ASV prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā maksimāli ekspluatē bailes no brīvās tirdzniecības un globalizācijas. Savā runā jūnijā viņš pavēstīja, ka ASV ekonomiskās problēmas ir «sekas tai vadībai, kas noliec galvu globalizācijas priekšā un atsakās no amerikānisma». Uzreiz pēc tam sekoja Brexit referendums, kura iznākums izrādījās vislielākā neveiksme ES vēsturē un ko finansists Bils Gross nodēvēja par «globalizācijas, kādu mēs to pazīstam, beigām».
Vienlaikus palēninājies progress Klusā okeāna reģiona partnerības (TPP), Transatlantijas tirdzniecības un ieguldījumu partnerības (TTIP) un Pakalpojumu jomas tirdzniecības (TISA) vienošanos izstrādē; visdrīzāk, šogad neviens no šiem dokumentiem netiks parakstīts. Kopsaucējs Brexit uzvarai, Trampa fenomenam un attieksmei pret tirdzniecības līgumiem paužams divos vārdos: globalizācija palēninājusies.
Un tā arvien mazāk tiek atbalstīta politiskajā līmenī. Īpaši skaidri tas vērojams Savienotajās Valstīs, jo patlaban šeit spraigi norit priekšvēlēšanu cīņa par prezidenta amatu. D. Tramps - visprotekcionistiskāk noskaņotais prezidenta kandidāts kopš 20. gs 30. gadiem. Jāatzīmē, ka arī Hilarija Klintone, kura ir amerikāņu «pagriešanās pret Āziju» piekritēja, izvirza virkni iebildumu pret TPP, ko viņa kādreiz atbalstīja.
Kas izcīnīja uzvaru Brexit referendumā
Brexit balsojums uzrādīja daudzas lūzuma līnijas sabiedrībā: bagātie pret nabagajiem, uzvarētāji pret tiem, kas zaudēja no brīvas tirdzniecības un globalizācijas, kvalificēts darbaspēks pret nekvalificētu, izglītotie pret mazāk izglītotajiem, jaunie pret vecajiem, pilsētas pret laukiem.
Nenoniecinot citus faktorus, kas britus motivēja balsot par Brexit, lūzumu līnijas vērts aplūkot vēsturiskā kontekstā. Viegli atrodams kopsaucējs: par Apvienotās Karalistes (AK) izstāšanos no ES balsoja pārsvarā strādnieku šķiras pārstāvji bez augstākās izglītības, vecāki par 50 gadiem un šodien vai agrāk nodarbināti Velsā un valsts ziemeļaustrumos, kur ogļu ieguve kādreiz bija prioritārā nozare.
Var pieņemt, ka šīs elektorāta daļas nepatika sakņojas viņu asociācijās par ogļu nozares restrukturizāciju, kas sakrita ar iestāšanos Eiropas kopienā. Tieši šie iedzīvotāji izmaiņas ekonomikā un sabiedriskajā dzīvē pēdējo 30 gadu laikā vērtē kā negatīvas. Tieši šo iedzīvotāju labklājība veidojās uz neatgriešanos aizgājušajā industriālajā pagātnē.
70. un 80. gados Eiropas integrācijas procesi attīstījās situācijā, kad industriālā ekonomika sāka zaudēt dominējošās pozīcijas, ko pavadīja cilvēkkapitāla pārorientēšana.
Tika pārtraukta ogļu nozares subsidēšana, vienlaikus pārrobežu līmenī tika būvēta ekonomika, kas patērē pēc iespējas mazāk enerģijas, nozarē arvien nozīmīgāka loma tika piešķirta inovācijām un ekoloģiski tīrām tehnoloģijām. Šajos apstākļos ogļrūpniecība bija spiesta konservēt ražošanas un samazināt ieguves jaudas, kā arī ieviest konkurētspējīgākas tehnoloģijas.
Britiem, kas 1973. gadā iestājās Eiropas kopienā, ogļrūpniecība bija viena no vissenākajām ekonomikas bāzes nozarēm. Galvenais faktors, kas šajā pašā laikā noteica nozares radikālas restrukturizācijas nepieciešamību, bija jaunu tehnoloģiju parādīšanās.
