas viņam bija ļoti liels prieks un gandarījums. Savukārt man bija ļoti liels prieks un lepnums, skatoties uz viņu.
Vai gribētu, lai bērni ietu jūsu pēdās un saistītu savu dzīvi ar teoloģiju?
(Nopūšas.) Tas nav mans mērķis. Uz sevis piedzīvoju to, ka man un brālim vecāki ļāva izvēlēties dzīves ceļu. Bet manai mammai neļāva mācīties to, ko viņa gribēja. Viņu pierunāja pievērsties citai profesijai. Viņa visu mūžu tajā strādāja, bet līdz galam nepiepildīja savu gandarījumu. Man un brālim vecāki ļāva izvēlēties dzīves ceļu pašiem. Bija klusa cerība, ka vismaz viens no mums pabeigs vidusskolu. Tomēr ne viens, ne otrs nebeidzām vidusskolu. Es beidzu arodskolu, brālis – tehnikumu. Es arī saviem bērniem gribu ļaut izdarīt savas izvēles.
Bērnu misija nav piepildīt vecāku sapņus.
Bērniem ir pašiem savi sapņi, ko piepildīt.
Varbūt varat izstāstīt, kā jūs no padomju laikā auguša bērna kļuvāt par mācītāju, kas tomēr nav tipiska izvēle.
Tas vairs nenotika īsti padomju laikos. Ja nemaldos, tas bija 90. gadu sākums.
Tikai tad sapratāt savu aicinājumu?
Toreiz sākām iet uz baznīcu. Brālis un viņa līgava izgāja iesvētes mācību. Es arī. Tas notika jau 90. gadu sākumā. Teoloģiju sāku studēt 1992. gadā.
Tieši caur padomijas pieredzi man bija skaidrs, ka
Ļeņins, oktobrēni, pionieri un tā ideoloģija ir absolūti tukša
un tam nav nekāda pamatojuma. Sapratu, ka tās ir tukšas butaforijas, kam nav vērts pievērst uzmanību un ņemt vērā.
Kad man bija iespēja iepazīties ar Bībeli, baznīcu un ar to saistītajām lietām, man tās likās ļoti interesantas un saistošas. Informācijas apjoms ir tik liels, ka ar sestdienām un svētdienām nepietiks, gribēju ar to nodarboties katru dienu..
Noslēgumā vēlos jūs lūgt atgādināt Lieldienu laika nozīmi. Dažreiz šķiet, ka par Ziemassvētkiem īr vieglāk runāt, jo tie saistās ar prieku par Kristus dzimšanu. Bet kāpēc kristieši priecājas Lieldienās?
Man patiesībā ir vieglāk izskaidrot Lieldienas, nevis Ziemassvētkus. Kas ir Ziemassvētki bez Lieldienām? Piedzima viens bērns. Un tad?
Bet Lieldienas ir augšāmcelšanās.
Kāpēc Dieva dēlam vajadzēja augšāmcelties pēc nāves?
Lai pārrautu nolemtību un dotu mums visiem cerību un iespēju arī tikt augšāmceltiem.
Vai šodien tam ir viegli noticēt?
Ir cilvēki, kam tas ir ļoti vienkārši. Ir arī ļaudis, kam ir pieņemama reinkarnācijas ideja kā tāda, bet ir gana sarežģīti izprast augšāmcelšanos kristīgās baznīcas izpratnē.
Manuprāt, ļoti sarežģīti, ja tas nav iezīsts ar mātes pienu, bet tas ir jāsaprot ar prātu.
Tas ir ticības jautājums. Mēs to īsti nevaram zinātniski pierādīt un zināt, mums atliek tam ticēt.
Vai kristiešu Lieldienās iederas olas, šūpoles, pūpoli?
Kāpēc ne? Ola ir arī dzīvības simbols. Kad no olas izšķiļas cālis, olas vairs nav. Ola ir mirusi. Bet ir radusies jauna dzīvība – cālis. Simboli bieži vien sasaucas.
Pat ja simboli tieši nekorelē, tie nav izteiktā pretrunā.
Mans uzskats – ja esam dzimuši konkrētajā tautā ar konkrētām tradīcijām, nav īsti jēgas to visu absolūti noliegt un pateikt tam pilnīgu «nē, nekādā gadījumā». Jautājums – uz ko mēs liekam uzsvaru? Vai pielūdzam olu? Vai šūpošanās ir rituāls, ar ko gribam godināt kādu zemes garu? Vai tā vienkārši ir viena sastāvdaļa svētkiem, kuros mēs priecājamies par Jēzus Kristus augšāmcelšanos? Kas mums ir svarīgākais?
Parasti latviešu ģimenes miksē gan kristīgās, gan latviskās tradīcijas. Piemēram, pēc dievkalpojuma kopā ar bērniem dodas izšūpoties. Tas būtu nosodāmi?
Nē, kāpēc?
Šūpošanās jāuztver kā ģimeniska pasākuma sastāvdaļa?
