Ceļš, kas veda no Trampa Torņa uz Ovālo kabinetu

PR stratēģijas un (ne)nogludinātība

Neraugoties uz pārsteidzošo uzvaru, tieši Trampa PR štāba darbu jādēvē par izteikti neprofesionālu. Tramps startēja ar «ekonomiskās klases» PR komandu, pārsvarā savus vēstījumus kontrolējot pats. Primaries laikā kampaņas filozofija bija «ļaujiet Trampam būt Trampam». Cīņai kļūstot karstākai, martā ar profesionālu konsultantu pieaicināšanu profesionalitātes līmenis tika paaugstināts.

Tomēr augustā arī šī komanda tika aizslaucīta malā, lielāku uzmanību koncentrējot uz medijiem un tārgetēšanu, īpaši fokusējoties uz Trampam kritiskajām jauniešu un sieviešu auditorijām.

Nekādas priekšvēlēšanu štāba sastāva pārmaiņas neietekmēja to, ka praktiski visa prezidenta kandidāta PR stratēģija bija kā uz delnas - atlika vien uz viņu paskatīties: Tramps runāja, kas nāca prātā, bārstīja krāšņus solījumus citu pēc cita un jebkuru tēmu centās reducēt uz devīzi «Padarīsim Ameriku atkal dižu». Trampa fenomens deva rezultātus visdrīzāk tieši viņa personiskās profesionalitātes dēļ.

Viņa fani saglabāja lojalitāti arī brīdī, kad republikāņi lika šķēršļus Trampa ceļā. Viņa kampaņai trūka nogludinātības, tomēr Tramps lietoja valodu un izvirzīja argumentus, kas rezonēja ar daudzu parasto vēlētāju vēlmēm un kādus amerikāņi paši iedomātos izrunāt labi ja savas mājas privātajā atmosfērā.

Visa viņa attieksme pret kampaņu bija izaicinājums vispāratzītajām pieejām jautājumam, ko politikā nozīmē būt profesionālam un profesionālim. Neraugoties uz neskaitāmām rupjām kļūdām, sašķelto komandu un absolūti nekontrolējamo kandidāta komunikāciju, Trampa kampaņa pārliecinoši virzījās uz priekšu. Varbūt tieši šī neprofesionalitāte kļūs par jauno profesionalitātes standartu?

Savukārt Klintonei ar PR komandu, kurā tika iepludināts maz jaunu asiņu, neizdevās izveidot pārliecinošu dialogu ar vēlētājiem laikā, kad sabiedrībā bija nobriedis pieprasījums pēc pārmaiņām. Demokrātiskā partija apelēja pie savas kandidātes pieredzes, tomēr beigu galā vēlētāji nepirka Klintones piedāvāto, lai arī sasniegumi šā produkta pulēšanā bija atzīstami.

Tramps īstenoja izteikti netradicionālu pirmsvēlēšanu kampaņu, taču varbūt viņš situāciju izskaitļoja labāk nekā visi eksperti kopā.

Viņš notērēja vairāk naudas par beisbola cepurēm nekā par pirmsvēlēšanu plakātiem. Viņš nodarbojās ar aģitāciju Viskonsinā un Mičiganā, lai arī viņam apgalvoja, ka republikāņiem tur nav uz ko cerēt. Viņš aizvadīja masu mītiņus tā vietā, lai sūtītu aktīvistus klauvēties pie katrām durvīm.

Atšķirībā no iepriekšējiem ASV prezidenta kandidātiem Tramps orientējās nevis uz štatiem un to vadību, bet gan uz īpašiem iedzīvotāju klasteriem, kas visvairāk cietuši no globalizācijas un outsorsinga: uz cilvēkiem, kuri, veidojoties jaunajām postindustriālās ekonomikas struktūrām, bija - politiķu neievēroti - palikuši grāvmalē.

Trampam izdevās uzvarēt sešos štatos, kas daudzās iepriekšējās vēlēšanās bija balsojuši par demokrātu kandidātu: Florida, Aiova, Ohaio, Mičigana, Pensilvānija un Viskonsina. Klintone bija tik pārliecināta par uzvaru šajos štatos, ka kampaņas laikā, piemēram, Viskonsinu neapmeklēja ne reizi.