Atomenerģētikas attīstība 60. izmainīja enerģētikas prioritātes Eiropā un noveda pie no oglēm gūtas enerģijas īpatsvara samazināšanās no 50% 60-ajos līdz 30% 70-ajos. Paralēli būtisku vietu enerģijas tirgū sāka iekarot nafta un gāze, nozīmīgi pastiprinājās konkurence no daudz lētāku ogļu ražotāju Ķīnā, ASV un Austrālijā puses.
Lai arī AK ogļrūpniecības restrukturizācija aizsākās vēl 60-ajos un 70-ajos, kad nozares iegūstošo uzņēmumu skaits samazinājās divkārt, tieši 80. gadu sākuma ekonomiskā krīze radīja nepieciešamību pēc radikālas restrukturizācijas. Taču daudzu cilvēku apziņā šīs norises saistījās ar integrēšanos Eiropā un kopienas īstenoto enerģētikas politiku.
80. pirmajā pusē restrukturizācijas sekas visvairāk skāra AK mononozaru rajonus - Mersisaidu un Velsu, kur nebija citu jomu rūpniecisko ražotņu. Līdz ar to šie reģioni sadūrās ar visu problēmu kompleksu: sarežģīta ekoloģiskā situācija, neapmierinoša augsnes kvalitāte, vāji attīstīta infrastruktūra, augsti kvalificētu speciālistu aizplūde, specifiska, šaura darbavietas zaudējušo strādnieku kvalifikācija, kas traucēja darba atrašanu citās nozarēs, augsts bezdarba līmenis, vispārējā dzīves līmeņa krišanās plus iedzīvotāju sociālās atstumtības sajūta.
Starp citu, šajā laikā līdztekus valstij tieši Eiropas kopiena aktīvi sniedza palīdzību AK vecās industrijas rajoniem: ap 40% kopējo no ES saņemto līdzekļu tika novirzīti uzņēmējdarbības attīstībai, bet 30% - deindustrializētajiem reģioniem. Ogļu nozares restrukturizācijas process guva nosaukumu «pakalpojumu ekonomikas modelis» - starp Eiropas valstīm klasiskā veidā tas tika īstenots vienīgi Apvienotajā Karalistē.
Rezultāts izrādījās skumjš: nozarē darbu zaudējušie lielākoties nespēja piemēroties postindustriālajai realitātei. Apmēram 40% darbu zaudējušo ogļraču - neatkarīgi no vecuma un darba stāža nozarē - pārgāja ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju kategorijā. Atmetot ar roku dažādām valsts pārkvalifikācijas programmām, bijušie ogļrači galvenokārt izvēlējās priekšlaicīgu pensionēšanos. Kopumā milzīga iedzīvotāju grupa pieredzēja sava sociālā statusa pazemināšanos.
Līdz ar to var pieņemt, ka neapmierinātība ar ES politiku, kas tika pausta Brexit referendumā, bija sekas AK vecās rūpniecības reģionos notikušajām struktūrizmaiņām ekonomikā. Balsot par Brexit lika arī vecajos industriālajos reģionos arvien pieaugošās bažas, ka imigranti no ES valstīm ar zemu atalgojumu atņems darba vietas un samazinās valsts sociālo pakalpojumu apjomu.
Brexit balsojumam bija gan specifiski iemesli, gan arī tas bija «kanārijputniņš ogļu šahtā», kas liecināja par plašu populistisku un nacionālistisku reakciju attīstītajās valstīs uz globalizāciju, brīvo tirdzniecību, ražošanas pārcelšanu uz citām valstīm, darba migrāciju, uz tirgus brīvību orientētu politiku, pārvalstu institūcijām un arī tehnoloģiskajām izmaiņām.
«20. gs paaudze» izvēlas 20. gadsimtu
Tikpat labi Velsas un Mersisaidas vietā iespējams analizēt līdzīgas lūzuma līnijas ASV Vidējos Rietumos vai kontinentālās Eiropas reģionos.
