Zviedrijas vēstniece: Latvijai jātiek galā ar iedzīvotāju skaita samazināšanos

Piektdien Latviju oficiālā vizītē par godu valsts simtgadei apmeklēs Zviedrijas kroņprincese Viktorija un Zviedrijas princis Daniels.. Troņmantniece tiksies ar Latvijas Valsts prezidentu Raimondu Vējoni, kā arī apmeklēs vairākas izstādes, kuras veltītas migrācijas tēmai. Portāls TVNET ar jauno Zviedrijas vēstnieci sarunājās īsi pirms karaliskā pāra vizītes. Intervijā vēstniece iezīmēja to, ka starptautiskā migrācija ir normāla parādība, kas valstīm var dot nepieciešamo ekonomisko un kultūras grūdienu.

Tāpat vēstniece dalījās sajūtās, sākot darbu Latvijā, norādot, ka viņu pārsteigušas līdzības starp abām valstīm. Esot Latvijā vēstniece jūtas piederīga arī zviedru vēsturei. Runājot par ekonomisko sadarbību starp Latviju un Zviedriju, Jagandere norādīja uz lielo potenciālu, taču brīdināja arī par to, ka negatīvas sekas uz mūsu valsts pievilcību ārvalstu uzņēmējiem atstāj iedzīvotāju skaita samazināšanās.

Komentējot starptautiskos notikumus, vēstniece uzsvēra: lai arī starp Rietumvalstīm un Krieviju ir izveidojusies Aukstā kara situācija, Maskavu tomēr izolēt nedrīkst, jo tā būtu bīstama rīcība. Jāpatur prātā, ka Krievija joprojām rīkojas agresīvi, taču nedrīkst aizmirst, ka šajā valstī ir arī demokrātiski noskaņotas iedzīvotāju grupas.

Jaunā Zviedrijas vēstniece akreditācijas vēstules prezidentam Vējonim iesniedza pagājušā gada septembrī. Pirms darba Latvijā, Jagandere bija Zviedrijas vēstniece Čehijā un Botsvānā. Viņa ir strādājusi arī Zviedrijas diplomātiskajās misijās citās valstīs un konsultējusi valdību iestāšanās sarunu laikā Eiropas Savienībā. Vēstniece studējusi Zviedrijā un ASV.

Kā jūs esat iejutusies Latvijā? Vai ir bijuši kādi pārsteigumi, gaidas, kuras nav piepildījušās? Varbūt jauni atklājumi?

Latvijā esmu ļoti laimīga. Starp mūsu tautām ir ļoti lielas līdzības, kas mani pārsteidza, jo šķita, ka esam atšķirīgāki. Es izaugu laikā, kad šī pasaules daļa [Baltijas valstis] bija pilnībā atšķirta. Vienmēr interesējos, vēlējos zināt – kādēļ tas tā ir. Bērnībā to nebija iespējams saprast, neviens nevarēja izskaidrot, kāpēc mums ir informācija par citām pasaules daļām, bet ne par Baltiju. Šī ir viesmīlīga valsts, un būt par zviedru Latvijā ir ļoti viegli.

Šobrīd es arī labāk apzinos tos izaicinājumus, ar kuriem saskaras Latvija. Tā joprojām ir visai nabadzīga valsts, trešā nabadzīgākā Eiropas Savienībā. Rīga ir Latvijas dominējošā pilsēta, tomēr jūs tajā varat redzēt nabadzīgus rajonus. Ārpus galvaspilsētas nabadzību var pamanīt vairāk. Tas atstāj zināmu iespaidu.

Daļa Latvijas teritorijas kādreiz bija Zviedrijas impērijas sastāvā. Cilvēki joprojām ar labu vārdu piemin «zviedru laikus» Vidzemē.

Tas mani pārsteidza. Kad jūs kā zviedrs ceļojat pa Latviju, jums stāsta par dažādām vietām un pieminekļiem, kas attiecas uz mūsu kopīgo vēsturi. Tas ir ļoti interesanti.

Jūtat, ka Latvija ir piederīga arī Zviedrijas vēsturei?

