Itālijas banku problēmas, kas saasinājušās jau kopš gada sākuma, var Mateo Renci atņemt premjera amatu, pagrūst valsti iziešanas no ES virzienā un saļodzīt Eiropas banku sektoru, bet varbūt pat aizsākt ekonomisko krīzi kontinentā. Pēc Brexit ažiotāžas krišanās Eiropas ekonomikas un finanšu dienaskārtībā par vienu no galvenajiem jautājumiem kļuvis simtos miljardu eiro mērāms caurums Itālijas finanšu sistēmā, kas var novest pie daudziem šīs valsts banku bankrotiem.
Bankas ar viszemāko ienesīgumu Eiropā
Eksperti problēmkredītu apjomu Itālijas banku bilancēs novērtē uz 360 mljrd. EUR, kas veido 18% no kopējā kredītu portfeļa. Tas ir trīsreiz vairāk nekā vidējais rādītājs eirozonā. Valsts finanšu sektora neapmierinošais stāvoklis - 3 gadu recesijas un stagnācijas desmitgades sekas, kā arī rezultāts savlaicīgu lēmumu nepieņemšanai banku sektorā.
Pēc analītiķu aplēsēm, no 360 mljrd. EUR problemātisko kredītu 200 mljrd. EUR veido bezcerīgie parādi. Lai bezcerīgo kredītu portfelis atgūtu taisnīgu cenu, pēc The Wall Street Journal aprēķiniem, nepieciešams norakstīt 30-40 mljrd. EUR šo aktīvu, bet The Financial Times uzskata, ka jānoraksta 85 mljrd. EUR.
Piemēram, pasaulē vecākās bankas Monte dei Paschi slikto kredītu portfelis ir gandrīz 50 mljrd. EUR smags, veidojot 22% no kopējā slikto kredītu daudzuma.
Maigie kreditēšanas standarti un favorītisms ir Itālijas problēma, kas novedusi pie slikto kredītu lavīnas. Liels aizdevumu īpatsvars ir analoģisks zombijkredītiem, ko Japānas bankas 90-ajos izsniedza inertām kompānijām.
Milzīgi ekspluatācijas izdevumi ir vēl viens aspekts, kas raksturo Itālijas finanšu sistēmu, kurā ir vairāk nekā 500 banku ar ārkārtīgi lielu filiāļu un darbinieku skaitu. Daudzas bankas ir novecojušas, un to darbību brīžiem var dēvēt par neracionālu, līdz ar to peļņas gūšana ir apgrūtināta.
Banku sektors fokusējas uz depozītu atvēršanu, pēc kā šie līdzekļi tiek izsniegti mājsaimniecībām un kompānijām. Tas Itālijas bankas padara ļoti atkarīgas no refinansēšanas likmju pazemināšanas. Lielāka diversifikācija - saviem klientiem piedāvājot tādus pakalpojumus kā aktīvu pārvaldīšana, trasta operācijas, pensiju programmu plānošana - varētu banku sektoru ievērojami stiprināt.
Pievērš uzmanību izsniegto kredītu specifika: trīs ceturtdaļas no 360 mljrd. EUR sliktajiem kredītiem, ko uzkrājis itāliešu banku sektors, izsniegti biznesam, pie tam - galvenokārt mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.
Itālijas banku sistēma ir vismazāk pelnošā Eiropā, sekojoši tā nevar problēmas atrisināt tikai ar vienkāršu nokavēto parādu norakstīšanu. Tāpat bankām ir ļoti maz iespēju atgūt parādus ar tiesu sistēmas palīdzību. Kompāniju likvidācijas procedūra var ilgt 8 gadus.
Bez tam sistēmisku risku rada pārmērīgais valsts obligāciju daudzums banku portfeļos, kas veido vairāk nekā 10% Itālijas banku aktīvu, divkārt pārsniedzot eirozonas caurmēra līmeni. Tas pastiprina saistību starp banku un suverēnajiem riskiem. Plus zems itāliešu valsts obligāciju ienesīgums - un kļūst skaidrs, kāpēc šīs zemes bankas tā cieš.
