Neizdevīgi, bet sirds sauc – trimdas latvieša stāsts par pārcelšanos uz Latviju

Abi Rozīša vecāki dzimuši Latvijā, bet Otrā pasaules kara laikā katrs savos ceļos nonāca Vācijā – abi iepazinās pēckara gados Tībingenā un drīz vien tika pie diviem dēliem. Rozīši dzīvoja mazā Dienvidvācijas pilsētiņā, kur bija vienīgā latviešu ģimene, taču vecāki ar bērniem mājās runāja latviski un vēlāk abus sūtīja mācīties Minsteres latviešu ģimnāzijā.

Ojārs J. Rozītis studēja žurnālistiku, socioloģiju un angļu literatūru un 1960. gadu beigās un 1970. gadu sākumā aktīvi iesaistījās Eiropas latviešu jaunatnes apvienībā, piedaloties arī 3. Vispasaules Latviešu jauniešu kongresa organizēšanā.

«Tad pienāca 1980. gadu vidus – brīdis, kad jau varēja manīt, ka Latvijā kaut kas notiek, kaut kas briest. Tad manī pamodās jau Minsteres latviešu ģimnāzijā radusies tieksme rakstīt,» stāsta Rozītis. «Toreiz Rietumu prese par Baltijas valstīm būtībā neko nezināja. De jure tās atzina, bet de facto tās bija vienkārši pazudušas. Liela daļa Rietumu žurnālistu bija koncentrējušies Maskavā, vietējo republiku valodas viņi nepārvaldīja, līdz ar to viņiem nebija ne jausmas, kā notiek atmodas process, kas tajā iesaistās. Es uzgāju šo robu un sāku rakstīt vairākām vācu avīzēm par atmodu.»

1990. gadu sākumā, kad izveidojās laikraksts «Diena», Rozīti uzaicināja kļūt par tā ārštata korespondentu. Tā 15 gadus viņš «Dienai» rakstīja par politiku, kultūru, vēsturi un, protams, kriminālziņas. Viņš stāsta: «Darīju, ko varēju, lai rietumnieciskā domāšana tur parādītos. Viens no maniem lielajiem tematiem bija Zīgerists, ko «apstrādājām» kopā ar Mārtiņu Ķibildu,

mēs bijām Zīgeristam uz pēdām. Centos viņa ietekmi atspēkot un, cik vien iespējams, pierādīt, ka viņš nesaka gluži patiesību.

Otrs mans temats bija mazais vīriņš ar hūti Venstpilī, tur mēs ar Edgaru Galzonu ilgi pētījām un strādājām, un ieminām to taciņu, kas tagad Lembergu ir novedusi līdz tam, kur viņš ir tagad.»

Tikmēr Vācijā Rozītis piestrādāja par tulku un tulkotāju tiesās, kur pie atbildības tika saukti nepatikšanās iekūlušies latvieši-laimes meklētāji. Bet 2000. gadu sākumā viņš kļuva par ierēdni Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretariāta Valodu dienesta Latviešu valodas nodaļā.

Kad Rozītis ar kundzi bija devušies pensijā, abi nolēma, ka jāīsteno sapnis dzīvot vecāku dzimtenē Latvijā, un nu jau divus gadus Rozīšu mājas ir Mārupē.

«Kur tad latviešu valoda?»

Pirmoreiz uz Latviju pie radiem Rozītis atbrauca 1970. gadā un konstatēja, ka Latvija nav gluži tāda kā vecāku stāstos: «Viesojoties Rīgā, izgāju pastaigāt pa pilsētas centru un apmaldījos, jo tolaik jau nebija tādu pilsētas plānu, ko tagad met pakaļ visos kioskos. Te pēkšņi uz kādas ielas stūra pamanīju vīrieti, kas, pēc uniformas spriežot, bija varas pārstāvis. Es priecīgs metos viņam klāt un bēru vaļā savu sāpi tīrā latviešu valodā. Vecāki man bija iemācījuši, ka tā ir valoda, kādā runā Latvijā. Bet izrādījās, ka viņš ir krievs un neko nesaprot. Tas man bija pamatīgs šoks - esmu taču atbraucis uz vietu, ko vecāki ir uzskatījuši par savu dzimteni, bet nespēju komunicēt valodā, ko viņi man iemācījuši.»