Jā. Tā ir zviedru vēstures daļa. Lai arī man šķiet, ka latvieši par [šiem faktiem] ir vairāk zinoši nekā zviedri. Taču tas ir dabiski.

Kādi ir galvenie pieturas punkti Zviedrijas kroņprinceses Viktorijas un prinča Daniela vizītei?

[Kroņprincese] Viktorija un viņas vīrs Latviju apmeklē pēc Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa ielūguma. Latvijā Zviedrijas troņa mantiniece viesojas jau vismaz ceturto reizi. Šoreiz tā būs visai īsa vizīte – ilgs nepilnu dienu. Tajā nebūs «obligāto lietu», kā, piemēram, Okupācijas muzeja apmeklēšanas. To princese ir apmeklējusi jau iepriekšējo vizīšu laikā.

Vispirms kroņprincese Rīgas pilī tiksies ar prezidentu un viņa sievu. Tad Viktorija apmeklēs Stokholmas Ekonomikas augstskolu Rīgā, kur tiksies ar «Nākotnes līderu akadēmijas» dalībniekiem. Tā ir speciāla programma, kuras mērķis ir savest kopā jaunus, motivētus, izglītotus un entuziastiskus Latvijas iedzīvotājus. Princese ar programmas dalībniekiem pārrunās [ANO] Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030 mērķus. Šie ir jautājumi, kas kroņprincesi īpaši interesē.

Troņmantniece apmeklēs Latvijas Nacionālo bibliotēku, kur Latvijas nācijai dāvās īpašu grāmatu, kā arī apskatīs divas izstādes. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā šobrīd ir redzamas divas fotoizstādes par migrāciju. Vienā tiek demonstrētas fotogrāfijas no četrdesmito gadu beigām, kad daudzi latvieši devās bēgļu gaitās uz Zviedriju («In the Trails of the Boat Refugees»). Bēgļu laivu piestāšanu Gotlandes krastā dokumentēja zviedru fotogrāfs Deivids Holmerts (David Holmert). Šo projektu organizē Baltijas mākslas centrs, un izstādes mērķis ir parādīt, ka migrācija ir daļa no tā, kas mēs esam – gan kā valsts, gan kā pasaule.

Vēl Latvijas Nacionālajā bibliotēkā paralēli apskatāma izstāde par mūsdienu migrantiem no Irākas, Sīrijas vai Somālijas «Migrācijas portreti – Zviedrija taipus virsrakstiem». Izstādē redzami cilvēku stāsti ne tikai par savas valsts pamešanu, bet arī iedzīvošanos jaunajā vietā. Izstāžu atklāšanas dienā izrādīta arī filma «Jaukie cilvēki», kura vēsta par jaunu cilvēku grupu no Somālijas, kuri ar vietējā uzņēmēja palīdzību izveidojuši bendija komandu. Princese apmeklēs arī Nacionālo mākslas muzeju, kur tiks atklāts starpmuzeju sadarbības projekts «Portable landscapes». Projekta ideja ir apspēlēt to, kas notiek ar mākslinieku, kurš pamet savu valsti un sāk darbu citur. Zviedrijas daļā ir izstādīti vairāku mākslinieku darbi, tajā skaitā arī Lara Strunke, kurš pēc izcelsmes ir latvietis. Viņš devās bēgļu gaitās un Zviedrijā kļuva par mākslinieku.

Zviedrijai migrācija nav nekas jauns. Mūsu valstij tā vienmēr ir bijusi svarīga. 19. gadsimta sākumā vairāk nekā pusotrs miljons cilvēku pameta Zviedriju, lai dotos uz Ameriku, bet 20. gadsimta vidū mēs paši sākām uzņemt migrantus. Zviedrija nebūtu tik pārtikusi, ja pie mums nebūtu ieradušies migranti. Tādēļ izstādes savieno pieredzi, kuru piedzīvoja Otrā pasaules kara laikā Latviju pametušie cilvēki, ar to, kāda ir mūsdienu migrācijas gaitās ejošajiem.

