Fotostāsts: Dzīve pazemes mājokļos Tunisijā

Pēdējos gadu desmitos arvien vairāk cilvēku pamet lauku reģionus, tāpēc pazemes mājokļu tradīcijas popularitāte ir mazinājusies. Taču palikušās ģimenes stāsta, ka negrasoties pamest ne savas mājas, ne zemesgabalus.

«Mans tēvs nomira, mana māte nomira, meitas apprecējās un es paliku viena. Viņas devās prom, lai dzīvotu pašas savu dzīvi,» norāda 38 gadus vecā Latifa Bena Jahija. Viņa dzīvo mājā-alā ar piecām istabām.

«Ja es aizbraukšu, tad mājai tās būs beigas,» saka Latifa.

Pazemes mājas atrodas nelielā berberu ciema Matmatas apkārtnē starp palmām un olīvkokiem. Matmata ir apmēram 365 kilometrus uz ziemeļiem no galvaspilsētas Tunisas.

Daudzas ģimenes no Džebeldaharas aizbrauca 60. un 70. gados, kad, cenšoties modernizēt valsti, tika izbūvēti jauni ciemi. Tas notika tā laika prezidenta Habiba Burgibas valdīšanas laikā, un daudzi vietējie domā, ka tādā veidā valsts galva esot centies izšķīdināt berberu kopienu un integrēt arābu populācijā.

Vietējo iedzīvotāju rindas paretināja arī strīdi par mantojumu un skarbie laika apstākļi - ilgstoši sausuma vai lietus periodi, kas nodarīja postījumus zem zemes ierīkotajiem mitekļiem. Vairāki iedzīvotāji uz savas zemes uzcēluši mūsdienīgas mājas, bet tradicionālās pazemes mājas izmanto kā noliktavas vai darbnīcas.

65 gadus vecais veikalnieks Hedi Ali Kajels ir viens no nedaudzajiem reģionā palikušajiem cilvēkiem, kurš prot būvēt un remontēt pazemes mājokļus. Pēdējo šāda tipa māju viņš uzbūvēja 70.gados, taču tagad cenšas uzturēt esošās ēkas. «Katru reizi, kad uznāk lietus, es nāku tās remontēt,» viņš saka. «Es neļauju tām izputēt.»

Lai arī mājas ir ļoti neparastas, līdzīgas būves sastopamas arī citviet, piemēram, Lībijas pierobežā.