Trampa uzvara šajā «rūsas joslā» liek atcerēties «Reigana demokrātu» fenomenu 80-ajos. Ar šo terminu apzīmēja konservatīvu uzskatu baltos strādniekus, kuri tradicionāli bija balsojuši par demokrātiem, tomēr pēc 70-o ieilgušās krīzes atdeva savas balsis Reiganam.

Slavenība pret isteblišmentu

Viens no sliktākajiem raksturojumiem, ar ko šodien iespējams cilvēku apzīmēt, - «profesionāls politiķis». Labumu no šādiem noskaņojumiem gūst jaunienācēji politikā, kuri nostājas pret isteblišmentu. Viņu platforma - radikāli mainīt līdzšinējo status quo.

Apstāklis, ka fonā aiz Trampa kampaņas neatradās neviena organizācija, vēlētāju acīs viņa centieniem piešķīra augstu uzticamības līmeni. Lai arī, ja atskatāmies pagātnē, Trampam nekāda organizācija īpaši nebija vajadzīga. Viņš atrodas uzmanības centrā trijus gadu desmitus, kas nozīmē - kampaņā viņš iesaistījās ar praktiski 100% atpazīstamību. Trampa kā ilgtermiņa mediju zvaigznes statuss ļāva viņam piesaistīt plašsaziņas līdzekļu uzmanību, jau kampaņu iesākot.

Viņš lielajā politikā ielauzās bez jebkā, kas liecinātu par mūsdienu amerikāņu politiķa komplektu. Vienalga, vai kāds Trampu dievina vai nīst, bija acīm redzams, ka neviens viņu īsti nekontrolē - ne Republikāņu partija, ne mediji, ne citi kandidāti, ne donori, ne sabiedrības tikumi, ne akmenī kaltas politiskas patiesības, ne lobiju grupas - un diez vai pat vēlētāji.

Par pastāvošo plaisu starp isteblišmentu un ierindas vēlētāju liecina tas, ka pret viņu praktiski pilnībā nobalsoja ASV administratīvais centrs (Vašingtona: 93% par Hilariju Klintoni un 4% par Trampu) un finanšu centrs (Volstrīta: 87% par Klintoni un 10% par Trampu). Tāpat arī Ņujorkas štats (59% pret 37,5%) un mediju industrija (Losandželosa: 71,5% pret 21,5%) nobalsoja par demokrātu kandidāti.

Visvairāk - un jau no paša Trampa kampaņas sākuma - ar vēlētāju rezonēja viņa izaicinošie paziņojumi par migrāciju un tirdzniecību. Līdz pašām kampaņas beigām viņš atgriezās pie šiem diviem savas programmas stūrakmeņiem. Tieši tie viņam vēlēšanās palīdzēja iekarot tādus tradicionālus demokrātu štatus kā Viskonsina, Mičigana un Pensilvānija, kuros ir liels baltās strādnieku šķiras īpatsvars.

Iepriekšējiem republikāņu prezidenta amata kandidātiem Džonam Makeinam, kurš neiebilda pret imigrācijas politikas pamatlīnijām, un Mitam Romnijam, kurš aizstāvēja brīvo tirdzniecību, nekādi neizdevās iekarot vēlētāju simpātijas Lielo Ezeru reģionā, kas nospēlēja lielu lomu 45. ASV prezidenta noteikšanā.

«Noziedznieki, izvarotāji, zagļi un slepkavas»

ASV ir valsts, ko uzbūvējuši migranti. Iebraukušie nodrošina apmēram trešdaļu iedzīvotāju skaita pieauguma; imigrantu saražotā IKP apjoms tiek novērtēts par vairāk nekā 1,5 trilj. USD.

Un tomēr ar imigrantiem saistītie jautājumi ASV tiek uztverti arvien sāpīgāk. Imigrācijas pretinieki uzsver, ka tā rada nopietnu slodzi atsevišķu štatu darba tirgum un sociālajai sistēmai. Tas rada nopietnu spriedzi ne vien sabiedrībā, bet arī federālajai valdībai, kas kontrolē imigrācijas politiku, un štatu varas iestādēm, kas spiestas maksāt par tās sekām.

