Bizness nav tikai naudas pelnīšana

FOTO: flickr.com

Juris Savickis ir kompānijas Itera meitasuzņēmuma Itera Latvija, kurai pieder 16% Latvijas Gāzes akciju, prezidents un līdzīpašnieks. Viņa īpašumā ir pasažieru pārvadājumu firmas Nordeka kontrolpakete un akcijas farmācijas uzņēmumā Olainfarm.

Pirms dažiem gadiem, vaicāts, kāpēc iegādājies pasažieru pārvadātāja un farmācijas uzņēmuma akcijas, viņš sacīja: “Man ar tiem biznesiem iznāk tā, ka es neiegādājos plaukstošus un peļņu nesošus, bet kopā ar problēmām. Tā tas notika ar Nordeku, uzņēmums nenogrims, tas ir skaidrs, bet iznāk pacīnīties. Ja uzņēmumu nedotē valsts, tas ir pagalam – tad ir jāatsakās no neizdevīgiem maršrutiem, bet cilvēkiem taču vajag braukt. Godīgi jāsaka, varbūt nebūtu tās akcijas pircis, ja pašā sākumā jau būtu sapratis, ka būšu atkarīgs no valsts. Olainfarm nāk līdzi veci un lieli parādi. Man ir noruna, ka nauda, par kuru nopirku akcijas, tiks ieguldīta rūpnīcā.” Juris Savickis ir arī Bites blūza kluba līdzīpašnieks, bet viņš saka, ka tas gan nav bizness, vairāk – vaļasprieks. Savulaik uzņēmējam piederēja nepilni divdesmit procenti akciju VEF bankā, bet nu banka pārdota. Uzņēmējs ir Latvijas mecenātu vidū, un šogad jau septīto reizi tika pasniegta Latvijas Zinātņu akadēmijas un Itera Latvija balva par panākumiem rūpēs par Latvijas vidi, tās daudzveidību, tīrību un ilgtspēju. Juris Savickis ir arī Latvijas Tenisa savienības prezidents, hokeja kluba Rīgas Dinamo sponsors un līdzīpašnieks.

Kā jūs raksturotu biznesa vidi Latvijā? Vai tā dažādās nozarēs atšķiras vai arī ir kopīgas iezīmes neatkarīgi no nodarbošanās veida?

Domāju, ir likumsakarības, kas biznesa vidē vienādi darbojas globālā mērogā – gan Amerikā, gan Eiropā, gan Ķīnā. Protams, katrā valstī atkarībā no vēstures, tradīcijām un mentalitātes ir atšķirības, kas dažreiz nosaka, vai projekts īstenosies vai ne. Neapšaubāmi, svarīgi ir arī tas, uz ko orientējas valsts vai reģions, jo tas nosaka biznesa attīstības iespējas. Diez vai jums izdosies attīstīt kokrūpniecību Āfrikā, bet Latvijā, piemēram, farmācijai ir nākotne un šajā nozarē ir ne tikai cieši darījumu sakari ar lielajām pasaules valstīm, bet arī biznesa vide ir līdzīga tām.

Kādas, jūsuprāt, ir Latvijas biznesa vides īpatnības un atšķirības?

Atklāti jāteic, ka mūsu biznesa vide ir pa vidu starp valstīm, kur tā ir laba un kur tā ir sliktāka. Protams, jēdzieni “labs” un “slikts” ir nosacīti, bet es cenšos vērtēt globālā skatījumā. Ziniet, ir tāda veca anekdote par Gorbačovu un Tečeri, kuri satiekas ar norunu, ka viens uz otra jautājumiem atbildēs pavisam īsi. Tečere vaicā Gorbačovam, kā Krievijā viss notiek, kā cilvēkiem klājas, un Gorbačovs atbild: “Labi.” Tad Tečere saka: “Bet ja jūs atbildētu ne tikai ar vienu vārdu?” Atbilde skan: “Pavisam ne labi.” Arī Latvijas biznesa vidi nevar raksturot ar vienu vārdu vai jēdzienu. Mēs esam kaut kur pa vidu.

