Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs par tirdzniecības nozari

1. NOZARE. Vispārīgs nozares apraksts.

Tirdzniecība sāka attīstīties 1988.–1989. gadā, kad PSRS sākās kooperācija, kas lika pamatus veikalu privatizācijai. Diemžēl Latvijā tā tika izkropļota pašvaldību un tajās strādājošo cilvēku alkatības dēļ, jo pirmajā posmā cilvēkiem privatizēja nevis telpas, bet tikai tajās esošās iekārtas par nesamērīgi augstu cenu. Tas bija duncis mugurā vietējam biznesam konkurencē ar ienākošajām lielajām naudas plūsmām un veikalu tīkliem. Ar ārvalstu kapitāla līdzdalību izveidojās pirmais modernais veikalu tīkls “Interpegro”, kas labi attīstījās un ilgu laiku bija vienīgā nozīmīgā veikalu ķēde. Pirms reizē ar “Rimi” Latvijā ienāca Aholda grupa, 1995. gadā bija sarunas ar tās līdzīpašniekiem “ICA” par kooperācijas attīstību Latvijā. Toreiz “Rimi” īpašnieki nolēma to nedarīt, jo acīmredzot bija nolemts, ka, ienākot “Rimi” Latvijā, nav vajadzības attīstīt divas veikalu ķēdes. Ātrākai attīstībai “Rimi” nopirka “Interpegro”. Tas, manuprāt, bija pamats, kādēļ “Rimi” tik veiksmīgi startēja Latvijā, salīdzinot ar Lietuvu vai Igauniju. “Interpegro” bija cilvēki ar pieredzi darbā veikalu ķēdē, kas strādāja ar kvalitatīvu preci. 2003. gadā Latvijas tirgū ienāca “VP Market” un gada laikā ļoti strauji izauga par līdzvērtīgu “Rimi” konkurentu. Lietuvieši, lai kā latvieši viņus kritizētu, prot tirgoties un prot plānot naudas plūsmas un rīkoties ar naudu pietiekami taupīgi. Ienāca arī “KESKO”, taču bija skaidrs, ka tas nav ilgtermiņa ieguldījums, tāpēc bija loģiski, ka šogad “Rimi” nopirka “KESKO”, lai abas veikalu ķēdes pilnībā apvienotu.

Protams, agri vai vēlu Latvijā jāienāk arī kādam no Rietumeiropas tirgotājiem, un mana prognoze vienmēr ir bijusi, ka tas būs “Carrefour”. Bet tas notiks tad, kad būs beigusies attiecību noskaidrošana lielākās kaimiņvalstīs – Polijā, Čehijā. Rietumnieki pie mums varētu ienākt pēc diviem vai trijiem gadiem, ja vien jau agrāk nenopirks kādu no esošajiem veikalu tīkliem.

Vietējo nozares investoru problēma ir tā, ka Latvijas valsts nekad nav mīlējusi tirgotājus, un visus šos gadus atbalsts vietējiem tirgotājiem bijis nulle. Arī patlaban ir tieši tāpat. Piemēram, krīzes situācija pašlaik veidojas ēdināšanā, kur agresīvi ienāk “Fazer Amico”, kas strauji izkonkurē un izspiež no tirgus mazos ēdināšanas uzņēmumus. Valsts izvirza ēdināšanas uzņēmumiem ļoti augstas prasības, nepalīdz mazajiem uzņēmumiem tās pārvarēt, nepiešķir finanšu investīcijas. Ārzemju uzņēmumiem, kam ir pietiekami finanšu līdzekļi, tiek gan valsts, gan pašvaldību pasūtījumi, tādējādi izkonkurējot vietējos ēdināšanas uzņēmumus. Jāsaka gan, ka tirdzniecībā, pateicoties tam, ka esam spējuši kooperēties – atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas –, mums ir visspēcīgākā kooperācija salīdzinājumā ar abiem kaimiņiem. Mūsu kooperācijas ir stabilas un konkurētspējīgas, lai gan Konkurences padome uzskata citādi. Ja saskaita trešā, ceturtā, piektā tirgus spēlētāja apgrozījumu, kopā iznāk pietiekami, lai tas kā trešais tirgus spēlētājs līdzsvarotu konkurenci ar abiem tirgus līderiem.

