/nginx/o/2018/07/09/8468267t1hdb57.jpg)
Vairāk nekā trīs miljonus gadu senā pagātnē cilvēku senči jau staigāja uz divām kājām, tomēr tiem nebija īpašu uzparikšu, kas palīdzētu staipīt līdzi savus bērnus, kā tas ir mūsdienu māmiņām. Bet daba vienmēr par visu padomā, tāpēc senajiem bērniem bija attīstījies īpašs kājas īkšķis, kas ļāva tiem efektīvi turēties pie mātes, kā arī vajadzības gadījumā veikli uzbēgt kokā.
Kā rakstīts pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā «Science Advances», zinātnieki pie šāda atklājuma nonāca, izpētījuši 3,3 miljonus gadu senas, 2,5 līdz 3 gadus vecas «Australopithecus afarensis» meitenītes skeletu, kas tika atrasts Etiopijā un nodēvēts par Selamu.
«Šis ir ļoti aizraujošs un īpašs atradums, jo atklāja mums kaut ko unikālu un jaunu par mūsu senčiem,» komentēja paleontologs Vils Harkorts-Smits (Will Harcourt-Smith).
Cilvēka ķermenis - pērtiķa īkšķis
Nozīmīgais skelets tika atrasts jau 2000. gadā un sākotnēji tika uzskatīts par Lūsijas atvasi, tomēr sīkāka analīze pierādīja, ka Lūsija dzīvoja vairāk nekā 100 tūkstošus gadu vēlāk nekā Selama.
Selamas pēdas kauli tika atrasti nedaudz vēlāk kā pārējais skelets - 2002. gadā. Pēdas kaula struktūra ir līdzīga kā mūsdienu bērniem, tomēr ir viena nozīmīga atšķirība – kājas īkšķis ir ievērojami ieliekts, gluži kā šimpanzēm. Tomēr atšķirībā no primātiem īkšķis atrodas vienā līnijā ar pārējiem pirkstiem.
/nginx/o/2018/07/09/8468263t1hff14.jpg)
«Ar šo īkšķi bērns varēja efektīvi pieturēties pie priekšmetiem. Protams, ne tik labi un veikli kā šimpanzes, bet noteikti labāk, nekā to varētu modernais cilvēks,» atklāja pētījuma autors Džeremijs Desilva (Jeremy DeSilva).
Atklājums liecina, ka šīs sugas cilvēku senču bērni ar īkšķa palīdzību turējās pie mātes ķermeņa, kamēr tā viņus nēsāja, kā arī, visticamāk, naktīs kāpa kokos. Tiesa, tie joprojām nebija tik veikli kāpelētāji pa kokiem kā šimpanzes, tomēr vajadzības gadījumā varēja to izdarīt veiklāk nekā modernais cilvēks.