Kā pie mums trūkst vai kā ir par daudz?

Mums noteikti ir par daudz birokrātijas. Varbūt varētu uzlabot nodokļu sistēmu, bet pats galvenais ir birokrātija. Ja, piemēram, grib īstenot kādu projektu pašvaldības līmenī, ir vajadzīgi tik daudzi paraksti un viss jāsaskaņo tik daudzos līmeņos, ka projekts kļūst ļoti sarežģīts. Tā laikam ir mūsu īpatnība. Tajā pašā laikā mana pieredze liecina, ka visiem tiem džungļiem cauri tiek nevienam nevajadzīgi projekti. Man grūti saprast, kāpēc tā notiek. Nu labi, sakari, personīgā ieinteresētība... tomēr es to nesaprotu. Mēs taču redzam, ka Rīgā tiek uzbūvēts šis un tas, kas nevienam nav vajadzīgs, pat lielu peļņu nenes un bojā vidi. Vai arī peļņa ir liela, bet citiem dzīve tiek pamatīgi bojāta. Mūsu biznesa vides īpatnība ir tā, ka nu jau viens otru pazīstam un zinām, kurš ko spēj un kā savas lietas kārtos. Latvija ir maza valsts. Nu jau ir skaidrs, kam var uzticēties un ar ko kopā gribas strādāt, un otrādi – ir zināmi cilvēki, ar kuriem kopā varbūt pat var nopelnīt naudu, bet to negribas darīt. Biznesa vide ir mūsu sabiedrības spogulis. Bija laiki, kad notika pāreja no absolūti regulētas ekonomikas uz tā saukto tirgus ekonomiku jeb kapitālismu. Šodien, pēc lielās privatizācijas pabeigšanas, ir radusies zināma stabilitāte, varētu teikt – bizness kļuvis arī civilizētāks. Necivilizētie biznesa paveidi, paņēmieni un cilvēki lēnām atmirst, pazūd. Dzīve pati visu noliek savās vietās un parāda, kuram bizness ir tikai naudas pelnīšana un kuram tas ir saistīts ar valsts un cilvēku labklājību. Runājot par šodienas situāciju, domāju, krīze ir tikai sākusies, bet jau tagad redzams, kuri tā sauktie miljonāri ir dzīvojuši tikai savā naudas plūsmās, savās piramīdās, bet nav bijuši sabiedrības locekļi. Izskatās, ka viņi savu naudu var zaudēt, arī ieķīlāto, pārķīlāto un pārkreditēto.

Vai krīze un inflācija būtiski ietekmē kādu no tām biznesa nozarēm, kurā strādājat jūs?

Inflācija ietekmē jebkuru biznesa nozari. Piemēram, pasažieru pārvadājumos lielākos izdevumus rada degviela, tas agri vai vēlu ietekmē biļešu cenu. Savukārt tās maina cilvēku plūsmu, kas izmanto šos pārvadājumus, tukšo cilvēku maciņus un visbeidzot ietekmē arī pasažieru pārvadātāju firmas. Valsts neļauj uzreiz palielināt biļešu cenas, bet firmām taču ir kaut kā jāsavelk gali kopā, jāizdzīvo. Šī nozare ļoti ir saistīta ar inflāciju, kredītu likmēm. Kad sāku nodarboties ar šo biznesu, nezināju, kā tā būtībā ir valsts dotēta nozare. Ar gāzei nepieciešamajiem tēriņiem ir līdzīgi, jo līgumi par tās iegādi tiek noslēgti pēc gāzes cenas formulas, ko nevaram iespaidot. Tajā pašā laikā mūsu patērētājus gāzes cena ļoti ietekmē. Tāpēc krīze un inflācija iespaido visas biznesa nozares. Tiesa gan, baņķieri apgalvo, ka krīzes laikā var arī ātri tikt pie bagātības, jo var iegādāties kaut ko, kas patiesībā ir dārgs, bet krīzes dēļ cenu ir zaudējis. Atliek vien pirkt un pēc tam gaidīt, kad krīze beigsies un cenas celsies.