Runājot par Eiropas Savienību, man negribētos, lai mēs nonākam situācijā, kādā ir liela daļa veco Eiropas valstu, kurās mazie tirgotāji iznīdēti līdz kiosku līmenim, kuru pārvalda ne pamatnācijas iedzīvotāji, bet gan iebraucēji, kuri bieži vien valstīs atrodas nelegāli un strādā par niecīgu samaksu. Vietējiem iedzīvotājiem atliek tikai specializēto preču tirgus – piemēram, Briselē vietējie tirgotāji galvenokārt pārdod šokolādes un mežģīņu izstrādājumus. Pārējais ir globālo kompāniju īpašumā. Vai arī ir nenozīmīgi nepārtikas preču veikaliņi, kuros dominē globālie zīmoli. Latvijā pašlaik situācija vēl nav nonākusi tik tālu, un man gribētos, lai pie mums tā veidotos kā Itālijā, kur ir saglabājies plašs vietējo tirgotāju loks un valsts kopējā tirdzniecības apritē globālo tirgotāju īpatsvars nepārsniedz 30 procentus. Vēlreiz uzsveru, ka jābūt valsts atbalstam mazajiem tirgotājiem, nevis valsts ierobežojumiem attīstīties lielajiem tirgotājiem. Eiropas Savienībā patērētāju intereses ir prioritāras, un tās ir – lēti un dažādi iepirkties. Lai arī personīgi neesmu piekritējs, ka iepirkšanās un uzturēšanās kopā ar ģimeni tirdzniecības centros kļūst par brīvā laika pavadīšanas veidu, tomēr cilvēkiem tas patīk.

Tirdzniecības centri piedāvā arī dažādas izklaides, piemēram, blakus “Spicei” ir boulinga zāle, pie “Alfas” ziemā ir slidotava, bet lietuvieši uzbūvēs “Akropoli", tur būs arī slēgtā slidotava. Labs piemērs ir Gunārs Ķirsons, kura izveidotajā centrā “Lido” tiek piedāvātas daudzveidīgas izklaides iespējas gan maziem, gan lieliem, un šis centrs ir visapmeklētākais Latvijā ar lielu iespēju atpelnīt ieguldīto.

Domāju, pašlaik tirdzniecības nozare vēl dod pietiekamu peļņu, jo Latvijā vēl nav tik mežonīgas konkurences kā cituviet. Protams, perspektīvas ir atkarīgas no uzņēmēja prasmes plānot un saprātīgi rīkoties ar līdzekļiem. Nācies piedzīvot, ka uzņēmējs zaudē paškontroli, sāk pārāk brīvi rīkoties ar naudu, pērk visjaunāko tehniku, atļaujoties daudz vairāk, nekā drīkst. Naudas plūsma veikalā apsīkst, preču krājums samazinās, un sākas lejupslīde. Diemžēl bijuši arī gadījumi, kad īpašnieki pārlieku aizraujas ar alkoholu, un tas ir bijis par iemeslu atsevišķu labu tirdzniecības uzņēmumu izjukšanai. Attiecībā uz lielajiem uzņēmumiem zināmi gadījumi, kad bijušas nepārdomātas investīcijas, kas noved pie veikala kraha – piemēram, tā notika ar “Krasta centru”. Veikals bija nepareizā vietā, tas tika atklāts pārāk vēlu, un atklāšana pircējam nebija interesanta. Turklāt veikals netika precīzi pozicionēts, un neviens nesaprata, kas tas ir – pārtikas vai nepārtikas preču veikals. Tādēļ “Krasta centrs” tik ātri bankrotēja.

