Ilustratīvs attēls
FOTO: Renāte Briede / LETA
Lasītāja Sarmīte TVNET raksta, ka nonākusi nepatīkamā situācijā – nespēj atdot pirms pusotra gada paņemto ātro kredītu, jo viņas dzīves apstākļi ir kardināli mainījušies – pasaulē nācis bērns. Parāda summa var divkāršoties. Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācija iesaka vērsties Ombudā, kas izšķirs strīdu. Savukārt Latvijas Apvienotā kredītņēmēju asociācija atgādina – kredīta termiņa pagarināšana nav izeja.
Turpina zvanīt
2015. gada septembrī Sarmīte paņēma ātro kredītu 400 eiro ar atdošanas termiņu astoņi mēneši. «Dēlam bija jāiet skolā, bet man nebija naudas, lai viņam nopirktu vajadzīgās lietas, tāpēc paņēmu kredītu.» Lai gan ģimenes budžets bija trūcīgs, pirmos divus mēnešus viņa veica ikmēneša maksājumus ap 70 eiro katru. Tomēr drīz Sarmīte uzzināja, ka ir gaidībās. Lai gan attiecības ar gaidāmā bērna tēvu nebija spīdošas un arī uz materiālu palīdzību sieviete nevarēja cerēt, Sarmīte nolēma mazuli laist pasaulē. «Sapratu, ka nevaru ākstīties – man ir normāli jāēd, tāpēc pagarināju atdošanas termiņu, samaksājot 30 eiro. Daži desmiti eiro man tobrīd bija izdzīvošanas jautājums. Mana alga bija 410 eiro mēnesī, bet, ņemot vērā, ka viena audzinu bērnu un arī komunālie maksājumi par nelielu dzīvoklīti mazāki nekļūst, pāri paliek visai maz naudas,» raksta sieviete. Pagarināt aizņēmuma termiņu, ik mēnesi maksājot 30 eiro, viņa turpināja «kādu laiku». Sarmītei piedzima meita, kļuva skaidrs, ka vismaz pusotru gadu darbā viņa neatgriezīsies, bet bērna vajadzības pieaugs.
Sapratu, ka esmu darījusi, ko spējusi, – pagarinot termiņu samaksājusi aizdevējiem kopumā vairāk nekā aizņēmos.
«Es pārtraucu maksāt. Tad sākās! Man zvanīja vairākas reizes dienā, sākot no deviņiem rītā līdz septiņiem vakarā. Dažādi darbinieki kā roboti atkārtoja frāzi: «Atmaksājiet savu kredītu.» Es teicu, ka atdošu kredītu, kad varēšu, vismaz ļaunprātīgā nemaksāšanā mani nevar vainot. Ātro kredītu kompānijas darbinieki turpināja mani tiranizēt. Kad iedevu savu telefonu dēlam līdzi uz treniņu, piedzinēja terorizēja viņu. Es teicu: «Lūdzu, nododiet manu lietu tiesas izpildītājam!» Viņi nereaģēja un turpināja zvanīt no dažādiem ārzemju numuriem, dažreiz klusēja. Vai šādi traumēt bērnu barojošu māti, ja es skaidri un gaiši pateicu, lai nodod lietu uz tiesu – tā ir mana izvēle, nav cilvēktiesību pārkāpums?» jautā Sarmīte.
Ja nevari, nemaksā!
«Izmantojot atdošanas termiņa pagarinājumus, ātro kredītu sniedzēji apiet jautājumu par nesamērīgu procentu pieaugumu,» TVNET skaidro Latvijas apvienotās kredītņēmēju asociācijas valdes loceklis Aivars Rudi. «Ļaujot neatdot īstermiņa kredītu paredzētajā datumā un tā vietā piedāvājot par noteiktu summu veikt pagarinājumu, īstermiņa kredītu devēji saka: «Mēs jums nākam pretim - atmaksāsiet, kad varēsiet.»