Pēdējos gados globalizācijas procesus pavada politiskās un ekonomiskās nenoteiktības pieaugums. Par vienu no šīs tendences pamatiemesliem var uzskatīt dziļo plaisu starp jauno, tehnoloģijas uzsūcošo paaudzi un «20. gs paaudzi», kas neiekļaujas jaunāko tehnoloģiju globālajā tīklojumā. Līdz ar to «20. gs paaudze» jūtas izsviesta moderno globalizācijas procesu grāvmalē. Tehnoloģiju, globālās ekonomikas, kultūras standartizēšanās un straujas izlaušanās ārpus nacionālajiem ietvariem attīstības ātrums šajā paaudzē raisa frustrāciju.
20. gs ekonomika balstījās uz industriālās paradigmas, kurā rūpniecības attīstību bieži pavadīja protekcionisms un nacionālā ražotāja aizsardzība - ar preferencēm un tiešu atbalstu. Lielākā daļa attīstīto valstu elektorāta pārstāv industriālo 20. gadsimtu. Un viņi bieži iestājas par skaidru nacionālo identifikāciju, stiprām robežām un bieži vien atbalsta protekcionisma un savrupnieciskuma idejas, paužot sevī nostabilizētas vērtības.
Lai arī šī ir realitāte, tā izskatās ne pārāk organiski 21. gadsimta dematerializētajā postindustriālajā paradigmā, kad vairāk nekā 2/3 pasaules IKP tiek radītas pakalpojumu sfērā, bet veiksmīgs produkts - interesanta filma, aizraujoša dziesma vai pokemonu spēle - cenšas nokļūt līdz ikvienam zemeslodes iedzīvotājam. Ultralabējo partiju popularitātes pieaugums, nacionālistisko partiju spēcināšanās Eiropā, kā arī D. Trampa īpašā popularitāte - skaidras liecības mēģinājumiem atgriezties 20. gadsimtā jauno globalizācijas procesu ietvaros.
Politikā globalizācija rada dubultu spriedzi. Pirmkārt, isteblišmenta partijām - gan labējām, gan kreisajām -, kas atbalstījušas globālo tirdzniecību vairāk nekā vienas paaudzes ilgumā, izaicinājumu met populistiskās un nacionālistiskās partijas. Otrkārt, isteblišmenta partijas mainās - ja ne sabrūk - iekšēji: tajās parādās cīnītāji pret globalizāciju, koriģējot šo partiju tradicionālās līnijas.
Standartizētas preces, kas rada standartizētus patērētājus
Jēdzienam «globalizācija» nav vispārpieņemtas definīcijas. Piemēram, ekonomistiem lielākoties globalizācija sākas tur, kur finanšu tirgi iziet ārpus nacionālajām robežām. Daudzi politologi globalizāciju uzskata par demokrātijas izplatību visā pasaulē.
Termins «globalizācija» iekaroja popularitāti kopš 1983. gada, pateicoties Teodora Levita rakstam «Tirgu globalizācija» izdevumā «Harvard Business Review». T. Levits akcentē, ka ilgstošus panākumus var gūt vienīgi globālas kompānijas, kas koncentrējušās uz globālām patērētāju vēlmēm, bet ne individuālu patērētāju izvēlēm.
Pēc viņa domām, to sekmē vienveidība tehnoloģiju jomā un standartizētām patēriņa precēm paredzētu globālo tirgu izveidošanās. Rezultātā pircēju vajadzības un vēlmes, neatkarīgi no reģiona un valsts, arvien vairāk ir vienas un tās pašas.
Viens no globalizācijas precīzākajiem un ietilpīgākajiem ekonomiskajiem raksturojumiem ir SVF 1997. gada «Pasaules ekonomikas apskata» ietvaros sniegtais formulējums: «Ārējo faktoru (ekonomisko, sociālo un kulturālo) lomas pieaugums visu šā procesa dalībvalstu atražošanā, vienota pasaules tirgus bez nacionālajām barjerām izveidošanās un vienotu juridisku noteikumu visām valstīm radīšana.»
Globālā tirdzniecība bagātina nebūt ne visus
Ekonomistu izpratnē globalizācijas galvenais ienaidnieks ir protekcionisms; ekonomisti tradicionāli uzstāj, ka starptautiskā tirdzniecība nes vairāk labuma nekā posta.