Tam būtu jāpārsteidz, ja Vācija vai Šveice - vai nu pašas par sevi, vai arī Eiropas Ekonomiskās zonas ietvaros - ļautu tādām savām milzīgām finanšu flagmaņinstitūcijām kā Deutsche Bank vai Credit Suisse nogrimt. Savukārt Itālijas banku sektora ainava izskatās ievērojami bīstamāka: šeit nav kādas izteiktas finanšu spēkstacijas, kas nozīmē, ka itāliešu bankas izmisīgi turpinās meklēt politisko atbalstu Briselē vai arī alks cita veida publiska rakstura glābjošo intervenci.
Ko nozīmē bail-in mehānisms
Diemžēl Itālija palaida garām laikposmu, kad varēja atveseļot savu finanšu sistēmu. Varas iestādes neveica masīvu rekapitalizāciju no 2008. līdz 2010. gadam, kad ar to nodarbojās citas Eiropas valstis un ASV, tās neizveidoja problemātisko aktīvu banku, kā to izdarīja, piemēram, Spānija vai Latvija.
Itālija par šādu lēmumu izšķīrās tikai 2012. gadā un nepaspēja atbalstīt savas bankas līdz 2016. gada 1. janvārim, kad eirozonā tika iedarbināts Vienotais noregulējuma mehānisms. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta vēl 2014. gada maijā apstiprināto Direktīvu par banku restrukturizāciju un bankrotu, kredītiestādes glābšanas slogam jābūt pārliktam uz tās investoriem (bail-in mehānisms bail-out vietā).
Saskaņā ar dokumentā paredzēto procedūru vispirms pilnībā tiek norakstītas saistības pret akcionāriem (kapitāls), pēc tam kapitālā tiek konvertētas saistības pret obligāciju turētājiem un - visbeidzot - lielie noguldījumi virs 100 000 EUR. Bez tam direktīva nosaka, ka valsts var iesaistīties bankas restrukturizācijā - taču vienīgi pēc tam, kad tās glābšanā būs piedalījušies akcionāri un kreditori.
Un šeit uzrodas nepatīkamais jautājums: kas uzskatāms par bankas investoru? Noskaidrojas, ka investori ir arī noguldītāji, pat ja viņi nav ar to vienisprātis. Bail-in procedūra potenciāli var tikt piemērota pret jebkurām institūcijas saistībām, kas nav nodrošinātas ar aktīviem vai ķīlu.
Bail-in noārda robežas, kas kļuva par eiropiešu un amerikāņu banku sistēmas pamatu pēc postošās 20. un 30. gadu finanšu krīzes: depozīta kontam jābūt drošam priekš noguldītāja, par ko viņš saņem visai pieticīgu likmi. Atšķirībā no noguldītāja investors uzņemas lielu risku un atbildību par investīciju atdevi. Un banka pati par sevi ir institūcija, kas ir alternatīva ievērojami riskantākiem naudas ieguldījumiem.
Bail-in procedūras iedarbināšanas sekas varējām vērot Kipras banku krīzes laikā. Līdzekļi, kuru apjoms pārsniedza 100 000 EUR un kuri bija tālredzīgi - vismaz noguldītājiem šķita, ka viņi rīkojušies tālredzīgi, - izvietoti depozītā, izrādījās pazaudēti, tiklīdz kontu īpašnieki uzzināja, ka viņi tiek aplūkoti kā investori.
Pārejot no individuāliem noguldītājiem uz makrolīmeni - šai stratēģijai raksturīga nozīmīga blakne. Tā palielina iespējas izdarīt spiedienu uz banku, jo īpaši no lielo noguldītāju puses. Tiklīdz kļūst zināms, ka investori izrādās noguldītāji un ka viņu aktīvi var tikt konfiscēti, lai atmaksātu parādus, banka zaudē droša patvēruma statusu.
Jo vairāk noguldītājs sapratīs, ka viņš tiek aplūkots kā investors, jo vairāk viņš izturēsies kā investors. Saprotot, ka personiskais bankas konts pakļauts reālam riskam, viņš izņems naudu no bankas pēc pirmā mājiena par iespējamu riska situācijas veidošanos.