Latvijai un Zviedrijai ir veiksmīga sadarbība kultūras jomā. Kādās jomās vēl saredzat perspektīvas? Piemēram, attālums starp Rīgu un Stokholmu ir nedaudz vairāk par 440 kilometriem, taču ceļojums ar prāmi uz Zviedrijas galvaspilsētu ilgst teju diennakti. Vai zviedriem ir interese sadarboties transporta vai kādās citās jomās?

Pēdējie desmit divdesmit gadi ir apliecinājuši, ka šāda interese ir nenoliedzama. Latvijā strādā aptuveni 800 zviedru kompānijas. «Tallink» gan nepieder zviedriem, taču mums ir «Stena Line», kas veic kravas pārvadājumus no Ventspils uz dažām Zviedrijas ostām. Šeit ir liels potenciāls, lai ciešāk sasaistītu mūsu valstis. Attālums no Rīgas līdz Stokholmai ir viena lieta, bet attālums no Liepājas līdz Gotlandei ir, ja nemaldos, 170 kilometri. Tas ir tuvāk nekā no Liepājas līdz Rīgai. [Transporta jomā] noteikti ir potenciāls.

Zviedru kompānijām ir daudz interešu – jau pašlaik faktiski katra Zviedrijas nozare ir pārstāvēta Rīgā. Problemātisks aspekts gan ir visai mazais Latvijas tirgus. Uzņēmējus interesē kopējais Baltijas valstu un Polijas tirgus. Arī Latvijas iedzīvotāju skaits samazinās. Tas ir jūsu izaicinājums – kā noturēt kvalificētus cilvēkus, kas pamet Latviju. Krītas arī pircēju skaits. Ar to Latvijai ir jātiek galā, pretējā gadījumā tā būs nepārtraukta negatīva spirāle.

Ziemeļvalstu kapitālam Latvijā gan nereti ir slikta slava. Uzņēmēji cenšas izmantot vājāku regulāciju, īsteno savās zemēs aizliegtus projektus, piemēram, kažokzvēru fermas. Algu līmenis Ziemeļvalstu tirdzniecības ķēdēs Latvijā ir ievērojami zemāks nekā Skandināvijā. Zviedrija lepojas ar savu sociālo politiku, taču zviedru uzņēmēji rada priekšstatu, ka nerīkojas pēc labākajiem principiem.

Es nevarētu piekrist, ka zviedru uzņēmēji principā rīkojas slikti. Jebkura kompānija, sākot darbu citā valstī, strādā saskaņā ar vietējiem apstākļiem vai regulācijām. Nav nekāds noslēpums, ka starptautiskās kompānijas Latviju izvēlas zemo algu dēļ. Tā tas vienkārši ir. Patiesībā, tirdzniecības kompānijas tikai iegūtu, ja pieaugtu vietējo iedzīvotāju ienākumi. Tad līdzi celtos arī pirktspēja.

Tā nav daļa no [zviedru] «biznesa modeļa» - saglabāt zemas algas. Tieši pretēji – vairums zviedru kompāniju cenšas ievērot labu uzņēmējdarbības praksi. Protams, viņi izmantos esošās iespējas vai pārcels ražošanu no vienas valsts uz otru, taču sev līdzi atnesīs arī labu biznesa klimatu. Es ticu, ka lielākā daļa zviedru uzņēmumu tā arī dara.

Gada sākumā Latviju satricināja kārtējā banku krīze, kas bija saistīta ar nerezidentu naudas atmazgāšanu. Kā zviedru bankas raugās uz notikušo un Latvijas valdības mēģinājumiem sakārtot nozari?

Esmu runājusi ar dažiem zviedru banku pārstāvjiem. Viņi apsveic Latvijas valdības darba virzienu un pūliņus regulēt finanšu sektoru. Latvijas valsts tiešām ir nolēmusi to nopietni darīt. Protams, dažreiz ir pārkāpumi. Vismaz viena vai divas zviedru bankas ir saņēmušas sodus par pieļauto naudas atmazgāšanu. Es domāju, ka ir neizbēgami, ka lielajās finanšu iestādēs ir pa kādam vanckaram, taču tos ir svarīgi iztīrīt. Man ir iespaids, ka [zviedru finansisti] to atbalsta.

