Satikšanās vietu mainīt nedrīkst. Ar biedriem tiekamies nu 10. gadu pēc kārtas Bauskas Statoilā, mums tāls ceļš priekšā. Pirmajā dienā jānobrauc ap 1100 km, pats garlaicīgākais ceļš ir Lietuvā, pilnīgi nekā interesanta. Poļi gan baigie malači, būvē jaunas automaģistrāles, tīrā bauda braukt.
Viesnīcā nokļuvām diezgan laicīgi, sanāca laiks pat aiziet uz trenažieru zāli, sieva arī saņēmās un atnāca līdzi paskatīt, kā tad tajā vingruma maratonā notiek! Zāle gan nebija tik moderna kā Vingruma klubā, bet atradās trenažieri, ar kuriem darboties. Stunda pagāja nemanot.
Nākamās dienas ceļi veda cauri Vācijai uz Austriju, patīkami pārsteidza degvielas cenas Vācijā, redzēju pat lētāk nekā pie mums. Viss noritēja bez aizķeršanās un piedzīvojumiem, ne kā citus gadus.
Svētdien mūs laiciņš lutināja, spīdēja saulīte, putniņi čivināja un vēstīja par tuvojošos pavasari. Sniega uz kalna neredzēti daudz, trases perfektas. Ko gan vairāk var vēlēties labam atvaļinājumam. Parasti mēs slēpojam pus dienu, bet tā ļoti intensīvi, līdz pusdienām kājas jau ir beigtas. Lai nesatraumētos spēka izsīkuma dēļ, otro pus dienu mājās guļam un atpūšamies. Krājam spēkus nākamajām dienām.
Mūsu ielejā, kurā esam jau 10. gadu izvēlējušies slēpot, ir vairākas slēpošanas vietas – ciemati: See, Kappl, Ischgl un Galtur. Mūsu pirmā izvēle krita uz Kappl trasēm, kur viena no garākajām trasēm ir 8 km garumā.
Pirmdien devāmies uz See trasēm, kuras jau ir apgūtas gadu gaitā un zināmi visi līkumi. Bet ar lielo sniega daudzumu daudzās trases vietās profils bija nedaudz citādāks. Aktīvi slēpojot, ar sievu saslēpojām ap 30 km.
Vakaros tradicionālie spēļu vakari, šogad draugi iepazīstināja ar jaunu prāta spēli – «Kontinentu medības», tīri tā neko! Plus vēl visam pa vidu sarunas, atklājās gandrīz vai valstiski noslēpumi! Viss, protams, ar humora piesitienu. Šo gadu garumā gandrīz nekas nav mainījies vietējo austriešu dzīvē. Pa dienu slēpojam, pa vakariem sēžam mājās, izklaides vietas ir tālu un arī spēka īpaši daudz nav, lai klaiņotu pa ieleju. Kaut gan šogad mājas saimnieks stāstīja mums, ka viņam kaimiņos esot gājis jautri. Slēpotāji, pēc nostāsta, esot bijuši šīs ielejas lielākajā kūrortā – Ischglā, tur uzdzīve sit augstu vilni, mājās pēcpusdienā atbraukusi tikai sieva, bet vīrs esot ieradies no rīta. Nu, tur esot mesti trauki uz ielas vīram un vēl sazin kādi sadzīves priekšmeti!
Draugiem, kā jau tas bija gaidāms, bija jautājumi par vingruma maratonu, kā tad es tagad ēdīšot un vingrošot! Elementāri – parādīju vienu no maniem draudziņiem – virtuves svariņus, un pierakstu kladi. Daži sāka sūkstīties, ka vairs nevarot tik viegli aiztaisīt slēpošanas tērpu un vajadzētu arī sākt darīt kaut ko lietas labā.
Pirmais, ko ieteicu, neknakstīties ar riekstiņiem, labāk kādu gurķi vai burkānu uzgrauzt.
Vakariņās draugi Jānis, Kristīne, Aivars un Zinta jau bija ieklausījušies un centās ēst nedaudz veselīgāk: zaļumu salāti, griķi un vēl šis tas… Galvenais, lai saprot, kāpēc un vai tiešām viņi to vēlas. Jo, aizbraucot mājās, viss ieies atpakaļ vecajās sliedēs, kuras būs grūti nomainīt uz jaunām bez liela gribasspēka.
To mēs pārbaudīsim pēc kāda laika, afterpārtijā jeb, kā mēs to saucam, brauciena bilžu vakarā, kurā satiekas mūsu visi draugi slēpotāji, arī tie kuri dažādu iemeslu dēļ netika kārtējā Austrijas slēpošanas tūrē.
Tā mēs ar Raimondu šo nedēļu ņemamies katrs pa savu pusi. Nekas, iedzīšu un turēšu līdzi!
Ar ēšanas disciplīnas ievērošanu ar nav nekādu problēmu, režīms līdzīgs kā Latvijā. No rīta brokastis, uz kalna līdzi kabatās sastūķēti dažādi augļi. Tā kā slēpojam tikai pus dienu, pusdienas ēdam mājās, ja grasāmies kaut kur izbraukt, tad launags līdzi, vakariņas jau atkal mājās.
Zinot, ka piektdiena ir pēdējā diena, kad iespējams kārtīgi izslēpoties, darījām to, cik spēka. Dienas pirmo slēpojumu veicu kā maratona distanci, nedaudz vairāk par 9 km neapstājoties, kamēr vēl spēks ir. Pie reizes veicu ātrumposmu, kur sev uzstādīju šīs nedēļas lielāko ātrumu – 89 km/h.
Pirmdien jau būšu atpakaļ ierindā Vingruma klubā, kur atkal darbosimies kopā ar Raimondu.
Tātad: brāļi svari tika lietoti aktīvi, kā jau iepriekš minēju, ar ēšanu viss bija ritmā un nebija nekādu aizķeršanos,
vienīgi svars ir iestrēdzis uz 106 kg, bet ir pozitīvā lieta – nav gājis uz augšu, izlaižot aktīvos treniņus sporta zālē.
Ansis