Tirdzniecība izdevīga visdažādākajos aspektos: tā patērētājiem piedāvā produktus, kurus viņi bez tās nevarētu lietot, kā arī paplašina preču izvēli. Kā uzstāj daudzi ekonomisti, sākot ar Adamu Smitu, - tirdzniecība valstis padara bagātākas. Tā rada lielu tirgu, kas palīdz nonākt pie šauras specializācijas, daudz zemākas cenas un daudz lielākiem ienākumiem.
Vienlaikus ekonomisti atzīst, ka virzīšanās uz materiālo uzplaukumu ne visur var izrādīties vienāda. Vēl 1941. gadā Volfgangs Stolpers un Pols Samuelsons norādīja, ka tirdzniecība starp ekonomiku, kurai nav pietiekami daudz darba resursu (piemēram, ASV), un ekonomiku, kurā darbaroku pārpārēm (piemēram, Ķīna) var novest pie darba algu samazināšanās tur, kur pastāv darbaroku deficīts.
Tomēr daudzi šaubījās, vai šādas negatīvas sekas kļūs par realitāti. Ekonomisti uzskatīja, ka strādājošie tajās rūpniecības nozarēs, kas cietīs no starptautiskās tirdzniecības, spēs atrast darbu jaunos ekonomikas sektoros, - ilgu laiku tā tas arī notika.
Vairākas desmitgades pēc 2. Pasaules kara savā starpā tirgojās galvenokārt attīstītās valstis, un strādnieku stāvoklis vienīgi uzlabojās. Pat pēc tam, kad attīstības ekonomikas 80. gados globālajā tirdzniecībā sāka spēlēt lielāku lomu, lielākā daļa ekspertu ticēja, ka tirdzniecība uz strādājošajiem atstās minimālu iespaidu.
Situāciju radikāli izmainīja Ķīnas pārvēršanās par globālu ekonomiku. No 1991. līdz 2013. gadam tās īpatsvars rūpniecisko preču eksportā pasaulē pieauga no 2,3% līdz 18,8%. Dažu produktu kategorijās Ķīnas importa iespiešanās Savienotajās Valstīs sasniedza pat 100%.
Deivids Otors no Masačūsetsas Tehnoloģiskā institūta, Deivids Dorns no Cīrihes universitātes un Gordons Hensons no Kalifornijas universitātes izvirza pierādījumus, ka strādnieki attīstītajās valstīs cieš no Ķīnas izaugsmes daudz vairāk, nekā agrāk tika uzskatīts. Pēc zinātnieku aplēsēm, pēkšņa ārvalstu konkurences parādīšanās var samazināt algu un nodarbinātības līmeni vismaz 10 gadu perspektīvā.
Ķīnas no globalizācijas gūto labumu grūti pārvērtēt. Vidējais ķīnieša reālais ienākums, salīdzinot ar ASV līmeni, no 4% 1990. gadā uzlidoja līdz 25% patlaban. Pateicoties globālajai tirdzniecībai, simtiem miljonu ķīniešu vairs nav nabadzīgi.
Savukārt amerikāņi, jo īpaši valsts industriālajos rajonos (piemēram, Vidējie Rietumi), nonāca zaudētāju lomā. Trīs zinātnieki nonāk pie kopēja secinājuma: konkurence ar Ķīnas importu izskaidro 44% no nodarbinātības samazināšanās ASV rūpniecībā laikā no 1990. gada līdz 2007. gadam.
Bez tam jebkuram sektoram Ķīnas importa palielināšanās par 1000 USD uz vienu strādnieku gadā noved pie kopējā gada ienākuma krišanās par 500 USD uz vienu strādnieku.
Pēdējais globalizācijas vilnis noplok
Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) ziņojumā konstatēts, ka kopš 2015. gada oktobra vidus līdz 2016. gada maija vidum G20 valstu ekonomikas visstraujākajos tempos kopš 2008. gada finanšu krīzes ieviesušas jaunus protekcionisma pasākumus: pavisam 145, no kuriem 89 sastādīja - pirmkārt, Indijas, Krievijas un ASV - antidempinga muitas tarifi.