Pieaug arī imigrācijas politikas etnisko, rasu un reliģisko aspektu nozīme, no kuru apspriešanas politkorektuma apsvērumu dēļ ASV politiķi un intelektuāļi izvairās. Tāpēc, runājot par etnisko migrāciju, mediju figūras bieži lieto terminu «nelegālā migrācija», pat ja legalitātes jautājumam ir otršķirīga nozīme. Būt nelegālās migrācijas pretiniekam ir pieņemami, taču jebkurš, kas iestājas pret etnisko imigrāciju, riskē tikt pasludināts par ksenofobu - kas nozīmē karjeras beigas.

Vienlaikus acīm redzams, ka atbraukušie saglabā valodas identitāti un veido etnoteritoriālos klasterus. Daudzos pierobežas štatos tikuši virzīti likumdošanas akti ar prasībām imigrācijas režīmu padarīt stingrāku, nodalīt nelegālos imigrantus un viņu bērnus no sociālajiem labumiem un stiprināt angļu valodas kā valsts valodas statusu.

Imigrācijas tēma izrādījās tas laukums, kurā Tramps atbīdīja malā «vadāmos» kandidātus, piešķirot savai retorikai atklāti rasisku raksturu - kaut vai apgalvojums, ka lielākā daļa no Meksikas atbraukušo nelegālo imigrantu ir noziedznieki, izvarotāji, zagļi un slepkavas. Bet Konstitūcijas 14. labojumu, kas ļauj tikt pie pilsonības visiem, kas piedzimuši ASV, Tramps apsolīja atcelt.

Globalizācija un brīvās tirdzniecības līgumi

To amerikāņu, kas pārstāv vidusšķiras mazāk nodrošinātos slāņus, skatījumā globalizācija nav patīkama vasaras brīze, bet gan stindzinošs ziemas vējš. Ražošanas uzņēmumi, kuros viņiem kādreiz bija stabilas darbavietas, sen pārcelti aiz robežām, savā valstī viņiem nākas konkurēt ar imigrantiem par slikti apmaksātām darba vietām, pie tam ienākumu izaugsme apstājusies.

Kas pārsteidzoši - baltie rūpniecības strādnieki ir vienīgā ASV iedzīvotāju grupa, kuras dzīves ilgums kopš 1999. gada sarucis: lielākoties pašnāvību un aizraušanās ar alkoholu un narkotikām dēļ.

Pateicoties globalizācijai, amerikāņu strādniekiem ir pieeja lētām precēm, tomēr sociālo mobilitāti šis apstāklis neietekmē. Un nav pārsteidzoši, ka saikne starp personīgo brīvību un ekonomikas liberalizāciju, par ko iestājušies daudzi nomenklatūras kandidāti, kas pieturas pie oficiālās administrācijas līnijas, daudziem amerikāņiem neraisa uzticību.

Viens pēc otra paziņojot par Klusā okeāna reģiona tirdzniecības līguma nepieņemamību, populisti piespieda pievienoties savam viedoklim arī Hilariju Klintoni, neraugoties uz viņas kā valsts sekretāres lomu šā līguma sagatavošanā. Iemesli, kāpēc Džebs Bušs un Marko Rubio atbalstīja brīvās tirdzniecības līgumu, bija priekšrocības, ko tas sniegtu korporatīvajai Amerikai, kas nekādi nesaskan ar strādnieku problēmām.

Vienstāva Amerika, apvainojusies uz varu un pārliecināta, ka politiķi tai pievērš pārāk maz uzmanības, atstūma elites idejas un izteica savu viedokli pilnīgi viennozīmīgi.

Antipolitkorektuma maratons

Tramps kampaņā pierādīja, ka harismatiskam atpalicējam var būt nozīmīgas priekšrocības salīdzinājumā ar tradicionālajiem politiķiem un konvenciālām politiskām organizācijām. Iepriekš ASV politiskajā laukumā nebija pierasts apspriest virkni karstu politikas jautājumu - un, ja apsprieda, tad politkorektums runas ierobežoja tik izteikti, ka normāls dialogs neveidojās.