Latvijas finanšu ministre ir teikusi, ka skaidri nodalāmas bankas, kuras nodarbojas ar ofšoriem un nerezidentiem, no tām, kuras apkalpo klientus. Bankām ir vai nu jāmaina to biznesa modelis, vai arī tās ir jāslēdz ciet.

Viena no jaunām sadarbības jomām varētu būt sports – Stokholmas un Siguldas plāni par kopīgu kandidatūru 2026. gada Olimpiskajām spēlēm.

Ja Zviedrijai un Latvijai šis plāns izdosies, tas būs tikai lieliski. Tam tagad ir pievērsta liela uzmanība Latvijā, taču entuziasms diemžēl ir nedaudz jāatvēsina. Zviedrijā joprojām nav oficiāla lēmuma par kopējo kandidatūru. Ir daudz entuziastu un sportistu, kas pie tā strādā, bet joprojām ir nepieciešams Stokholmas, kā arī pašas Zviedrijas valdības lēmums. Jābūt nedaudz uzmanīgiem, pirms priecājamies.

Pēc Lielbritānijas lēmuma par izstāšanos no Eiropas Savienības vairāki Baltijas valstu politiķi ir izteikušies, ka Baltijas jūras reģiona valstīm jāveido ciešākas savienības. Saredzat perspektīvu šādām idejām?

Kāpēc gan ne? Ir skaidrs, ka Eiropas Savienības valstīm pēc Lielbritānijas izstāšanās būs vēlme mēģināt savas attiecības attīstīt vēl ciešāk. Tas būtu ļoti apsveicami, ja mēs ap Baltijas jūru varētu izveidot stiprākas saiknes starp valstīm. Jau tagad mums ir daudz dažādu reģionālās sadarbības formātu. Mēs varam turpināt ciešu darbu visās svarīgajās jomās.

Zviedrijai un Latvijai ir kopīga vēlme – mēs vēlamies saglabāt labus sakarus ar Lielbritāniju arī pēc «Brexit». Lielbritānija ir lieliska valsts, kas ir ļoti svarīga gan Zviedrijai, gan Latvijai. Tur dzīvo ne tikai mūsu cilvēki – starp mums ir gan plaši tirdzniecības sakari, gan arī mums ir līdzīgi politiskie uzskati.

Vai Zviedrija Baltijas valstis redz kā Ziemeļvalstis, Ziemeļeiropas valstis vai Austrumeiropas valstis?

Pats jēdziens «Baltijas valstis» nemaz nav visu valstu vidū viennozīmīgi vērtēts. Tas zināmā mērā ir mākslīgs veids, kā visas trīs valstis salikt vienā grozā, lai arī tās ir visai atšķirīgas gan kulturāli, gan ģeogrāfiski. Mēs varam runāt par plašāku Ziemeļvalstu reģionu. Es šādu ideju atbalstītu, taču neesmu pārliecināta, ka, piemēram, Lietuvā tas iegūtu atzinību. Starp Ziemeļvalstīm ir augsts sadarbības līmenis, un dažās jomās tas ir paplašināts, iesaistot arī Baltijas valstis. Ar Ziemeļvalstu – Baltijas valstu sadarbības formātu (NB – 8) mēs to kaut kādā mērā esam sākuši.

Krievija Baltijas jūrā turpina rīkoties agresīvi, piemēram, nesen pie mūsu valstu krastiem rīkojot raķešu mācības. Saspīlējums starp Krieviju un Rietumvalstīm turpina pastiprināties. Piekrītat viedoklim, ka ir sācies jauns Aukstais karš un situācija kļūst aizvien nekontrolējamāka?

Pavisam nesen Zviedrijā bija neformāla ANO Drošības padomes vēstnieku tikšanās. Tikšanās laikā ANO ģenerālsekretāram Antoniu Guterrešam tika uzdots tieši tāds pats jautājums – vai jūs domājat, ka esam jaunā Aukstajā karā?. Viņš atbildēja, ka esam. Tieši tāpat arī es domāju. Mēs esam jauna Aukstā kara apstākļos. Taču tas nenozīmē, ka situācija ir kļuvusi nekontrolējama. Mēs to arī nedrīkstam pieļaut.