Tā kopš 1970. gada Rozīši regulāri vasarās brauca šurp ciemos pie radiem, taču pārcelšanās uz Latviju viņiem tāpat ir bijusi kā došanās uz kādu nepazīstamu un eksotisku vietu. «Man tas ir interesants piedzīvojums,» ar aizrautību saka Ojārs.

Amizantākās situācijas Latvijā parasti izraisot fakts, ka Rozīši neprot krievu valodu. Šeit cilvēkiem šķiet pašsaprotami, ka vecākās paaudzes ļaudis runā krieviski. «Piemēram, stāvam ar sievu autobusu pieturā, pienāk mūsu vecuma dāma un uzrunā mūs krieviski. Parasti šādās situācijās kaut kā vienojamies – vai nu cilvēki atceras, ka saprot latviski, vai pārejam uz angļu valodu, vai sazināmies ar žestiem. Tas šķiet mazliet dīvaini.»

Krievu valodas klātbūtne mulsina Rozīti arī jaunākajā latviešu literatūrā:

«Man duras acīs, cik nepiespiesti latviešu tekstā tiek ievīti krievu vārdi bez paskaidrojuma. Protams, autors domā, ka pazīst visu savu auditoriju un ka tā jau zinās šos vārdus. Bet es tos vienkārši nesaprotu.»

Konspirācijas teoriju meistari

No vienaudžiem Latvijā trimdiniekus atšķir ne vien akcents un krievu valodas nezināšana, bet arī atšķirīgi uzskati par dzīvi un politiku. «Mēs ar brālēnu Ģirtu esam pilnīgi vienaudži, bet viņš ir dzimis Sibīrijā un pēc atgriešanās Latvijā piedzīvojis visu padomju iekārtu. Tas ir atstājis savas pēdas, līdz ar to viņa skats uz lieliem notikumiem ir atšķirīgs,» saka Ojārs.

Viņš ir ievērojis, ka politiskās diskusijās Latvijā populāras ir sazvērestības teorijas: «No vienaudžiem bieži dzirdu tādas frāzes kā «tas noteikti ir Putina pirksts!», «visur pie vainas sorosīti un masoni». Tāpat es nereti nespēju izsekot līdzi viņu diskusijām, jo tur ar milzīgu pārliecību tiek apspriestas visiem it kā zināmas lietas un personas: «Bet tas taču pazīst to, un te taču viss jau skaidri zināms!» Es to visu fonu un personāžus nezinu. Esmu sapratis, ka

par dažām tēmām labāk neiesaistīties diskusijās mīļā miera labad, jo šejienieši mēdz būt politiski uzvilkti.»

Uzsverot Latvijas vienaudžu atšķirīgo izpratni par politiku, Ojārs atminas kādu zīmīgu epizodi: «Kaut kad 2000. gadu sākumā no Rīgas mikrorajona Jugla-3 uz dzīvi Ventspilī pārcēlās manas kundzes radiniece, šejieniete, pensionēta skolotāja, savulaik Tautas frontes aktīviste, tobrīd ap 70 gadu veca.

Jo ilgāk viņa nodzīvoja Ventspilī, jo biežāk uzteica gan pašu pilsētu, gan tās mēru Aivaru Lembergu: «Cik skaisti nobruģētas ielas, pavisam citādi nekā Rīgā, un vispār – cik sakopta ir Ventspils... Tas ir Lemberga nopelns.» Kad mēģināju aizrādīt, ka pār Lembergu starplaikā sākusi arvien vairāk sabiezēt aizdomu ēna par sabiedriskas mantas piesavināšanos, no viņas atskanēja arguments, kas mani padarīja teju vai mēmu: «Bet pārējie taču arī zog, paskaties vien, ko Šķēle dara!»