2. KAS IETEKMĒ NOZARI?

Lai kā vietējie likumdevēji gribētu celt sev cepuri, nozari ietekmē vispārējie procesi pasaulē un vispārējie likumi, kurus Latvija var tikai pasliktināt par sliktu cilvēkiem. Tirdzniecība ir nozare, kurā pasliktināšanās ietekmē produkta galīgo cenu, bet no tā savukārt cieš pircējs. Pirmās nepieciešamības preču pārdošana ikdienā jāierobežo minimāli, bet pelnīt vajag ar ekskluzīvām precēm. Ar akcīzes nodokli vajadzētu aplikt luksusa preces, kas ikdienā nav nepieciešamas vai arī kuras iegādājas turīgi cilvēki prestiža dēļ. Latvijā šis ceļš netiek iets, jo Latvijas valdošās partijas pamatā pārstāv turīgo cilvēku intereses. No ekonomikas viedokļa ir labi, jo tādēļ uzņēmējdarbībai tiek dota zaļā gaisma un tas sekmē valsts attīstību. Tirgotāju galvenā rūpe ir rūpniecības attīstība – jo turīgāka ir valsts, jo vairāk cilvēki var izlietot savam patēriņam. Tādēļ tirgotājus dara bažīgus tas, ka Latvijā īsti nav izveidojušās pelnītspējīgas nozares. Viens no simptomiem ir cīņa ap Konkurences likumu. Cīņa notiek nevis par to, kā ierobežot tos, kas diktē noteikumus tirgū – un runa ir tikai par tirgotājiem, lai gan viņi noteikumus nediktē –, bet par to, kā palīdzēt pārtikas ražotājiem, kas pārstāv daudzus no partiju sponsoriem, izdzīvot, jo viņi neprot eksportēt. Polijā pārtikas ražošanas nozare ir peļņu nesošākā, eksports katru gadu pieaug par 30 procentiem. Latvija, ieguldot miljonus latu pārtikas eksporta veicināšanā, nav pietiekami kontrolējusi, lai eksporta apjoms būtu proporcionāls ieguldītajai naudai. Ir atsevišķi veiksmīgi izņēmumi kā “Pūre food”, “Rīgas piensaimnieks”, bet vispār ir grūti atrast uzņēmumus, kas ražo eksportam. Nespējot vietējiem pārtikas ražotājiem kļūt konkurētspējīgiem eksporta jomā, negūto peļņu mēģina iegūt uz produktu cenu celšanas rēķina Latvijā. Citiem vārdiem – neveiksmīga uzņēmējdarbība caur valsts administrēšanas un plānošanas metodēm tiek pārlikta uz patērētāju pleciem. Tā ir problēma, ka uzņēmējdarbība netiek plānveidīgi sekmēta. Mums nepieciešama mazo tirdzniecības uzņēmumu attīstība, lai saglabātu darba vietas – galvenokārt laukos. Ja ciemā būs veikals un krodziņš, parādīsies arī cilvēki, kas tur gribēs atpūsties, jo Latvijas lauku lielais pluss ir tas, ka pie mums ir klusu un mierīgi atšķirībā no piegāzētajām, piedrazotajām un pārblīvētajām Eiropas pilsētām. Šo iespēju pusstundā no Rīgas nokļūt pie jūras vai ezera vajag izmantot.

Nozares lielākie spēlētāji pārtikas tirdzniecībā, protams, ir “Rimi” un “VP Market”, citās jomās ir, piemēram, islandiešu “Jysk”, “Jāņa Rozes grāmatnīca”. Savi līderi ir arī būvmateriālu un citās specializētās tirdzniecības jomās. Domāju, lielie spēlētāji veicina sakārtotību mazajos veikalos. Izvēle, manuprāt, ir pietiekama, bet, ja dažviet tā nav, tā ir ražotāju vaina, jo netiek piedāvāti kvalitatīvi alternatīvi produkti. Redzu, ka produktu kvalitāte pazeminās, jo ražotāji iet nevis kvalitātes paaugstināšanas ceļu, bet ražo aizvien lētāk, lai pazeminātu cenu un konkurētu tādā veidā. Latvijā ir maz uzņēmumu, kas pareizi izvēlas ražoto preču sortimentu. Ražotājam jābūt skaidram, cik produktu ražo un kāda ir to cena. Jāatsakās no produktiem, kas nes mazu peļņu, un jāskatās, kāda produkcija dod lielāku peļņu. Latvijā šis analīzes un pārskata darbs ir maz attīstīts. Labs piemērs, kas atšķiras no vispārējās tendences, ir “Rīgas piensaimnieks”, kas ražo sieriņus “Kārums” un saldēto dzērienu “Jungle Pop”, iesaiņotu piramīdiņās, kas ir spējis stabili ieiet starptautiskajā tirgū. Tas nozīmē, ka uzņēmums spējis atrast un attīstīt pareizo produktu.