Zviedrijā, tāpat kā jūs Latvijā, par to [Krievijas rīcību] ļoti uztraucamies. Baltijas jūrā tiek rīkots aizvien vairāk militāro mācību. Krievijas lidmašīnu lidojumi ar izslēgtiem transponderiem ir problēma pati par sevi. Mums jāsauc lietas īstajos vārdos – 2014. gadā, kad Krievija nelegāli anektēja Krimu, spēles noteikumi mainījās. Arī Ukrainā joprojām notiek karš. To mēs mēdzam aizmirst, taču modrība ir jāsaglabā. Sankcijas ir jāturpina, kamēr vien eksistē tas iemesls, kādēļ tās vispār tika pieņemtas. Fakts, ka pagaidām nav notikusi jauna [Krievijas] agresija, nenozīmē, ka ir jādzīvo kā iepriekš. Jāapzinās, ka Krievija rīkojas kā imperiālistiska, cariska valsts.

Manas valdības viedoklis ir, ka Krieviju tomēr ir bīstami izolēt. Mums jāsaglabā dialogs, jācenšas viņus iesaistīt dažādās sadarbības formās, kas vēl ir palikušas. Ar Krieviju ir jārunā, piemēram, izmantojot Baltijas jūras valstu padomi. Ir jāsaglabā atvērtas komunikāciju līnijas, kas ir svarīgi, lai panāktu vismaz kaut kāda veida drošību. Mēs cenšamies strādāt ar Krievijas NVO, lai saglabātu kontaktus ar Krievijas sabiedrību. Krievijā ir daudz labu cilvēku, ko mums nevajadzētu aizmirst. Viņi tiek apspiesti, taču joprojām tur dzīvo un mums ir sadarbības iespējas.

Zviedrija ir tā dēvētās «mīkstās varas» milzis. Ņemot vērā Krievijas agresiju, ASV prezidenta Donalda Trampa īstenoto neparedzamo ārpolitiku, neokonservatīvisma tendences Eiropā, saredzat nākotni tradicionālajai Zviedrijas politikai?

Tas, ka Zviedrija vienmēr ir atbalstījusi dialogu un mediāciju, ir mūsu galvenais ierocis. Es ceru, ka nekad nebūsim cita veida spēks. Ja ir iespējams, centīsimies spēlēt konstruktīvu lomu konfliktos. Vai tas būs veiksmīgi vai ne – to redzēsim. Taču nedomāju, ka mums ir cita veida izvēles.

Zviedrijas valdība ir vairākkārt teikusi, ka dalība NATO nav tās mērķis. Tomēr zviedru sabiedrībā diskusijas par iestāšanos aliansē joprojām ir aktīvas. Varbūt pēc desmit, piecpadsmit gadiem jūsu valsts tomēr varētu kļūt par NATO dalībnieci?

Šis ir sarežģīts jautājums. Kā valsts mēs ļoti ilgi esam ievērojuši nepievienošanās politiku. Ideja par to, ka mēs nepiedalāmies nevienā militārā aliansē, ir daudzu zviedru cieša pārliecība. Tas mums daudzas reizes ir palīdzējis. Zviedrijas politika – izvairīties no konfliktiem – tiek ievērota jau kopš 19. gadsimta sākuma. Zviedrijas vēsturē ir bijis ļoti daudz karu – esam cīnījušies ar dāņiem, krieviem un poļiem. Taču, samazinoties Zviedrijas izmēriem, mēs kļuvām par normālu valsti. Tādā veidā mēs spējām izvairīties no Otrā pasaules kara, kamēr tikpat kā katra valsts mūsu reģionā tika okupēta. Nav nekāds brīnums, ka nepievienošanās idejas Zviedrijā tiek ļoti augstu vērtētas.

Protams, Zviedrijas sabiedrībā ir diskusijas par dalību NATO. Ir partijas, kuras virza šo jautājumu. Mēs nevaram izslēgt iespēju [ka kādreiz Zviedrijas politiķu vidū būs lielāks atbalsts dalībai NATO]. Septembrī mums būs parlamenta vēlēšanas, var izveidoties jauna valdība. Vēlēšanu iznākums ir gandrīz tikpat neskaidrs kā Latvijā, un var rasties partiju zvaigznājs, kurš pret NATO būs daudz pozitīvāk noskaņots. Taču tas nekādā gadījumā nebūtu straujš lēmums.