Tiklīdz kāds pauda bažas, ka Savienotajās Valstīs var iekļūt teroristi no Tuvajiem Austrumiem, uzreiz sekoja: «Jūs esat islamofobs.» Normālas diskusijas nenorisinājās, un abas partijas tam nepievērsa nekādu uzmanību.

Šajā vakuumā parādījās Tramps, kurš tieši vērsās pie «atstumtajiem un sadusmotajiem», runājot par to, kas viņus satrauc. Tramps pilnībā uzspļāva politkorektumam, neizvēlējās vārdus un nemeklēja nekādus filtrus. Nelegālā imigrācija? Uzbūvēsim sienu! Un ne vien uzbūvēsim, bet arī piespiedīsim meksikāņus par to samaksāt!

Tramps apvainoja cienījamo Vjetnamas kara veterānu Džonu Makeinu. Viņš devās uzbrukumā varenajam TV kanālam Fox News un tā populārajai raidījumu vadītājai Meganai Kellijai. Tramps neizrādīja kautrību, kad viņam vaicāja, kāpēc viņš izsmējis skaistumkonkursa uzvarētājas no Latīņamerikas krāšņās līnijas. Viņš caur zobiem izspieda ne pārāk patiesus atvainošanās vārdus pēc tam, kad nācija ieraudzīja videoierakstu, kurā viņš lielās ar uzmākšanos sievietēm.

Taču nekam no tā nebija nozīmes. Lai arī viņa reitingi pēc ikvienas skandalozās epizodes nedaudz kritās, kopumā tie uzvedās kā korķis, kas agri vai vēlu uzlēks virspusē - lai cik arī to spiestu zem ūdens virsmas.

Ierastajās politiskā PR kategorijās tam skaidrojumu grūti atrast. Varbūt lietas būtība bija apstāklī, ka visi šie antipolitkorektumi brāzās virsū vēlētājam tik blīvā straumē, ka neviens no apvainojumiem auditorijas atmiņā nenoturējās pietiekami ilgi, lai Trampam sagādātu kaut mazāko ļaunumu.

Vienlaikus absolūtais vairākums politologu bija pārliecināti, ka Trampam nav nekādu izredžu: viņš ir āksts bez pieredzes, viņš nezina, kā jārealizē kampaņa, un arī naudu viņš netērēs.

Politoloģijas teorija par viduslīniju

Vēl Savienoto Valstu dibinātāju vēlēšanu procesā iebūvētie principi paredzēja prezidenta krēsla aizsargāšanu pret dažāda veida populistiem vai autokrātiem. Vēlētāja figūra simbolizē racionalitātes apoteozi: no vienas puses, elektoram jāpilda štata iedzīvotāju griba, no otras - viņam likums neliek to obligāti darīt. Un, lai arī elektora novirzes no tautas verdikta ir ārkārtējs retums, šāda filtra esamība svarīga amerikāņu politiskā modeļa izpratnei. Izšķirošā barjera populistu ceļā uz varu ir tieši princips winner takes it all, kas pareizināts ar divu partiju politiskās sistēmas efektu.

Politoloģijā šo divu faktoru kopumu apraksta kā «mediānas vēlētāja modeli».

Pret jebkurām politiskām nobīdēm noturīgai sistēmai raksturīgs normālais Gausa sadalījums - tātad tā uzbūvēta tādējādi, ka lielākā daļa tās vēlētāju koncentrēta centrā, relatīvi vienmērīgi sadaloties līdz galējiem punktiem.

Kad uzvarētājs var būt tikai viens, vissvarīgākais ir precīzi trāpīt «visvidējākajam» vēlētājam, jo galējo pozīciju piekritēji nobalsos - ja nobalsos - par viņiem vistuvāko kandidātu. Tādējādi racionāls politiķis, kuram vajag gūt vienkāršu vairākumu, pieturēsies pie «viduslīnijas» - radikālākie vēlētāji atnāks paši. Lai arī viss nav tik vienkārši.

Kad reāli kandidāti ir tikai divi un viņi abi ir centristi, galējas pozīcijas pārstāvošu vēlētāju rīcībā ir divas stratēģijas. Pirmā: apzinoties, ka viena balss nav tik svarīga, viņi sāks atbalstīt politiķi no centra, lai pie varas nenonāktu vēl tālāk no viņa ideāliem esošs kandidāts un lai arī balss velti nepazustu.