Vai jūs kaut ko pirksiet?

Jā, var gadīties. Mēs pētām lietas visu laiku, arī nupat iegādājos 34% kādas ražotnes akciju, kurai negāja īpaši labi un kuru tagad kopā ar partneriem cenšos reanimēt.

Atgriežoties pie sarunas par pasažieru pārvadājumiem, vai esat ņēmuši kredītus vai piesaistījuši nopietnas investīcijas? Turklāt biļešu cenu celšanās rada cilvēkos neapmierinātību. Vai tas nesabojā prieku nodarboties ar biznesu?

Kā jau teicu, pasažieru pārvadājumi ir dotējama nozare, un pagaidām tā vēl ir nesakārtota, jo valsts visu uzreiz nespēj izdarīt. Pašlaik notiek pasažieru pārvadājumu nozares reforma, kuru izstrādājusi un īsteno Satiksmes ministrija. Reforma pasažieru pārvadājumus Latvijā tuvinās Eiropas līmenim. Konkursa kārtībā tiek sadalīti maršruti, kas tiks dotēti no valsts. Pārvadātājiem ir jāpiedalās konkursā, lai iegūtu tiesības šajos maršrutos pārvadāt cilvēkus. Tas vērtējams pozitīvi, jo tiks likvidēti mazie pārvadātāji, kuri ietaupa uz remonta bāzes rēķina, kura viņiem nav jāuztur, autobusi ir veci un apkalpošanas kvalitāte ir zema. Domāju, ka firmu skaits šajā nozarē samazināsies vismaz uz pusi. Tādējādi valstij būs vieglāk šo nozari regulēt un pārvaldīt. Ja runājam par manu uzņēmējdarbību, Nordekai tajā ir ļoti maza vieta. Peļņu uzņēmums pagaidām nenes. Tomēr mēs rūpējamies par moderna uzņēmuma izveidošanu, un jau pašlaik autobusu biļetes var iegādāties internetā. Mūsu mērķis – globāla un pilnīgi caurskatāma biļešu iegādes sistēma internetā. Tāpat kā šodien jebkuras aviobiļetes varat iegādāties internetā, nākotnē šādā veidā varēsiet nopirkt arī jebkura autobusa biļetes. Ir vēl kāda lieta – tā kā mans nopietnais bizness ir saistīts ar gāzes piegādēm, zinu, ka ļoti daudzās valstīs auto brauc ar gāzi. Mēs šajā jomā esam ļoti atpalikuši, un domāju, tas ir jāmaina.

Eksperti apgalvo, ka medicīna un farmācija ir vienas no tām uzņēmējdarbības nozarēm, kurām Latvijā ir nākotne. Vai plānojat Olainfarm paplašināt zāļu ražošanu, atbalstīt pētījumus šajā jomā?

