Pirms aptuveni 50 gadiem būtiski mainījās nāves definīcija medicīnā – parādījās jēdziens «smadzeņu nāve». Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors, muzikologs un bijušais Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes Komunikācijas studiju katedras vadītājs Dr.phil. Mārtiņš Boiko intervijā portālam TVNET skaidroja, ka galvenais šīs nāves definīcijas iemesls bija prozaisks – transplantācija. Smadzeņmirušie cilvēki varēja kļūt par orgānu donoriem.
Boiko norādīja, ka nāve ir fenomens, ko nosaka ne tikai bioloģiskas lietas, bet arī kultūra, tehnoloģijas.
Pētnieks, kurš lasa studentiem lekcijas par nāves vēsturi, klāstīja, ka 20. gs. 60. gadu beigās būtiski izmainījās nāves definīcija medicīnā – parādījās jēdziens «smadzeņu nāve».
Tas nozīmē, ka cilvēks par mirušu uzskatāms nevis tad, kad viņš pārstājis elpot, sirds vairs nepukst
(šīs funkcijas intensīvajā terapijā – reanimācijā – var nodrošināt mehāniski), bet gan tad, kad ir konstatēts, ka ir neatgriezeniski sabojātas viņa smadzenes.
Pat ja pārējās sistēmas un orgāni darbojas vai arī to darbību var uzturēt mehāniski, cilvēku uzskata par mirušu, ja smadzenēs vairs nav elektrisko impulsu.
Piemēram, cilvēks atrodas intensīvās terapijas nodaļā, kur ir pieslēgts pie tā saucamās sirds-plaušu mašīnas. Viņa ķermenis ir silts un apasiņots, locekļi ir elastīgi, notiek vielmaiņa un, ja gadās kāda brūcīte, tā sadzīst.
Taču medicīniski viņš ir miris, jo smadzenes ir neatgriezeniski aizgājušas bojā.
Cilvēkam, kurš nav mediķis, pat prātā neienāktu šo cilvēku nosaukt par mirušu. Taču ārsts ir citās domās – viņš paziņo, ka pacients ir miris.
Galvenais iemesls, kāpēc 1968. gadā tika pieņemta šī nāves definīcija (resp., smadzeņu nāve kā nāves kritērijs), bija prozaisks – transplantācija.
Medicīna savā attīstībā bija nonākusi tik tālu, ka transplantācija bija kļuvusi iespējama plašā mērogā, un veidojās liels pieprasījums pēc orgāniem.
Šajā brīdī parādījās smadzeņu nāves kritērijs, un tas pavēra iespēju smadzeņmiruša pacienta orgānus izmantot citu cilvēku organismu sadziedēšanai. Protams, ja cilvēks pirms tam nav iebildis, viņa tuvinieki nepretojas orgānu izņemšanai un likums paredz šādu iespēju.
Līdz ar to smadzeņmirušais kļūst par orgānu donoru.