PTO un citas organizācijas sākušas skandēt trauksmes zvanu: ekonomisti uzskata, ka protekcionisma pieaugums sasniedzis to punktu, kurā tas palielina globālās recesijas iestāšanās riskus - tiesa, ne tik smagas, kāda tā izvērtās 20. gadsimta 30. gados, kad tirdzniecības barjeras apstādināja apmēram pusi globālā preču apgrozījuma. SVF ekonomistu veiktais pētījums demonstrē, ka eksistējošo tirdzniecības tarifu nonullēšana sekmētu ekonomikas izaugsmi diapazonā no 0,3 procentpunktiem Japānā līdz 7 procentpunktiem Dienvidkorejā.
PTO secina, ka kopš 2008. gada G20 valstis ieviesušas 1583 jaunus tirdzniecības ierobežojumus, vienlaikus atceļot tikai 387.
Šī ir reakcija uz ekonomikas izaugsmes palēnināšanos un vienlaikus viens no tās galvenajiem iemesliem; protekcionisma pasākumu straujš pieaugums aizsākās 2013. gadā, kad globālā IKP pieauguma tempi sāka kristies. Dolāru izteiksmē starptautiskās tirdzniecības apjoms piedzīvo lejupslīdi pēdējā pusotra gada laikā.
Nacionālistiskas noskaņas uz tirdzniecības krišanās fona
Globalizācijas vilnis, kas iepriekšējos gadu desmitus vēlās pāri pasaulei, noplok. Globalizācija vairs nav tiešs ceļš uz pasaules IKP izaugsmi. Ja šis process patiesi tuvojas beigām vai pat pagriežas pretējā virzienā, tad tā nebūs pirmā reize kopš rūpnieciskās revolūcijas skaļā pašpieteikuma 19. gadsimtā.
Vēl viens globalizācijas periods - impēriju ērā - tika piedzīvots 19. gs beigās. 1. Pasaules karš to pabeidza, savukārt Lielā Depresija iznīcināja pilnībā. ASV un citu valstu ekonomiku galvenais mērķis 1945. gadā bija globālās ekonomikas atveseļošanās, taču šoreiz - starptautisku institūtu vadībā.
Pēdējā globalizācijas viļņa, kas ilga aptuveni 2 desmitgades, noplakšanu daiļrunīgi ilustrē statistika. Pārrobežu finanšu aktīvu apjoms maksimumu - 57% no pasaules ražošanas - sasniedza 2007. gadā, taču 2015. gadā šis indikators noslīdējis līdz 36%. Tiešo ārvalstu investīciju plūsma palikusi zem 3,3% līmeņa pret globālo ražošanu, kas tika sasniegts vēl pirmskrīzes - 2007. - gadā. Tātad tālākas ekonomiskās integrācijas impulss mazinājies un vairākos aspektos pat mainījis virzienu.
Nacionālistisku noskaņu pieaugums uz starptautiskās tirdzniecības palēnināšanās fona ir faktors, kas vedīs pie tiešu ārvalstu investīciju krišanās.
Vienlaikus ilgstoši pieņemtu paradigmu - visdrīzāk tā atkal sāks dominēt ilgtermiņa nākotnē -, ka attīstības valstu iedzīvotāji pelnījuši neapstrīdami prioritāru uzmanību, šobrīd attīstītajās valstīs nomaina uzmanīga sabiedriskā līguma aplūkošana. Un pievēršas tam lielā mērā pilsoņi, kuriem ir nostalģija pēc 20. gadsimta, kad vecās industrijas nebija vecas.
Sabiedriskais līgums un tie, kas pretējā ielas pusē
Ilgtermiņā sagaidāmā revolūcija neļaus pilnībā novērst visas sekas, kas izriet no piedzimšanas tajā vai citā vietā fakta, taču pilsonības privilēģijas visdrīzāk tiks ierobežotas, uzskata Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Roberts Šillers. Pretimigrantu noskaņojuma augšana šodien visā pasaulē, šķiet, norāda uz kustību pretējā virzienā, tomēr tālākās komunikāciju attīstības rezultātā attīstības valstu iedzīvotāju netaisnības sajūta pastiprināsies. Beigu galā viņu atziņa, ka kaut kas nav pareizi, novedīs pie lielām pārmaiņām.