Pret viņas diezgan nedzirdīgajām ausīm atdūrās arī mans iebildums, ka sakarā ar tik nopietniem pārmetumiem par koruptīvām darbībām Lembergam pēc Rietumu standartiem nebūtu jāgozējas par ZZS premjerministra kandidātu vai koalīcijas sarunu dalībnieku un ka viņam vismaz uz izmeklēšanas un iespējamās tiesāšanas laiku būtu pašam jāatkāpjas no mēra amata. «Bet viņam taču neviens neko nav pierādījis,» skanēja atbilde…»

Sistēma nav gatava atbraucējiem

Ierodoties Latvijā ar visu Eiropas bagāžu – ES pensiju, Vācijas veselības apdrošināšanu un rietumniecisku komunikācijas veidu –, Rozīšu pāris saskārās ar vairākām kļūdām «sistēmā», kas sarežģī rēķinu kārtošanu ar valsti.

Ojārs uzskata, ka Latvijas valsts nav gatava uzņemt savus ārzemēs dzīvojošos pilsoņus. Tie kļūst arvien dažādāki, bet sistēma nav tik elastīga, lai spētu veiksmīgi pielāgoties katrai situācijai.

Kā piemēru Rozītis min Valsts ieņēmumu dienesta Elektronisko deklarēšanās sistēmu jeb EDS. Iesniedzot tajā savu nodokļu deklarāciju, veidlapas D1 pirmajā ailē nav iespējams ierakstīt ārzemju uzņēmuma reģistrācijas numuru – sistēma to vienkārši neatpazīst. Lauku tukšu atstāt arī nevarot – tad deklarācija netiek pieņemta. Tā nu bez īpašas konsultēšanās un prātošanas, kā to apiet, neesot iespējams godīgi deklarēt savus ienākumus un maksāt par tiem nodokļus. Rozītis saka: «Es gribu būt pilnvērtīgs Latvijas pilsonis – mana vienīgā reģistrētā dzīvesvieta ir šeit, es uzņemos visus pienākumus pret valsti, gribu maksāt visus nodokļus un pretī vēlos saņemt visu to valsts gādību, kas par to pienākas. Bet savu pienākumu šajā gadījumā es nevaru korekti izpildīt.»

Robu sistēmā uzgājusi arī Rozīša kundze, kas saņem Vācijas pensiju un joprojām turpina veikt veselības apdrošināšanas iemaksas kā jebkurš vācu pensionārs. Tā kā Vācijas un Latvijas veselības dienestiem ir kopīgs līgums, viņa Latvijā var saņemt visus valsts apmaksātos medicīnas pakalpojumus, kuru izmaksas pēc tam sedz Vācijas puse. Lai šos pakalpojumus izmantotu, viņai ir jānorāda nevis savs personas kods – kā to dara visi citi –, bet gan savas Vācijas veselības kartītes numurs. Taču Latvijā neviena veselības iestāde šo numuru neatzīstot un pieprasot norādīt personas kodu. Rezultātā Rozīša kundze veselības pakalpojumus saņem bez maksas, taču Veselības dienests nevar iekasēt par to sev pienākošos naudu no viņas Vācijas veselības apdrošināšanas, jo nekur nav norādīts šis Vācijas kartes numurs.

«Brīžiem šķiet, ka tie cilvēki, kas ir no Latvijas izbraukuši vai tieši atgriezušies, ir kaut kur pazuduši lielajā sistēmā.

Sistēma labi funkcionē standarta situācijās, bet mēs vairs nedzīvojam standarta pasaulē.

Protams, likums nevar paredzēt visas iespējas, taču ir jāpiestrādā pie tā, lai sistēma būtu elastīgāka, jāatrod šīs kļūdas un robi,» saka Ojārs.