Vieglas ievainojamības sajūta bail-in stratēģijā rada divus efektus. Pirmais no tiem - novirze uzkrājumu struktūrā. Daži var izlemt: ja jau noguldījumi ir investīcijas bez aizsardzības, tad iespējams pāriet uz fondu tirgiem, ko Eiropā beidzot laiks nopietni attīstīt. Protams, riski šajos tirgos ir augsti.
Otrkārt, cilvēki var izšķirties glabāt līdzekļus zeltā vai vispār zem spilvena. Sekas, protams, būs izjūtamas.
Kādus risinājumus rast?
Viens no variantiem - ES var iniciēt atklātas palīdzības bankām programmu, kas līdzinātos 2008. gadā globālās finanšu krīzes iespaidā iedarbinātajai problemātisko aktīvu glābšanas programmai (TARP), kuras ietvaros ASV izpirka lielāko amerikāņu banku akcijas, iesaka Džims Milstīns, bijušais ASV Finanšu ministrijas restrukturizācijas programmas vadītājs.
Mēģinājumi pasargāt nodokļu maksātājus no banku zaudējumiem, pārnesot visu glābšanas slogu uz investoru pleciem, draud provocēt finanšu sektorā domino efektu. «Tādējādi jūs apgrūtināt tos, kas iegulda savus līdzekļus ekonomikas attīstībā,» rezumē Dž. Milstīns.
Itālijas spiediens uz Briseli
Lielu daļu vainas par Itālijas banku bēdām jāuzņemas politiķiem. Tieši viņi neizšķīrās par nepieciešamo rīcību laikā, kad makroekonomiskā situācija bija labvēlīga un vēl bija iespējams ko izmainīt. Tā vietā viņi cerēja, ka slikto kredītu problēma atrisināsies pati par sevi.
Tāpat viņiem bija iespēja restrukturizēt banku sistēmu, tomēr viņi nobijās no jebkādām izmaiņām, kas varēja pakļaut riskam lielo investoru naudu. Pēc Mateo Renci, kurš kļuva par premjeru 2014. gada februārī, vārdiem, šobrīd viņš sadūries ar problēmu, kuru atsacījusies risināt iepriekšējā valdība.
Pirmoreiz valdība par palīdzību finanšu sektoram ierunājās jūnija beigās, kad Brexit radītais domino efekts provocēja Itālijas banku akciju izpārdošanas vilni. Tikai pāris dienu laikā pēc Brexit plebiscīta itāliešu vadošās bankas Itesa Sanpaolo, Monte dei Paschi, Mediobana un UniCredit pazaudēja trešdaļu no savas tirgus vērtības.
Reaģējot valsts uzstāja uz savu banku rekapitalizāciju; Itālijas centrobankas vadītājs Ignacio Visko pieļāva valsts intervences iespējamību; finanšu ministrs Pjērs Karlo Padoans apgalvoja, ka valsts izstrādā banku atbalsta pasākumus, kas bāzētos uz tirgus pieeju.
M. Renci lūgums piešķirt 40 mljrd. EUR palīdzību, lai itāliešu banku sektors varētu īstenot bail-out, uzdūrās Vācijas veto. Pērn bail-in jau tika aprobēts četrās nelielās itāliešu bankās, kuru glābšana ar investoru spēkiem izraisīja milzu zaudējumus vērtspapīru turētājiem.
Itālijas valdība sāka pētīt variantus, saskaņā ar kuriem būtu iespējams ar izdevīgiem nosacījumiem uzpirkt sliktos kredītus par privāto un valsts institūciju naudu, galveno akcentu liekot uz finanšu palīdzības fondu Atlante.
Bija skaidrs, ka šāds plāns netika sagaidīts atplestām rokām Briselē, kas nelabprāt atkāpjas no tikko izvirzītiem nosacījumiem - proti, Vienotā noregulējuma mehānisma.
«Eiropas [banku glābšanas] normas tika izveidotas pēc mācības, ko mēs guvām pēc finanšu un banku krīzes,» atzīmēja Vācijas finanšu ministrs Volfgangs Šoible, atsaucoties uz regulējumu par bail-in. Viņš atgādināja: visi taču savulaik bija vienisprātis - nedrīkst pieļaut, ka bankas gūtu lielu peļņu, bet risku slogs gultos uz nodokļu maksātāju pleciem.