Olainfarm man nepieder kontrolpakete, un ikdienas darbus es nevadu, kaut gan kopumā uzņēmumā notiekošo zinu. Latvijā, manuprāt, farmācijai ir perspektīva arī tādēļ, ka mēs spējām paši par sevi cīnīties un aizstāvēt savas intereses. Savulaik Olainfarm tika privatizēts ar diezgan nepatīkamiem noteikumiem: līdzi nāca vecie nodokļu parādi, par daudz ko pārmaksājām, un uzņēmums bija tuvu bankrotam. Lūdzām valsts atbalstu, lai parādi tiktu strukturēti pa gadiem un lai mēs varētu maksāt ne tikai esošos nodokļus, bet arī pirms privatizācijas radušos parādus. Valdība it kā piekrita parādu strukturizācijai, bet sacīja, ka tai šis jautājums jāsaskaņo ar Briseli. Tas vilkās trīs vai četrus mēnešus, bet mēs bijām tik gudri, ka paši atradām Briselē par šo jautājumu atbildīgos cilvēkus. Atbilde bija atkarīga no dažiem ierēdņiem, kurus šis jautājums praktiski neinteresēja. Kad sākām interesēties, tika atvērta milzīga, tūkstošiem lappušu bieza grāmata, sarakstos atrasta Latvija un farmācija... Izrādījās, valdība šajā jautājumā farmācijas uzņēmumu drīkst atbalstīt. Kopā ar valdību izstrādājām parādu samaksas grafiku, un parādi tika samaksāti. Iedomājieties, kas būtu noticis, ja Eiropas nostāja šajā jautājumā būtu – Latvijā farmācija nav vajadzīga! Vai arī ja mēs nebūtu piespieduši klerkus atrast vajadzīgos sējumus ar vajadzīgajiem ierakstiem. Notiktu tas pats, kas ar cukura ražošanas nozari. Mans ir tikai viens secinājums: jāiet un jācīnās līdz galam. Olainfarm pašlaik ir sanēts, mēs redzam perspektīvu savam uzņēmumam un mēģināsim attīstīt to tālāk..

Bet jums taču nāksies ieguldīt līdzekļus un paplašināt ražošanu.

Jā, mēs esam tam gatavi un to jau darām. Jāteic, arī Olainfarm pagaidām peļņu nenes, kā mēdz sacīt, esam pa nullēm. Bizness jau nav tikai naudas pelnīšana tūlīt un tagad. Protams, es negribu teikt, ka mans darbs netiek apmaksāts un komandējumos es braucu par savu naudu. Gan Nordeka, gan Olainfarm apmaksā biļetes un viesnīcas, kad braucu kārtot ar šiem uzņēmumiem saistītos jautājumus. Abi uzņēmumi ir nākotnes projekti, finansiālā izpratnē peļņas īpašniekiem nav. To naudu, ko mēs varētu deklarēt kā peļņu un paņemt sev, mēs investējam attīstībā.

Vai Olainfarm piesaistīsiet arī zinātniekus?

Mēs to jau darām. Strādājam ar labākajiem Latvijas zinātniekiem. Farmācija ir sarežģīta nozare arī administratīvā nozīmē, jo reģistrēt jaunu preparātu nav vienkārši, ir jāizpilda virkne noteiktu procedūru. Pašlaik strādājam un esam tuvu tam, lai saņemtu patentu jaunām, unikālām zālēm.

Savulaik VEF bankai amerikāņi pārmeta naudas atmazgāšanu, un jūs toreiz teicāt, ka šie pārmetumi nav pamatoti un banka dara visu, kas no tās tiek prasīts. Jūs bijāt viens no akcionāriem un sacījāt arī, ka esat domājis par pārdošanu, vēl pirms izskanēja aizdomas par naudas atmazgāšanu bankā. Tagad banka ir pārdota. Kas patiesībā notika?

Vispirms gribu pateikt, ka pārmetumi nebija pamatoti un laiks to parādīja. Toreiz acīmredzot daudziem šķita, ka Latvijas virzienā plūst pārāk daudz naudas. Banku pasaulē konkurence ir skarba, un Amerikas un Eiropas baņķieriem laikam nepatika mūsu veiksmes un tika dots uzdevums visus pabaidīt, lai tikai Latvija neieņemtu Luksemburgas vai Šveices vietu. Mēs gan bijām tālu no tā, bet pārmetumi izskanēja. Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas nerezidentiem patika glabāt naudu bankā, un domāju, ka naudas pieejamība bija viens no mūsu labklājības cēloņiem. Tie, kam tas nepatika, apvienojās – Amerikā lobisms nav nekas jauns –, un viss tā arī notika. Kad bankas pārstāvji aizbrauca uz Ameriku runāt ar atbildīgajiem ierēdņiem, izrādījās, viņi vispār neko nezināja un arī negribēja zināt. Kādam vajadzēja, un Latvija tika nolikta naudas atmazgātājas lomā. Tomēr dzīvē jau laikam viss notiek, kā tam jānotiek, un mēs banku ļoti veiksmīgi pārdevām. Kļuvām atkal par miljonāriem (smejas). Bet paskatieties, kas notika ar tiem „godprātīgajiem banku lietpratējiem” Amerikā! Paši apzagušies tā, ka izraisīja krīzi visā pasaulē. Nedomāju, ka turpmāk viņus vēl kāds klausīs.