Ceturtdaļa pensijas - nodokļos

Atmetot emocionālos apsvērumus, Rozīšiem jāsecina, ka pārcelšanās uz Latviju nav bijis finansiāli izdevīgs lēmums. «Latvijā likums nosaka, ka ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) apliek pensijas, neatkarīgi no to avota. Kad pēdējo reizi salīdzināju skaitļus, secināju, ka pensijas neapliekamais minimums diezgan precīzi atbilst caurmēra Latvijas pensijai, kas nozīmē, ka lielākajai daļai pensionāru par savu pensiju pārāk liels IIN nav jāmaksā. Tikmēr man un manai kundzei pensijas ir augstākas par vidējo Latvijas pensiju, līdz ar to ienākuma nodokļa slogs mums ir visai manāms – tie ir vairāki tūkstoši eiro gadā,» saka Ojārs, atzīstot, ka šis viņam ir sāpīgs jautājums. Salīdzinot ar Vācijas līmeni, Rozīša pensija esot niecīga, tāpēc, dzīvojot Vācijā, viņam nodoklis tur nebūtu jāmaksā – tāpat kā aptuveni trīs ceturtdaļām vāciešu, kam nav citu ienākumu bez pensijas.

«Daudzi, iespējams, ir izbraukuši no Latvijas pelnīt naudu, lai nodrošinātu sev cilvēka cienīgu pensiju vecumdienās. Bet,

ja cilvēks ar savu Anglijas, Īrijas vai Vācijas pensiju atgriežas Latvijā, viņam ienākuma nodoklī nākas šķirties no teju ceturtdaļas savas pensijas. Tas nav motivējoši,»

atzīst Rozītis. Vienkāršojot viņš savu neapmierinātību skaidro tā: «Cilvēki ir noslēguši līgumus ar kādu valsti – mēs veiksim iemaksas, un, kad mēs vairs nestrādāsim, jūs mums maksāsiet pensijas. Bet tad iejaucas otra valsts – Latvija, kas saka – pagaidiet, mēs gribam šajā darījumā piedalīties, «nosmeļot» nodokli. Nav runa par to, ka es gribētu izvairīties no nodokļu nomaksas, nē, es gribu dzīvot kā pilntiesīgs pilsonis ar visiem pienākumiem un atbildību, bet secinu, ka valsts iejaucas manā līgumā, ko esmu slēdzis ar trešo valsti.»

Tāpat arī zobārstniecības izdevumi tagad jāsedz pašiem, lai gan Vācijā tos vismaz daļēji būtu apmaksājusi valsts veselības apdrošināšanas sistēma, konkrēti – slimokase. Rozītis stāsta, ka daudzi, pārceļoties uz Latviju, vēl saglabā sev kādu istabiņu Vācijā, Anglijā vai citur, kur ir deklarējušies, lai varētu turpināt saņemt tās valsts labumus. «Man tas nepatīk – es gribu dzīvot vienkārši godīgi, lai nebūtu jāveic kaut kādas mahinācijas vai viltus deklarācijas,» saka Ojārs.

Pensiju sistēma Vācijā

Stāstot par Vācijas valsts apdrošināšanas sistēmu – pensijām, veselības apdrošināšanu –, Rozītis par tās veiksmes atslēgu sauc gadsimtu ilgo pieredzi: «Šī sistēma ir izveidojusies 19. gadsimta beigās, kad Vācijas kanclers Bismarks savam ķeizaram ieteica kaut ko darīt, lai savaldītu sociāldemokrātus. Industriālā revolūcija bija radījusi proletariātu, kam gāja slikti, bija aģitatori, kas aicināja uz sacelšanos. Un Bismarks droši vien teica: «Mīļo ķeizar, ja mēs te kaut ko nedarīsim, tad būs sūdi!» Tā tika ieviesta vispārēja apdrošināšanas sistēma, kuru ar savām iemaksām uz pusēm sedz darba devējs un ņēmējs, bet iespējamos iztrūkumus sedz no vispārējā budžeta.» Lai gan šī sistēma jau vesela gadsimta garumā ir izrādījusies gan dzīvotspējīga, tagad tai jāsastopas ar jauniem izaicinājumiem – demogrāfijas problēmu, jo sabiedrība noveco arī Rietumos, un darbu dažādību. Rozītis skaidro: «Modernajā pasaulē vairs nevar nopelnīt sev iztiku, visu mūžu strādājot vienā darbavietā vienu slodzi, tagad ir miljoniem cilvēku, kas strādā vairākus darbus, no kuriem nekāda jēdzīga pensija vairs nesanāk. Pēc divdesmit trīsdesmit gadiem šī pensiju sistēma būs radikāli jāmaina, bet pagaidām tā vēl funkcionē.» Viņš norāda, ka pēdējos gados Vācijā pensiju līmenis, salīdzinot ar algu līmeni, ir slīdējis uz leju: «Ja mans tēvs, piemēram, pensijā saņēma apmēram 70% no savas neto darba algas, tad tagad tiek runāts par kādiem 45%. Tātad kaut kur tai sistēmai varētu pienākt gals.»