Otrā stratēģija: viļoties uz «mediānas vēlētāju» orientētos politiķos, vēlētājs neatdod balsi nevienam. Ar laiku šis vēlētājs spiests arvien vairāk ierauties sevī: viņš nedodas uz vēlēšanām, viņa balsi neviens nedzird, uz viņa pozīciju kandidāti neorientējas - šis cilvēks tiek izslēgts no vēlēšanās izspēlētā spektra.

Vēl nesen daudzi politologi uzskatīja, ka pirmā - racionālākā - stratēģija izspiedīs otro. Tādējādi, kad Tramps sāka īstenot atklāti populisku un radikālu kampaņu vēl primaries laikā, gandrīz visi eksperti bija pārliecināti, ka šī pozīcija netrāpa «Gausa zvana» mediānas vēlētājā - līdz ar to kampaņa ir margināla. Pat kad Tramps uzvarēja primaries, ekspertu sabiedrība šo faktu turpināja norakstīt uz viņa personīgo harismu, vājajiem oponentiem, uz primaries un kokusiem, kuros galvenās lomas spēlē visideoloģizētākie vēlētāji.

Tramps vismaz intuitīvi saprata, ka polemiskās idejas, ko viņš īpaši daudz bārstīja kampaņas sākumā, piesaistīs vēlētāju vērību - nopietnas politiskās uzstāšanās to nekad nespētu. Svarīgi, ka viņš spēlēja uz izteikti motivētu elektorātu. Trampa populiskā retorika un atklātais nicinājums pret pieklājības normām spēja piesaistīt tik lielas republikāņu vēlētāju simpātijas, kādas nav eksistējušas kopš Reigana laikiem.

«Pēdējās cerības noteikumu pārkāpums»

Atgriežoties pie politoloģijas teoriju piemērošanas Trampa kampaņas gadījumā, jāatceras, ka jau 90-ajos sāka parādīties pētījumi, kuros tika ieviests alternatīvais «antimediānas vēlētāja» jēdziens.

Jaunajam kandidātam, lai gūtu atpazīstamību, apsteigtu daudz pazīstamākus un liela PR balstītus kandidātus, ir bezjēdzīgi mērķēt mediānā - šis laukums jau pilnībā apgūts. Daudz efektīvāk ir sākt nihiliska politiķa ceļu - tad visdrīzāk viņu ievēros mediji un tiešām parādīsies noturīgs vēlētāju kodols.

Un, tiklīdz sākas šā politiķa atpazīšanas process, viņš sāk pārvietoties uz centru, kur lielāks vēlētāju blīvums. Radikālie vēlētāji jau iekaroti, bet centrs spēs dot vajadzīgo balsu skaitu. Skaidrības labad - pēc primaries Trampu atbalstīja tikai 40% republikāņu, pie tam daudzi konservatīvie viņu vispār neuzskatīja par republikāni.

Ceļā uz centru svarīgi uzreiz radīt mediju interesi, asajiem lozungiem ne tikai jātrāpa konkrētu vēlētāju uzskatos - vēstījumiem jābūt novatīviem un tiražējamiem medijos. Bez tam, pārvietojoties uz centru, jāprot nezaudēt ideoloģizētākos piekritējus. Trampa fenomens balstās uz to, ka viņš spēja īstenot «antimediānas vēlētāja» modeli, efektīvi pildot šos abus uzdevumus vienlaikus.

Sācis kampaņu ar lozungiem par sienas būvēšanu uz ASV-Meksikas robežas, rūpnieciskās ražošanas atgriešanu Savienotajās Valstīs, iespaidīgu migrācijas ierobežošanu, Tramps pakāpeniski virzījās uz centru, piedāvājot protekcionisku un nostalģiju raisošu, bet vienlaikus arī ne pārāk radikālu programmu. Rezultāts - vēlēšanu dienā par Trampu nobalsoja 90% republikāņu.