Pagaidām šā fakta apzināšanās rada stipru konkurenci no patriotisko jūtu, ko rada eksistējošais sociālais kontrakts starp tiem pilsoņiem, kuri gadiem maksā nodokļus un dienējuši armijā, lai radītu vai aizstāvētu to, ko viņi uzskata par ekskluzīvi savu, puses. Piemēram, neierobežotas migrācijas pieļaušana viņu acīs izskatās pēc šā kontrakta pārkāpuma.
Tomēr vissvarīgākie soļi netaisnīguma, kas radies cilvēka piedzimšanas vietas dēļ, likvidēšanā visdrīzāk maz attieksies uz migrāciju. Tie būs vērsti uz ekonomiskās brīvības un globalizācijas paplašināšanu.
Ilgstošas perspektīvas revolūcija daļēji balstās uz filozofiju, saskaņā ar kuru prioritārais atbalsts jānovirza tiem cilvēkiem pasaulē, kas ir visnabadzīgākie un kam tas visdrīzāk vajadzīgs. Tie, kam ir mazāk, ir prioritārāki par tiem, kuriem ir vairāk. Tieši vai netieši šī filozofija ieplūdusi mūsu uzskatos par globalizācijas procesiem. Taču kļūst skaidrs, ka šodien pārliecība par šādas filozofijas pareizību zūd, oponē cits Nobela prēmijas ekonomikā laureāts Enguss Dītons.
Globalizācija daudz mazāk pievilcīga to cilvēku acīs, kuri ne vien no tās negūst labumus, bet kuriem tā nes ciešanas. Piemēram, sen zināms, ka attīstīto valstu pilsoņi ar nepietiekamu izglītību un zemiem ienākumiem ekonomiskajā aspektā maz ko ieguvuši pēdējo 4 gadu desmitu laikā.
Tomēr - cik ļoti viņi cieš no globalizācijas? Vai patiesi viņiem klājas daudz labāk nekā Āzijas iedzīvotājiem, kuri strādā rūpnīcās, kas kādreiz bija izvietotas eiropiešu un amerikāņu pilsētās? Lielos vilcienos - protams, labāk.
Taču dažu miljonu amerikāņu mājsaimniecību ienākums patlaban ir mazāks par 2 USD dienā uz cilvēku. Šī būtībā ir mēraukla, ko izmanto Pasaules banka, lai noteiktu nabadzības līmeni Indijā vai Āfrikā. Savukārt amerikāņu nabadzība, kas mērāma ar 2 USD dienā, ir daudz kas sliktāks nekā analoģiska nabadzība Indijā vai Āfrikā.
Pilsonība - tiesību un pienākumu kopums, ko līdz šim nav ierasts dalīt ar citu valstu pilsoņiem. Tomēr attīstīto valstu ētisko principu kosmopolītiskā daļa ignorē kādu īpašu saistību pret savas valsts pilsoņiem esamību. Mēs varam šīs tiesības un pienākumus uztvert kā sava veida savstarpējas apdrošināšanas kontraktu.
Mēs atsakāmies ciest noteiktas nevienlīdzības formas attiecībā pret saviem līdzpilsoņiem, un tāpēc ikvienam no mums vajag palīdzēt (un ir tiesības palīdzēt), ja rodas kolektīvi draudi.
Tas nenozīmē, ka šādi pienākumi atceļ vai pārsver mūsu pienākumus pret tiem, kas cieš citās pasaules valstīs. Tomēr tas nozīmē - ja mēs spriedīsim par palīdzības nepieciešamību, vienīgi vadoties pēc materiāliem parametriem, mēs riskējam pazaudēt no redzesloka svarīgas nianses.
Kad pilsoņiem raisās pārliecība, ka vairāk rūpju pausts par tiem, kas dzīvo pretējā ielas pusē, sociālais kontrakts tiek pārkāpts - mēs sadalāmies grupās. Pie tam tie, kas paliek aizmugurē, izjūt vilšanos un naidu pret politiku, kas vairs nekalpo viņu interesēm.