Lai gan par Latvijas pensiju sistēmu Rozītis nejūtas gana zinošs spriest, viņaprāt, viens no tās klupšanas akmeņiem ir īsā vēsture – nav tās gadsimta iestrādes, kurā akumulēt līdzekļus.

Latvija ir sirdslieta

Visas Latvijas nebūšanas Rozīši piecieš un nesūdzas, jo «sirds liek dzīvot šeit». Pēdējā Ojāra darbavietā kolēģi esot brīnījušies par viņa nodomiem dzīvot Latvijā, jo «tur taču ir auksts», bijis grūti viņiem paskaidrot, ka tā ir sirdslieta, ka

viņš nožēlotu, ja aizietu no šīs pasaules, nebūdams padzīvojis Latvijā.

«At least I tried*,» nosaka Rozītis.

Visvairāk viņam šeit patīk dzirdēt apkārt latviešu valodu: «Izbaudu, ka esmu starp savējiem, ka lietoju savējo valodu,» priecājas Ojārs. Viņam pozitīvākais Latvijā šķiet garīgā vide – kopā ar sievu viņš bieži apmeklē teātri un novērtē iespēju viegli tikt pie latviešu prozas literatūras. «Nespēju paiet garām grāmatnīcām, vienmēr arī pāris grāmatas nopērku. Īpaši man patīk Laimas Kotas darbi, arī Gundegas Repšes veidotā grāmatu sērija «Mēs. XX gadsimts» ir lieliska.»

Izcīnīt mazās uzvaras

«Es nepiederu pie sludinātājiem – esmu drīzāk darītājs,» nosaka Rozītis. Viņš esot apņēmies panākt, lai tiktu sakārtoti tie robi sistēmā, kas šobrīd pašam duras acīs: «Tas nozīmē būt neatlaidīgam un attiecīgajai iestādei vienkārši rakstīt un rakstīt, lūdzot paskaidrojumus, kāpēc viss ir tā, kā ir. Varbūt ar to nepietiks Triju Zvaigžņu ordenim, bet man kā Latvijas pilsonim ir svarīgi, ka būšu izdarījis kaut ko reālu, nevis tikai sēdējis un pukojies par to, ka neviens neko nesaprot, politika ir slikta, visur viena aplokšņu un ēnu ekonomika.

Ja es ar savām darbībām kaut mazā mērogā varu panākt, ka kaut kas izmainās, tad esmu izdarījis kaut ko labu - cilvēkiem, kas atrodas līdzīgā situācijā, būs atvieglota dzīve.

Vismaz ar manu paaudzi ir bijis tā – kad esi jauns, tad gribi glābt visu pasauli. Bet mūža otrajā pusē tās prasības kļūst arvien mazākas – ja es panākšu, ka e-veselībā varu ievadīt to savu numuru, tad man tas būs labi diezgan.»

Savu roku Ojārs palaikam pieliek arī kādam kultūras projektam – šobrīd viņš brīvprātīgi veido vācu valodas tekstus simtgades ekspozīcijai «Sirdsapziņas ugunskurs», kurā vēstīts par Cēsu apriņķa cilvēku pretošanos okupācijas varām, bet Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstādē «Pārnēsājamās ainavas» viņš dalījās stāstos par savu darbību Eiropas Latviešu jaunatnes apvienībā.

«Latvija ir pelnījusi, lai viņai ietu labi, lai tā kļūtu arvien sakārtotāka. Es gribu izdarīt savu daļu, lai tas tā notiktu,» apņēmības pilns ir Rozītis.

_{* Es vismaz mēģināju – no angļu val.}