Tieši tā. Nebūtu pareizi strikti pateikt, ka svētkos var doties tikai uz baznīcu un atpakaļ, bet pēc tam jāsēžas pie galda, metot krustus. Varbūt tā ir kāda cilvēka izvēle. Lūdzu, lai būtu! Bet es uzskatu, ka tas nav vajadzīgs. Ir jāsaglabā svarīgākais. Man ir viens Dievs, ko es pielūdzu. Es to varu darīt gandrīz visā. Neredzu pretrunu darbībās, kurās es nepielūdzu kaut ko citu, bet vēl arvien godinu savu Dievu.
Vienīgais kādreiz jāpaskatās uz apkārtējiem cilvēkiem. Varbūt kādam manas darbības ir absolūti nepieņemamas un viņš caur pārpratumu tiek apgrēcināts, mulsināts un nostādīts neveiklā situācijā. Varbūt viņam tādēļ rodas šaubas un tiesāšanas, kas raisa negatīvas lietas.
Piemēram, kāds sava garīgā ceļa meklējumos esošs cilvēks var ieļaunoties, redzot, ka kristieši šūpojas?
Jā. Vai, piemēram, viņš var ieļaunoties, ka es gavēņa laikā ēdu gaļu. Viņš jau nezina, ka es to daru svarīgu veselības apsvērumu dēļ. To nezinot, kādam mana gaļas ēšana var likties šausmas un ārprāts. No otras puses –
kādas un cik lielas ir mūsu tiesības tiesāt otru?
It sevišķi nezinot detaļas.
Jā, it sevišķi tad.
Bet, ja vien kristietim ir iespēja, vajadzētu izvairīties izraisīt citā cilvēkā vēlmi tiesāt, veicināt viņa šaubas. Tas nozīmē ne tikai būt saskaņā ar sevi, bet arī nedarīt ļaunu citiem.
Kā jums šķiet, vai šodien, kad daudz cilvēku ikdienā ir veģetārieši, gavēnis un gaļas neēšana vispār ir aktuāla?
Jautājums – ko cilvēki saprot ar vārdu gavēnis? Vai tas ir tikai gastronomisks ierobežojums?
Patiesībā gavēnis ir vairāk garīga prakse.
Ne vienmēr tas jāsaprot kā atteikšanās no gaļas vai dzīvnieku produktiem. Mūsdienu situācijā tā drīzāk ir atteikšanās no kafijas, interneta, televizora vai citām lietām, no kurām kaut kādā mērā esam kļuvuši atkarīgi. Tās varam noteikt sev paši. Kas ir tās lietas, kas man traucē, ejot tuvāk Dievam? Ko būtu vērts pamēģināt vismaz uz kādu laiku ierobežot un mainīt paradumus?
Ja nesanāk?
Mēģināt atkal. Jautājums – cik svarīgi tas ir? Piemēram, esmu apņēmusies aizbraukt no Rīgas uz Siguldu. Tad es 38. kilometrā negriezīšos apkārt, neatmetīšu ar roku un neteikšu: «Ai, es vairs nevaru, man ir par grūtu!» Es braukšu līdz galam!
Runājot par nesanākšanu, jājautā, kāds ir mēģinājuma mērķis, motivācija? Ja negribi uz Siguldu, brauc uz Vangažiem! Vienkārši jānoliek sev reāli mērķi. Var jau noteikt, ka vēlos aiziet kājām no Rīgas līdz Gulbenei divās dienās. Bet, ja to nevarēšu, vai sevi šaustīšu, sitīšu krustā, pazemošu un mēģināšu sevi iznīcināt, jo to nesasniedzu? Bet, ja gribi iet kājām, aizej līdz Berģiem!
Dievs mums ir devis prātu?
Tieši tā!
Reliģiskais fanātisms Dievam nav vajadzīgs.
Nosakot pārāk lielus un nesasniedzamus mērķus, cilvēki var izdegt, mēģinot tos sasniegt.
Tad atkal jārunā par atbildību. Viens var iet kājām svētceļojumos, bet cits to fiziski tomēr nevar. Katram ir jāuzņemas atbildība. Ja cilvēks nevar fiziski iet svētceļojumā, ir gadījumi, kad viņa paļāvība uz Dievu un citu cilvēku atbalsts var palīdzēt to īstenot. Bet arī šajā gadījumā cilvēkam jābūt gana saprātīgam un atbildīgam par sevi, ticības stiprumu un paļāvību. Ja es to nevaru izdarīt pats, tad ar Dieva palīdzību es to varu izdarīt.
Ko jūs gribētu novēlēt cilvēkiem Lieldienās?
Vēlu cilvēkiem paturēt augšāmcelšanās apsolījumu ne tikai Lieldienu rītā, bet visu gadu! Tas attiecas arī uz ciešanu laiku. Reizēm man liekas, ka baznīca pārāk daudz uzsver ciešanas. Ciešanas ir katru dienu mūsu dzīvē. Ir labi zināt, ka Jēzus Kristus arī ciešanām ir gājis cauri, turklāt krietni dziļākām un lielākām. Mēs pat nevaram iedomāties, ko nozīmē Dievam iemiesoties cilvēkā.
Bet Kristus saka, ka viņš ir augšāmcelšanās, dzīvības maize, patiesība, ceļš, vīna koks, labais gans. Tas ir jāatceras un jāpatur sirdī. Kristus ir augšāmcēlies!
Portāls TVNET pievienojas mācītājas laba vēlējumiem un vēl saviem lasītājiem priecīgas Lieldienas!
