Ārsta kabinets ir netīras zemes strēķītis, bet terapeita dīvāniņš ir koka soliņš zem koka. Arī terapeits nav gluži vis parasts ārsts, bet gan «vecmāmiņa».
Vecmāmiņas uz soliņa jeb Zimbabves neparastās psihoterapeites
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pacienti šīs sievietes dēvē par «vecmāmiņām», jo runā ar viņām par savām sajūtām, depresiju vai citām garīgās veselības problēmām. Haifīldā, Zimbabves galvaspilsētas Harares nabadzīgajā priekšpilsētā, ir daudz šādu «vecmāmiņu» – apmācītu, taču nekvalificētu terapeitu, kuras pieņem pacientus uz soliņa, raksta «The Guardian».
Viņas uzklausa vīra piekautas sievietes stāstu, kura mēģinājusi divreiz sev padarīt galu, vīrieša atzīšanos, ka pēc inficēšanās ar HIV viņš ienīst sievietes, un vientuļās mātes-bezdarbnieces grūtības, audzinot četrus bērnus.
Soliņi ir droša vieta cilvēkiem, kuri cīnās ar depresiju. Šonu valodā to dēvē par kufungisisa – «domāšana par daudz». «Soliņu terapija» ir nekonvencionāla pieeja garīgās veselības aprūpē, taču Draudzības soliņu projekts (Friendship Bench project) ir izmainījis aptuveni 27000 zimbabviešu dzīves.
Katrs ceturtais Zimbabves iedzīvotājs cieš no kādas garīgas saslimšanas formām, taču visā valstī, kur dzīvo 15,6 miljoni cilvēku, ir vien 13 psihiatri.
Bija jāmeklē risinājums, un tas tika izdarīts saskaņā ar Āfrikas tradicionāli matriarhālo sabiedrības iekārtu. Tradiconāli vecāka gadagājuma sievietes ir padomdevējas jaunākiem sabiedrības locekļiem. Uz soliņa gan «vecmāmiņas» vairāk klausās, nevis dod padomus.
Ārsts Diksons Čibanda, kurš ir Draudzības soliņu projekta līdzautors, atklāj, ka pārsvarā pacientes ir sievietes. «Mūsu nesenajā pētījumā atklājās, ka 40% no depresijas pacientiem ir cietuši no vardarbības ģimenē. To, vai vardarbību izraisa ekonomiskā situācija, ir vēl jāpēta.»
Konservatīvajā Zimbabvē panākt, ka cilvēki runā par savu garīgo veselību, jau ir uzvara, saka «vecmāmiņa» Džoisa Nkube.
«Daudzi ir nomiruši tikai tāpēc, ka nebija neviena, kam pastāstīt savas problēmas. Kad cilvēki patur visu iekšā, rodas problēmas.»
Daudziem zimbabviešiem nabadzība un bezdarbs ir galvenie izmisuma iemesli. Vairāk nekā 70% cilvēku dzīvo zem nabadzības līmeņa. Šādā izteikti māņticīgā un reliģiozā sabiedrībā garīgi slimus cilvēkus nereti uzskata par apsēstiem un ved pie eksorcistiem vai dziedniekiem.