Dalība NATO ir lieta, kas tiek diskutēta ciešā sadarbībā ar Somiju. Zviedrijas lēmums nebūtu tāds, kurš varētu pārsteigt Somiju vai arī būt pretējs somu interesēm. Protams, arī Somijā ir līdzīgas diskusijas par dalību NATO. Tas ir līdzīgi tam, kādas debates notiek Latvijā saistībā ar «Saskaņas» dalību valdībā. Vai ir īstais laiks to darīt, kad Krievijas agresija ir tik tuva un tik taustāma? Ja lēmums par dalību NATO tiktu pieņemts, kad būtu īstais brīdis iestāties aliansē? Vai tas būtu jādara tagad, kad ir saskatāms konflikts, vai arī citā scenārijā – kad situācija ir daudz miermīlīgāka?

Šāds solis var tikt uzskatīts arī par provokāciju. Krievi mums to ir teikuši – ka [Zviedrijas dalība NATO] būtu ļoti nopietna provokācija. Tomēr tālā nākotnē šāda iespēja var pastāvēt. Taču tagad mēs runājam par šodienu. Vēsture ir attīstījusies tā, ka mēs esam tik tuvu NATO, cik vien varam būt.

Sabiedriskās domas aptauju rezultāti rāda, ka zviedrus uztrauc migrācija un vardarbības pieaugums pilsētās. Šādi jautājumi spēlēja lielu lomu, piemēram, Itālijas vēlēšanās, kur panākumus guva eiroskeptiski politiskie spēki, kas ir noskaņoti pret migrāciju. Zviedrijā šoruden būs parlamenta vēlēšanas, vai mēs varam sagaidīt kādus pārsteigumus?

Vai būs pārsteigumi, es nezinu. Taču mani personīgi bažīgu dara iespēja, ka lielāku vēlētāju atbilstu varētu iegūt partija, kurai ir neonacistu saknes, bet programmas galvenie jautājumi ir anti-emigrācija un ksenofobija. Zviedrijas «Demokrātu partija» pēdējās vēlēšanās ieguva 13% balsu, un varētu notikt tā, ka viņi tiks pie vēl lielāka atbalsta. Manuprāt, tas nebūtu pats pārsteidzošākais, bet viennozīmīgi ļoti satraucoši. Tā nav normāla demokrātiska partija, un viņi nekalpotu Zviedrijas valsts vai iedzīvotāju interesēm. Ja raugāties uz notikumiem citās Eiropas valstīs, iespējams, arī Zviedrijā šāda tipa politiskie spēki kļūs ietekmīgāki. Tas būtu visai nožēlojami.

Vairākas valstis ir pieredzējušas Krievijas iejaukšanos vēlēšanu norisē, un šobrīd Eiropā spēcīga kļūst diskusija par lielākas uzmanības pievēršanu notiekošajam sociālajos tīklos. Zviedrija arī domā par to, kā panākt caurspīdīgumu, piemēram, «Facebook»?

Protams, mēs par to domājam. Mēs zinām, ka ir bijuši mēģinājumi iejaukties daudzu citu valstu vēlēšanās. Tas notiek caur dažādiem digitāliem kanāliem. Arī Zviedrijā tā var gadīties, un mums ir jādomā par to, kā varam sevi pasargāt. Ne tik daudz sistēmas aizsardzībai, cik zviedru pilsoņiem audzēt izpratni par šādiem izaicinājumiem, lai viņi tik vienkārši savus personīgos datus nenodotu «Facebook» rīcībā.

Zviedrijā esam bijuši nedaudz naivi par mūsu demokrātijas spēku. Tā var tikt ļoti vienkārši ietekmēta.. Esam redzējuši vienkāršas lietas, piemēram, e-pastus un vēstules, kas ir izsūtītas it kā ar aizsardzības ministra parakstu. Visticamāk, ka tādu notikumu kļūs vairāk. Kā mēs sevi no tiem aizsargāsim, ir liels jautājums.