Kā psiholoģiski pieņemt slimību, ja tā nav ārstējama?

FOTO: depositphotos.com

Brīžos, kad cilvēks ir saslimis vai nokļuvis kādā sarežģītā situācijā, tuvinieki mēdz viņu mierināt, sakot, ka viss būs labi. Taču diemžēl ir gadījumi, kad nevaram otram apsolīt skaistu nākotni, jo zinām, ka ir problēmas, kuras nav atrisināmas. Par to, kāds atbalsts un iedrošinājums nepieciešams cilvēkiem, kuri paši vai kuru ģimenes locekļi cīnās ar kādu neārstējamu slimību, stāsta BKUS Reto slimību koordinācijas centra klīniskā psiholoģe Kristīne Ķiece.

Jūsu ikdienas darbs ir saistīts ar reto slimību pacientu un viņu tuvinieku konsultēšanu. Kas ir tie jautājumi, kuri ir aktuāli jūsu pacientiem?

Pieņemšana nav vienas dienas jautājums. Tas ir process, kas var ilgt mēnešiem un pat gadiem, un katram tas norit atšķirīgi.

Ar ko padošanās atšķiras no veselīgas pieņemšanas?

veselīga pieņemšana ir tad, kad cilvēks saprot, ka viņam ir jāsadzīvo ar slimības ierobežojumiem,

Ja cilvēks ir slims, bet viņam nav līdzekļu, lai iegādātos zāles, kā var palīdzēt attieksmes maiņa?

Protams, sākotnēji ir jāmēģina risināt problēmu, piemēram, lūgt palīdzību, meklēt iespējas, taču, ja problēma nav risināma, tad ir svarīga attieksmes maiņa – jā, es nevaru nopirkt šīs zāles, bet varu darīt citas lietas savā labā. Starp mūsu domām, emocijām, ķermeni un uzvedību pastāv ļoti cieša saikne. Bieži vien mūsu pašsajūtu ietekmē ne tikai slimība, bet arī negatīvas domas par slimību, proti, ar savām domām jau tā slikto pašsajūtu mēs varam padarīt vēl sliktāku. Vai arī tieši otrādi – mainot domāšanu, varam mazināt stresu, bezspēcības sajūtu un tādējādi iegūt vairāk enerģijas.

Kā iespējams mainīt domāšanu?

Lai mainītu domāšanu, mums vispirms ir «jānoķer» mūsu domas. Ja, piemēram, cilvēkam ir nomāktība, tad mēs mēģinām saprast, ar kādām domām tas ir saistīts.

jā, viens cilvēks mani tiešām nepieņem, bet trīs ir izrādījuši vēlmi palīdzēt, tādējādi mainām vispārīgo domu «mani neviens nepieņem»

Būtiski ir arī koncentrēties uz saviem resursiem un padomāt, ko varam darīt, lai šos labos brīžus, kas mums dod spēku un prieku, vairotu. Piemēram, biežāk komunicēt ar cilvēkiem, doties pastaigā, izpildīt elpošanas vingrinājumus. Ļoti svarīgi līdz ar slimību nezaudēt pašapziņu. Slimība bieži vien liek pārvērtēt savas dzīves vērtības. Sabiedrībā ir izplatīts uzskats, cilvēks ir kaut kas vērtīgs tikai tad, ja var strādāt un būt produktīvs. Ja cilvēks veselības dēļ ir spiests zaudēt darbu, viņš var justies nevajadzīgs un nevērtīgs. Taču tas ir mīts. Vērtība ir tajā vien, ka esam, un savu dzīvi varam padarīt pilnvērtīgu ar mazām, būtiskām lietām - esot laipni pret citiem, uzsmaidot, daloties ar saviem stāstiem un novērtējot ikdienas prieka un pateicības mirkļus.

Kas ir grūtākais, ar ko jāsastopas neārstējama slimnieka tuviniekiem?

Rūpes par sevi nav egoisms, bet nepieciešamība, kas vajadzīga, lai vecāks varētu labāk parūpēties par bērnu.

Ko mēs kā sabiedrība varam darīt, lai palīdzētu reto slimību pacientiem justies labi mūsu vidū?

Mums būtu jākļūst atvērtākiem un jāmācās pieņemt cilvēkus, kuri kaut kādā ziņā nav gluži tādi kā mēs. Viss, ko nepazīstam, rada bailes un nesaprašanu, kā uz to reaģēt, tāpēc labākais, ko varam darīt, ir iepazīt šos cilvēkus, viņu slimības un dzīves pieredzi. Savukārt slimniekiem vai viņu tuviniekiem arī vajadzētu panākt soli pretī un pārvarēt bailes iziet sabiedrībā. Reizēm, cenšoties izvairīties no stresa vai kauna, cilvēki sevi izolē no ārpasaules un nedod iespēju apkārtējiem sevi iepazīt. Lai notiktu integrācija, vēlmei satikties būtu jābūt no abām pusēm.

Intervija tapusi projekta «Katrs cilvēks ir vērtība» ietvaros. Projekts tiek līdzfinansēts Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Sabiedrības integrācijas programmas ietvaros.

Vairāk rakstu

Uz augšu