3. KĀ ATTĪSTĪSIES NOZARE?

Tas būs atkarīgs arī no valsts politikas – vai mazie tirgotāji tiks atbalstīti vai ne. Ja netiks atbalstīti, nonāksim pie tā, ka tirgū būs trīs lieli spēlētāji, konkurence stabilizēsies un pircējam būs mazāka iespēja alternatīvai produktu izvēlei. Tomēr jācer, ka valsts atbalstīs mazos tirgotājus un tirgū būs līdzsvars. Manā skatījumā līdzsvars būtu trīs lielie tirgotāji, viena vai divas kooperācijas un brīvie tirgotāji ar specializētajiem veikaliem – vīna, siera tirgotāji.

Jo turīgāki būs cilvēki, jo vairāk viņi pirks, jo vairāk attīstīsies tirdzniecība, būs labākas iespējas maksāt lielākas algas tirdzniecības darbiniekiem, līdz ar to būs augstāks tirdzniecības servisa līmenis. Pašreizējās rindas veikalos ir nevis tāpēc, ka tirgotāji slikti strādā, bet tāpēc, ka darba tirgus ir izkropļots – par mazāku darba ieguldījumu tiek prasīta liela samaksa. Domāju, ka pāris gadu laikā darba tirgus nostabilizēsies. Darba algai, protams, ir jāpieaug, un tā pieaugs. Būtu normāli, ja tiktu sasniegts Aināra Šlesera solītais, ka četru gadu laikā cilvēka vidējai algai jāsasniedz 500 latu. Visticamāk, tas tiks sasniegts ar jebkuriem līdzekļiem – piemēram, ar inflācijas starpniecību. Lats ir piesaistīts eiro, mēs vairs nevaram aiziet tālu, preces cena nevar pārsniegt to cenu, kāda ir kaimiņvalstī. Ja mūsu cenas būs augstākas, notiks tas pats, kas notiek Eiropā: franči brauc iepirkties uz Vāciju, bet vācieši – uz Franciju. Viss nostāsies savās vietās. Ceru, ka algām ļaus izaugt ar ienākumiem saistīto nodokļu samazinājums, kas ļaus algām celties līdz Eiropas līmenim. Tas mudinātu cilvēkus atgriezties, jo neesam liela valsts, kas pret saviem resursiem var izturēties bezbēdīgāk. Jau desmit gadus runājam, ka ar atalgojumu saistītie nodokļi jāvienkāršo. Tā kā partiju lielie sponsori ir tie, kas spekulē ar zemi un īpašumiem, netika domāts par iedzīvotāju ienākuma nodokļa īpatsvara samazināšanu pašvaldību ieņēmumos un ieņēmumu no nekustamā īpašuma palielināšanu. Tādēļ pašvaldības ir tās, kas pašlaik bremzē algu pieaugumu valstī. Diemžēl tas, ka pašvaldības nevar saņemt naudu no nekustamā īpašuma nodokļiem, bija nekustamā īpašuma spekulantu interesēs. Protams, tas ir pret lielākās valsts iedzīvotāju daļas un arī pret tirgotāju interesēm.

4. KĀDAS IR NOZARES PROBLĒMAS? Nozares būtiskākie riski un problēmas, un to iespējamie risinājumi.

Vienīgais tirdzniecības nozares risks būtu vispārēja nacionalizācija, ja atgrieztos sociālisms. Nopietni runājot, nozarei nav nopietnu risku. Galu galā visi cilvēki vienmēr nonāk divās vietās: piedzimstot un nomirstot viņi nonāk slimnīcā, un katrs ieiet veikalā, jo ir jādzīvo. Tirdzniecība ir vecākā profesija, jo pat prostitūta bija jānopērk, un tas bija darījums. Varētu iegūstošo rūpniecību uzskatīt par vēl senāku profesiju, jo burkāns bija jāizvelk no zemes, lai to apmainītu pret kaimiņa kazas pienu. Bet, kamēr būs ko mainīt un pārdot, būs arī tirdzniecība.