Vienlaicīgi regulāra Trampa demonizēšana medijos, pastāvīgi isteblišmenta pārstāvju aicinājumi nebalsot par viņu ļāva Trampam savu ideoloģizēto piekritēju acīs palikt par to pašu kandidātu, kurš nostājies pret politisko sistēmu, par to, kurš beidzot spēs pārstāvēt ideoloģiskajā grāvmalē nostumto slāņu intereses.

Un tieši šeit pamanāma izšķirošā aptauju organizētāju un sociologu kļūda - viņi nenovērtēja vai nespēja pareizi novērtēt šo «atstumto un sadusmoto» skaitu. Izrādījās, ka normālais Gausa sadalījums nav nemaz tik normāls.

ASV prezidenta vēlēšanu dienā atklājās, ka ideoloģiskā spektra polos uzkrājies pietiekams daudzums cilvēku, kurus tik ļoti satracina visa viņu skatījumā melīgā politkorektuma un globalizētās pasaules slavināšanas sistēma, ka Tramps izrādījās viņu «pēdējās cerības noteikumu pārkāpums».

Republikāņi neievēroja melno zirdziņu

Tikai nedaudzi gaidīja, ka Tramps vispār izvirzīs savu kandidatūru, bet viņš izvirzīja. Gandrīz visi runāja, ka viņa reitingi principā nevar izaugt, taču tie auga. Retais ticēja, ka viņš spējīgs uzvarēt primaries kaut vienā štatā, taču viņš uzvarēja. Saprotams, gandrīz nevienam prātā nenāca, ka viņš tiks nominēts no Republikāņu partijas, bet viņš tika.

Un visbeidzot - visi bija vienkārši pārliecināti, ka viņš nekādā veidā nespēs uzvarēt prezidenta vēlēšanās. Taču tieši viņš ir 45. ASV prezidents, kuram gāzies pāri spēcīgs tādu apzīmējumu «populists» vai «ksenofobs» lietus.

Trampa fenomens pats par sevi nav nekas jauns - ASV vēlētājam patīk nekonvenciāli kandidāti. Politikas disidentus apzīmē ar terminu maverick - melnais zirdziņš. Tomēr Republikāņu partija primaries gaitā tradicionāli spējusi atlasīt kandidātu, kurš, pirmkārt, spējīgs iekarot popularitāti un, otrkārt, pieturējies pie partijas tradicionālās ideoloģijas.

Šoreiz viss sanāca otrādi: pirms pusgada pastāvēja ļoti maza varbūtība, ka Tramps varētu pārspēt jebkuru no abiem Demokrātiskās partijas favorītiem, bet politiski viņa pozīcija bija visai attāla no Republikāņu partijas centra.

Republikāņu isteblišmentam uzreiz vajadzēja atšķelt šādu kandidātu, tomēr partijai neizdevās izstrādāt efektīvu stratēģiju. 2016. gada primaries piedalījās 17 cilvēku; tika uzskatīts, ka vismaz septiņi no viņiem, ieskaitot Džebu Bušu, apmierina partijas vadību. Izskatījās, ka stratēģija attiecībā uz Trampu bija vienkārša: «Gan viņš pats sevi noslīcinās.» Partija ticēja visiem tiem ekspertiem, kas apgalvoja - Tramps uzdursies uz skandālu, par viņu parādīsies kāds nopietns kompromats vai arī elektorāts vienkārši nogurs no viņa izlēcieniem. Tikmēr Tramps izcīnīja uzvaru pēc uzvaras.

Trampa nicinošā attieksme pret politkorektumu visās tā izpausmēs, ieskaitot noklusēto tēmu celšanu dienas gaismā, vēlētājam šķita pievilcīgāka nekā trīs tradicionālie Republikāņu partijas vaļi kopš Reigana laikiem: zemi nodokļi, sociālais konservatīvisms un strikta ārpolitika. Kampaņas laikā Tramps, revidējot tos visus, pārkāpa nerakstītos republikāņu aizliegumus.

Nozīmīgs viņa panākumu iemesls - Republikāņu partija nespēja laikus diagnosticēt nopietnu vēlētāju un pašas partijas isteblišmenta dreifu labējā populisma virzienā. Visdrīzāk vidējais vēlētājs nebūt neatradās tur, kur tika izrēķināts, un mediāna negaidīti bija nobīdījusies.

