Ekonomiskā krīze nav saliedējusi sabiedrību, tieši pretēji - ir notikusi noslēgšanās un apvienošanās mazākās kopienās, secinājuši grāmatas «Ekonomiskā krīze Latvijā: Veiksmes stāsta pēcgarša» autori.
Pētnieki: Ekonomiskā krīze nesaliedēja sabiedrību
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Iepazīstinot ar pētījuma secinājumiem, grāmatas redaktors Sergejs Kruks atzina, ka socioloģisko aptauju rezultāti nav nostiprinājuši sākotnējo pārliecību, ka krīzes laikā iedzīvotāji satuvinās. Tomēr aptaujas parādījušas pretējo - ceļš ir uz noslēgšanos sevī, savā viensētā. Turklāt ekonomiskajai attīstībai pēckrīzes gados traucē normatīvie akti, kas liedz indivīda brīvību, autonomiju un liedz ekonomikai virzīties uz priekšu.
Pētnieki secinājuši, ka iedzīvotāji ir tendēti kļūt individuālāki, paļauties tikai uz sevi vai saviem tuvākajiem, kā arī ir novērojama koncentrēšanās tikai uz ļoti tuviem attiecību tīkliem. Krīzes laikā netika izmantota iespēja, ko sniedza nevalstiskās organizācijas, un netika pievērsta uzmanība šīs sektora attīstībai, kas nāktu par labu sabiedrībai, atzina viena no grāmatas autorēm Sanita Vasiļjeva. Tas būtu veicinājis iedzīvotāju līdzdalību lēmumu pieņemšanā, un viņi nebūtu tik ļoti atsvešinājušies no varas. Arī Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes dekāne Taņa Lāce pauda atziņu, ka daļai iedzīvotāju ir radusies tāda kā netaisnības, nedrošības un neaizsargātības sajūta. Iedzīvotāji ir minējuši, ka pastāv plaisa starp eliti un pārējo sabiedrību.
Savukārt kultūras vērtību ziņā Latvijas sabiedrībā valda izteikti sievišķīgas vērtības - līdzcietība un atbalsts vājākajiem, bet pietrūkst vīrišķīgo vērtību - konkurētspējas un pozitīvas agresivitātes, kas nepieciešama uzņēmējdarbības sākšanai, atklāja sociālo pētījumu eksperte Diāna Kalniņa.
Secināts arī, ka lielākā daļā sabiedrības nav veidojusies vēlme nodrošināties pret neparedzētām situācijām, piemēram, veidojot uzkrājumus, kas palīdzētu ekonomiskās krīzes laikā. Vienlaikus pētnieki noskaidrojuši, ka atsevišķās demogrāfiskās grupās ir izteiktākas grūtību pārvarēšanas īpašības. Tādi ir darbspējīgie iedzīvotāji, kas vēl nav pārsnieguši vai tikko pārsnieguši 30 gadu slieksni, iedzīvotāji ar augstāko izglītības līmeni un salīdzinoši augstākiem ienākumiem.
Kritisks par apzīmējumu Latvijai kā veiksmes stāstu, izkļūstot no krīzes, bija bijušais premjerministrs Ivars Godmanis, kurš uzsvēra, ka nekad nav uzskatījis, ka Latvija ir bijis veiksmes stāsts. Viņaprāt, tas ir politiski kultivēts apzīmējums, jo bija nepieciešams kāds piemērs. Arī politikas eksperts Juris Rozenvalds aicināja saprast, ka krīze nemaz nav beigusies. Ja ir beigusies finansiālā krīze, to nevarētu teikt par dažādām krīzēm sabiedrībā, kas skar izglītību, veselību, dažādu sabiedrības kopienu attiecības.
Lai gan krīze ir laiks, kad jāpieņem nepopulāri lēmumi un tas ir jādara ātri, vienlaikus ir jāatceras, ka ir nepieciešams par šiem soļiem informēt sabiedrību, pauda Grāmatas līdzautore Inna Dovladbekova. Viņa kritizēja tālaika valdības komunikāciju ar sabiedrību, kam vajadzēja būt labākai, skaidrojot, kāda ietekme būs tam vai citam solim. Tāpēc sekas bijušas ļoti sāpīgas un nevar runāt par Latviju kā veiksmes stāstu.
Runājot par šodienas situāciju - lai arī notiek kaut kāda attīstība, īpaša izaugsme neesot vērojama, atzina Dovladbekova.