Patiesībā pagarinājuma maksājumi ir aizdevēju biznesa modeļa būtiska sastāvdaļa. Pagarinot cilvēks nesedz neko.
Ja cilvēks saprot, ka arī pēc diviem un trim mēnešiem nespēs atdot kredītu, un ja viņam nekas nepieder, ir jāpārtrauc pagarināt termiņu un jāpanāk, ka līgums tiek lauzts. Kad tas ir izdarīts, parāda summa pieaug par 6% gadā, un tas ir izdevīgi kredīta ņēmējam. Parasti ātro kredītu devēji sāk «riņķa danci», nesteidzoties nodot parādnieka lietu tiesai. Ja tiek sākta tiesvedība, kompānija vairs nevar gūt peļņu no parādnieka,» skaidro eksperts. Savukārt Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācijas komunikācijas konsultante Elīna Dobulāne norāda, ka pērn janvārī stājās spēkā grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, kas paredz, ka jebkura ar kredīta līgumu saistītā izdevumu summa – kredīta procenti, nokavējuma procenti, kredīta termiņa pagarinājuma maksas – nevar pārsniegt 100% no sākotnēji izsniegtā kredīta summas. Tas nozīmē –
ja patērētājs aizņemas 100 eiro, tad kopējā parāda summa neatkarīgi no tā, cik ilgi atmaksa tiek kavēta, nevar pārsniegt 200 eiro.
«Parādu piedziņas kompānijas darbojas ārpustiesas piedziņas ietvaros, un tas nozīmē, ka tām jāvienojas ar parādnieku - piedzinēji nevar piespiest cilvēku maksāt, ja viņš to nevēlas,» turpina Rudi. Jautāts, vai parādniekam jārēķinās ar to, ka, lietai nonākot tiesā, nāksies atdot divkāršu summu, nekā cilvēks aizņēmies, Rudi skaidro, ka tā nebūt vienmēr nav. «Tiesa, saņemot pieprasījumu, uzliek cilvēkam par pienākumu atbildēt – izteikt piekrišanu vai celt iebildumus. Tiesa, nosakot atmaksājamo summu, var ņemt vērā dažādus apstākļus. Ja cilvēks ieņem «strausa pozīciju», pretimnākšanu viņš nevar gaidīt. Gadās – ja prasība ir nesamērīga, tiesa aicina samazināt summu. Noteikti ir vērts pacīnīties,» saka Rudi. Viņš atceras, ka pirms vairākiem gadiem, kad soda procentu pieaugumam nebija ierobežojumu, gadījās absurdas situācijas – paņemtā summa pieauga simt un pat tūkstoškārt.
2009. gadā bija gadījums, kad tiesa piesprieda atmaksāt 13 000 latu par paņemtajiem 700.
Rudi uzsver, ka visiem metodi «ja nevari – nemaksā» viņš neieteiktu. Lai gan vispirms piedziņa tiek vērsta uz darba algu, teorētiski pastāv iespēja vērsties arī pret parādnieka mantu. «Ja cilvēks saņēmis mantojumā vērtīgu vecmāmiņas īpašumu, nevajadzētu izturēties nenopietni.» Vienlaikus viņš norāda, ka piedziņu var vērst uz līdzekļiem, kas pārsniedz minimālo mēnešalgu. «Minimālā alga ir jāsaglabā, un tā ir 380 eiro. Ja cilvēkam apgādībā ir divi nepilngadīgi bērni, par katru papildus jāsaglabā 64 eiro.» Ja klientei ir aizdomas, ka ir pārkāptas viņas tiesības, viņa ar sūdzību var vērsties pie Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācijas Ombuda, kas ir neatkarīga ārpustiesas strīdu izskatīšanas institūcija, saka Dobulāne. Ombuds strīdus starp patērētājiem un uzņēmumiem izskata bez maksas, turklāt neierobežo tālākās tiesības skatīt jautājumu tiesā.