5. KĀDAS IESPĒJAS IR NOZARĒ? Zīmīgākās iespējas nozarē, inovācijas, jaunas nišas u. c.

Iespējas ir tās, ko valsts var dot – vairāk iespēju cilvēkiem ieguldīt un palielināt pakalpojumu kvalitāti. Diemžēl tas, ko zina laba veikala pārdevēja Latvijā, un tas, ko zina laba veikala pārdevēja ārzemēs, atšķiras par labu ārzemju pārdevējam. Piemēram, Berlīnes “KDV” pārdevējs var pastāstīt par jebkura siera sastāvdaļām, par katru no 400 šampanieša markām. Pašlaik nav kadru stabilitātes un algas, kas motivētu cilvēku palikt savā vietā. Tomēr pārmaiņām ir jānotiek.

6. NOZARE KĀ IESPĒJA INVESTĪCIJĀM.

Ieguldījumi nenes peļņu ātri. Normāla rentabilitāte tirdzniecībā ir 2,5 procenti. Nav pamata gaidīt, ka tirgotājam nozare nesīs lielu peļņu, tas tā šķiet, tikai no malas raugoties. “Rimi” īpašniekam Aholdam ilgu laiku bija finansiālas problēmas, lai gan veikalu ķēde ir viena no vadošajām. Manuprāt, šobrīd Eiropā visvieglākās un perspektīvākās investīcijas ir ieguldījumi nekustamajā īpašumā. Citiem vārdiem sakot, pašlaik visienesīgākās Eiropā ir investīcijas spekulāciju biznesā, ne tirdzniecībā. Jo tālāka valsts no Eiropas Savienības vai arī valsts ir ar perspektīvu Eiropas Savienībā, jo labāk. Ne velti šogad vislielākie ieguldījumi ir Rumānijā un Bulgārijā, kuras no nākamā gada 1. janvāra būs Eiropas Savienības valstis un kurās tirdzniecība līdz šim nav bijusi strukturēta. Šie tirgi bijuši interesantāki gan par Ukrainas, gan Krievijas tirgu.

Ja objekts ir veiksmīgi izvēlēts, atdeve ir laba. Agrākajos gados Latvijā bija izdevīgi pārdot ražošanas biznesu. “Interpegro” tika labi pārdots, jo toreiz 5 miljoni dolāru bija laba cena. Piemēram, “Mego” pārdeva vairākas veikala telpas. Tas, ka “Linstow” tirdzniecības centri ir pārdoti, rāda, ka ieguldījumi bijuši veiksmīgi. Labs pārdošanas piemērs ir uzņēmums “Drogas”, kas tika pārdots korejiešiem “Hutchison Wampoa/AS Watson”, kas ir viens no uzņēmumiem pasaulē, kas attīstās visdinamiskāk (sestais pasaulē). Nevajag žēloties par to, ka latviešiem nepieder lieli tirdzniecības uzņēmumi, jo Latvijā gandrīz neviens no tiem, kas privatizēja uzņēmumus un pēc tam tos pārdeva, naudu neieguldīja tirdzniecībā.

Grūti pateikt, kura no abām vadošajām kompānijām ir perspektīvākā, domāju, ka starp “Rimi” un “VP Market” saglabāsies līdzsvars. Par citām perspektīvākajām firmām ir grūti runāt, jo valsts ir maza un vietas ir maz. Lielākā problēma pašlaik ir par labu cenu iegūt izdevīgi izvietotu tirdzniecības vietu, jo cenas ir augstas, bet piedāvājums – pietiekami mazs. Pašlaik visefektīvāk attīstās uzņēmumi, kam ir kapitāls, zināšanas, stabilas tehnoloģijas, it sevišķi franšīzes uzņēmumi. Ar pašreizējo valsts attieksmi pret tirdzniecību, domāju, vietējiem tirgotājiem šogad un nākamgad nav perspektīvu. Uzlabojumi iespējami 2008. un turpmākajos gados.