Vairākus mēnešus Briseles pozīcija ir strikta: ECB un ES centrobankas nevar īstenot banku rekapitalizāciju - naudas iepludināšanu to maksātspējas saglabāšanai. Un tiek atgādināts: ES jaunie noteikumi aizliedz izmantot nodokļu maksātāju līdzekļus, lai banku investorus un akcionārus, kas gūst ienākumus treknajos gados, pasargātu no zaudējumiem.
Teorētiski bail-in ievērošana nodrošina godīgu konkurenci un stabilitāti visā eirozonas finanšu sektorā. Šī procedūra pasargā tādas valstis kā Vācija no līdzekļu tērēšanas banku defoltiem citās valstīs. Tāpat tā nodrošina ECB pret naudas drukāšanas mašīnas darbināšanu banku glābšanai, kas ļauj mazināt pēkšņa inflācijas uzliesmojuma riskus, lai arī šobrīd šāda varbūtība ir zema.
Rezultātā izveidojies konflikts starp ES un EK pieņemto lēmumu par Vienoto noregulējuma mehānismu un premjera M. Renci skatījumu - proti, Itālijas bankas nonākušas tik sliktā stāvoklī, ka situāciju uzlabot var vienīgi valsts iejaukšanās. Itālija argumentē, ka jaunie banku noteikumi nav testēti ārkārtas situācijās, un tās pozīcija visai skaidra: tā grib saņemt A. Merkeles piekrišanu valsts palīdzības savām bankām īstenošanai.
Divi dienaskārtības jautājumi
Itālijas banku sektors nav vienīgais, kas vieš satraukumu; līdztekus tam var minēt daudzus atsevišķus nozīmīgus spēlētājus - Deutsche Bank, HSBC, Credit Suisse. Negaidītā kārtā arī Deutsche Bank galvenais ekonomists Dāvids Folkerss-Landau lielā mērā ir vienisprātis ar itāliešu nostāju. Pēc viņa domām, Eiropai sen nepieciešams 150 mljrd. EUR liels palīdzības fonds problemātisko banku rekapitalizācijai - pirmkārt, itāliešu. Tomēr D. Folkerss-Landau neuzskata, ka var notikt 2008. gada krīzes atkārtojums, jo «bankas šobrīd ir daudz noturīgākas un tām ir lielāks kapitāls».
Šajā brīdī ASV Tieslietu ministrija pieprasījusi Deutsche Bank samaksāt kārtējo sodu - šoreiz 14 mljrd. USD apmērā, kas veido apmēram 80% no bankas pašreizējās tirgus kapitalizācijas. M. Renci nepalaida garām iespēju pateikt Bundesbankas vadītājam Jensam Veidmanam, ka viņam vajadzētu mazāk uztraukties par Itālijas parādu slogu, bet vairāk nodarboties ar Vācijas banku problēmu risināšanu, kuru bilancēs ir «simtiem un simtiem miljardu atvasinātu instrumentu».
Visi šie notikumi Eiropas banku sektorā ir jautājums regulatoriem - un tiem vajag rīkoties. Klusums ļoti uztrauc tirgus, finanšu stabilitāte maksā dārgi. Vienkārši nedrīkst pieļaut ne Itālijas banku sektora, ne tādu institūciju kā Deutsche Bank krahu. Pretējā gadījumā - nacionalizācija, ar naudas drukāšanas starpniecību. Jo seko otrais jautājums - vai finanšu institūciju krahs eirozonā var izraisīt recesiju?
Briselē jau brīdina, ka 142 ES bankām var būt to glābšanai nepieciešami līdzekļi, kas divas reizes pārsniedz to ECB izvietotā kapitāla apjomu. Tas nozīmē, ka banku sektoram var izrādīties nepieciešams vēl 470 mljrd. EUR liels papildus finansējums un Deutsche Bank var būt vajadzīga lauvas tiesa no šiem līdzekļiem.
Šobrīd, kad Eiropas investori visai skeptiski noskaņoti pret ieguldījumiem finanšu sfērā, bet varas struktūras nesteidz palīgā, iespēja tikt pie minētās summas nešķiet reāla.