Šogad jūs nācāt klajā ar ideju par sašķidrinātās gāzes termināli Latvijā, kas daudzus pārsteidza. Šādu termināli ārzemju eksperti saista ar gāzes piegāžu risku dažādošanu, pērkot gāzi ne tikai no Krievijas. Jums ir labas attiecības ar Gazprom – vai tiešām domājat, kā sagādāt viņiem konkurentus?

Par atomelektrostacijām gribu teikt, ka pasaulē bez atomenerģijas neiztikt. Ne reizi vien esmu teicis, ka daudzas valstis šajā jomā izstrādā savus projektus. Bet es esmu pret jaunu Ignalinu, kamēr neesam izpētījuši alternatīvas iespējas Latvijā – piemēram, nelielu atomelektrostaciju mūsu valstī. Turklāt nekur pasaulē neviena atomelektrostacija nepieder vairākām valstīm, tāpēc jaunais Ignalinas projekts man nepatīk. Kur saimnieku daudz, tur beigās nav neviena, bet atomelektrostacija ir sarežģīta un atbildība ir milzīga. Protams, Eiropai jaunā Ignalina būtu izdevīga, jo varētu elektroenerģiju pirkt no mums. Kāpēc tā saku? Paskatieties, kas būvē atomelektrostacijas! Patiesībā tie ir tikai trīs, kuri to dara un ar kuriem ir vērts nopietni runāt, – krievi, franči un amerikāņi. Un viņi nenodarbojas ar maziem projektiem, viņiem vajag lielus! Un tā nu mēs atkal piekrītam citu vajadzībām, kā esam to darījuši gan cukura, gan lauksaimniecības, gan patiesībā arī ražošanas jautājumos. Vai tā turpināsim? Kā mēs dzīvosim? Kā attīstīsimies? Tas ir filozofisks un politisks jautājums. Viss ir atkarīgs tikai no mums pašiem, bet mēs savas intereses esam pavisam aizmirsuši.

Ja runājam par to, ko labāk izvēlēties – sašķidrinātās gāzes termināli vai ogļu staciju, visi plusi un mīnusi jau sen ir izvērtēti un ir skaidrs, ka sašķidrinātās gāzes terminālis ir izdevīgāks. Un te nu ir jautājums par valdību, jo tai sagatavotajos materiālos par šo jautājumu ir atzīts, ka vajadzīgs gāzes terminālis, bet secinājumos rakstīts, ka vajag ogļu staciju. Tātad tas ir politisks pasūtījums. Viens otrs politiķis domā, ka, uzbūvējot ogļu staciju, mēs iegūsim neatkarību no Krievijas enerģētikas jomā, bet viņš varēs lamāt Krieviju pēc sirds patikas no rīta līdz vakaram, tā izpatīkot amerikāņiem. Domāju, ka enerģētisko neatkarību mēs tā neiegūsim, bet lielu skādi latviešu tautai gan varam nodarīt. Vairāk vajadzētu domāt pašiem par sevi – nevis lai Krievija ar Ameriku mūsu teritorijā strīdas, bet lai viņi šeit draudzējas!

Redziet, daudzi domā, ka biznesā pelna tikai naudu, bet civilizēti uzņēmēji domā arī par valsti un savu tautu. Arī politiķiem būtu pienācis laiks domāt tieši par savu valsti un savu tautu.

Uz augšu