«Pierobežas karš» «kultūras kara» vietā

Politikas ekspertiem 2016. gads nozīmē zemestrīci - notikumu, kas atgadās reizi veselas paaudzes laikā un pārveido amerikāņu politiku. Šīs vēlēšanas vēsta ne vien par partiju struktūru reorganizāciju, bet arī par partiju veco ideoloģiju beigām - faktiski partiju platformas sāka piemēroties vēlētāju uzskatiem, kas jau pilnībā noformējušies.

Konservatīvisma modelim, pie kā ilgstoši pieturējusies Republikāņu partija, pienāca beigas - tiklīdz parādījās kandidāts, kurš spējīgs piesaistīt vēlētājus bez sponsoru, ekspertu un profesionāļu atbalsta.

Kāpēc iestājies lūzuma brīdis? Tāpēc ka gadu desmitiem ilgušais «kultūras karš» starp reliģiozajiem konservatoriem un laicīgajiem liberāļiem beidzies. Lielākā daļa «kultūras kara» konfliktu saistīti ar seksualitāti, dzimumu un bērnu piedzimšanu: piemēram, pretapaugļošanās līdzekļi, LGBT, viendzimuma laulības. Tā kā «kultūras kara» problēmas kopš 60-ajiem līdz pat šim ieņēma centrālo vietu nacionālajā politikā, tas partijām ļāva sevī iekļaut frakcijas ar pretrunīgiem ekonomiskajiem uzskatiem.

Esot Republikāņu partijas iekšienē, varēja nepiekrist tās nostājai tirdzniecības un imigrācijas jautājumos, tomēr absolūti nesaprotama būtu iestāšanās par abortu pieļaušanu.

«Kultūras karš» pārveidoja partiju sastāvus, lai izzustu. Pēc kā mēs ieraudzīsim citu politisko ainavu. «Kultūras karš» noslēdzies, kamēr politiskā reorganizācija un «pierobežas karš» - konflikti starp nacionālistiem un globālistiem - tikai sākas.

Nacionālistu galvenā robežšķirtne atrodas starp amerikāņu pilsoņiem un visiem pārējiem - ko arī Tramps pauda, piedāvājot būvēt sienu gar Meksikas robežu un uz laiku neielaist musulmaņus Savienotajās Valstīs. Savukārt multikulturālajam globālismam valstu robežu eksistence šķiet novecojusi un, iespējams, amorāla. Saskaņā ar progresīvo veidoto ideoloģiju, vajag rēķināties tikai ar pārnacionālo (rase, dzimums, seksuālā orientācija) un supranacionālo (pasaules pilsonis) identitāti.

Šī plaisa pasaules skatījumā arī nosaka atšķirības politiskajā programmā. Nacionālisti atbalsta vienīgi tās iniciatīvas imigrācijas un tirdzniecības jomā, kas paaugstina vienīgi savas valsts iedzīvotāju dzīves līmeni.

Domstarpības tirdzniecības jautājumos abu partiju iekšienē ir politiskās reorganizācijas priekšvēstnesis. Acīmredzami, ka nākamajos desmit gados, koriģējoties partiju pozīcijām, «pierobežas karš» nomainīs kultūras karu kā faktors, kas noteiks un pārveidos ASV politiku.

Brexit ēra iestājusies

Trampu, ASV 45. prezidentu, neieredz demokrāti. Viņam neuzticas daudzi republikāņi. Tomēr vēlēšanās uzvarēja tieši viņš. Tramps nostiprināja pāreju uz jaunu politisko ēru. To var saukt arī par Brexit ēru: uzvar jaunais politiķu vilnis, elektorāta izvēles fokusā nokļūst nevis politikas laukumā labi zināmas sejas, ne tie, kuru soļus var paredzēt gadus uz priekšu, bet gan jaunienācēji populisti, kuru darbības pēc uzvaras grūti prognozējamas.

Tramps veiksmīgi nogājis ceļu no Trump Tower līdz Ovālajam kabinetam. Vai viņa vārdā tiks nosaukta kāda lidosta, rādīs jaunā ASV prezidenta darbība.