Referendums draud izraisīt politisko krīzi
Vienlaikus ES nevar nesatraukt arī iespējamā politiskā krīze, kas var raisīties trešajā lielākajā eirozonas ekonomikā.
Banku sektora problēmas M. Renci nostāda lielu grūtību priekšā. Ja viņš neizvirza prasības Briselei, zaudējumus cietīs vidusmēra itālieši, kuri savus līdzekļus ieguldīja banku obligācijās cerībā, ka drošuma ziņā tās pielīdzināmas noguldījumiem, bet ienesīguma ziņā tos pārspēj.
Banku vērtspapīru īpašnieki ir nozīmīga elektorāta daļa, kuriem patlaban pieder Itālijas banku obligācijas par vairāk nekā 180 mljrd. EUR. Interesanti, ka Itālijas finanšu sektora kopējā kapitalizācija ir ap 60 mljrd. EUR.
Itālijas banku rekapitalizācijas plāns palīdzētu aizsargāt daudzos investorus, kuriem pieder ievērojams skaits banku obligāciju. M. Renci noskaņojumu daiļrunīgi raksturo viņa frāze: «Divus gadus esmu klausījies, tagad es runāju.» Taču tikpat labi elektorātu satricinās banku glābšana par nodokļu maksātāju naudu.
Politiskais risks ir milzīgs - decembrī gaidāms referendums par Konstitūcijas reformām, kas vienlaikus ir uzticības balsojums M. Renci valdībai. Daži eksperti uzskata, ka Itālijas premjers riskē ne mazāk kā Džeimss Kamerons Apvienotajā Karalistē, jo vēlētāji plebiscītu aplūko kā iespēju paust vai nepaust uzticību valdībai, kad tās pilnvaru termiņš tikai pusē.
Tuvojas Piecu zvaigžņu kustības zvaigžņu stunda?
Atšķirībā no grieķiem M. Renci nelūdz naudu. Viņš grib gūt iespēju veikt viltīgu grāmatvedības manevru, kas palielinās Itālijas valsts parādu un tās finanšu institūcijas vēl vairāk padarīs par zombijbankām - ar vēl augstāku ekspozīciju (potenciālo risku apjomu) uz valsts obligācijām.
Šķiet, vislielāko risku sevī iemieso tieši valsts obligācijas: ja to vērtība sāks ievērojami kristies, viss banku sektors acumirklī tuvosies nulles punktam; šīs obligācijas ir galvenais likvīdu aktīvs, kas jau vairākkārt ieķīlāts ECB. Jo lielāks būs Itālijas banku parāds un jo augstāka būs itāliešu banku ekspozīcija uz valsts obligācijām, jo ticamāka varbūtība, ka banku sektors agri vai vēlu sagrūs un tad neviens to nespēs glābt.
Tieši tas, cik veiksmīgi atrisināsies situācija banku sektorā, izšķirs, vai nepienāks eiropesimistu Piecu zvaigžņu kustības zvaigžņu stunda.
Izveidojot jaunu valdību pēc M. Renci zaudējuma referendumā, Piecu zvaigžņu kustība var sākt pārrunas ar kolēģiem eirozonā ar trumpi - Italexit draudiem - rokās. Šādā variantā Brisele sadursies ar neapskaužamu izvēli: vai nu situāciju Itālijā nodēvēt par blefu, kā rezultātā potenciāli var iestāties pat reģionālā krīze, vai arī ātri pieņemt ekonomikas glābšanas plānu un mazināt Itālijas slodzi izdevumu jomā.
Nākamgad gaidāmās vēlēšanas Eiropā sekmēs tālāku likmju paaugstināšanos šajā spēlē. Neraugoties uz to, ka Francijas valdība ar prieku piekritīs sloga noņemšanai no problēmekonomikām, šāds darījums būtu kancleres A. Merkeles politiska pašnāvība pirms 2017. gada federālajām vēlēšanām Vācijā. Tātad Itālija var izrādīties kļūt par palēninātas darbības bumbu.
ES pozīcija
Eiropas galvenais finanšu regulators brīdinājis, ka gatavs atteikties no globālajiem plāniem attiecībā uz banku kapitāla tālāku stiprināšanu. EK viceprezidents Valdis Dombrovskis pateicis, ka Brisele neķersies ne pie kādām reformām, kas var «novest pie kopēju prasību pret kapitālu būtisku palielināšanu, kas gulsies uz Eiropas banku sektora pleciem».
Problēmas sektorā raisa arvien karstākas debates, kādā veidā Eiropas bankas var tikt stiprinātas un cik dzīvotspējīgi ir to biznesa modeļi. Andrea Enria, Eiropas Banku iestādes vadītājs, tomēr paziņojis, ka Eiropas valdībām jāizskata jautājums par valsts līdzekļu piešķiršanas lietderīgumu banku bilanču uzlabošanai līdztekus citiem avotiem.
V. Dombrovska sacītais - vēl viena pagale tajā debašu ugunskurā, kas iededzies Bāzeles Banku uzraudzības komitejā, vienā no globālajām finanšu noteikumu izstrādes iestādēm.
Dažas valstis, tostarp arī ASV un Šveice, uzstāj uz banku brīvības pakāpes pazemināšanu. Pēc to domām, vajag izstrādāt vienādas investīciju riska mērīšanas metodes, kas ļaus aprēķināt nepieciešamo kapitāla līmeni. ASV regulatori apgalvo, ka šāds solis jāsper, lai saglabātu finanšu tirgu stabilitāti. Savukārt Eiropas bankas uzskata, ka atšķirības starp Eiropu un ASV hipotēku tirgus un grāmatvedības uzskaites normās un noteikumos tieši tās padarīs par jauno pasākumu galveno mērķi.
«Bāzeles pārskatīšanā jāņem vērā, ka virkne tirgus jomu Eiropā saduras ar citādākām problēmām nekā citos reģionos,» paziņoja V. Dombrovskis. «Izlīdzinošie vidējie riska koeficienti pasaulē nevar būt atbilde.» Viņš piebilda, ka Eiropa gatava nonākt pie rezultāta, kas lokālās bankas nenostādīs neizdevīgā situācijā salīdzinājumā ar globālajām konkurentēm.
Risinājums vēl nav atrasts, tomēr V. Dombrovska pozīcija nozīmē radikālas izmaiņas Eiropas pieejā banku sektoram. Uzreiz pēc finanšu krīzes aizsākšanās regulatori pieprasīja bankām pieaudzēt kapitālu, lai izvairītos no tālākas iespaidīgas līdzekļu iepludināšanas tajās uz nodokļu maksātāju rēķina.
Teorijā tas ir vienīgais veids, kā radīt drošības spilvenu, kā arī glābt bankas no defolta vispārējas krīzes gadījumā. Problēma tajā apstāklī, ka Eiropas finanšu institūcijas var bankrotēt arī bez krīzes, jo prasību pret kapitāla līmeni paaugstināšana vienkārši iznīcinās to peļņu.
Cik stabila būs Itālijas banku vērtspapīru dinamika?
Šeit jāpiebilst, ka itāliešu banku vērtspapīri ir vislētākie citu Stoxx Europe Index 600 papīru vidū, tāpēc vienā acumirklī varētu izrādīties vispievilcīgākie investoru acīs. Nopietns signāls, kas mazliet nomierināja tirgus, bija itāliešu banku 2. ceturkšņa atskaites - tās izrādījās labākas, nekā gaidīts.
Pēc 70% no savas vērtības zaudēšanas kopš gada sākuma Itālijas banku akcijas sāka kāpt. Tomēr slikto kredītu nasta liek šaubīties, vai pozitīvai dinamikai var būt ilgstošs raksturs.
«Situācija nebūt nav tik nopietna kā uzskata tirgi,» visus mierina M. Renci.
2008. gadā ASV Federālo Rezervju sistēmas vadītājs Bens Bernanke kļūdījās, kongresmeņiem paziņojot, ka hipotekārajai krīzei ir lokāls raksturs un tā neapdraudot finanšu tirgus. Viņa teikto apgāza 2008. gada finanšu krīze un Lielā Recesija. Vai arī Itālijā 2016. gadā neuzliesmos tāda pati dzirkstele?