Vakar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) biedri par jauno organizācijas prezidentu ievēlēja AS "SEB Latvijas Unibanka" prezidenta padomnieku Andri Bērziņu. Ar jauno LTRK prezidentu sarunājas žurnālisti Ivars Bušmanis un Svetlana Leitāne.
Uzņēmējiem palīdzēs virzīties uz ārvalstīm
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Protekcionisms nav iespējams
– Jūs vairāk pazīst kā cilvēku, kas nav bijis uzņēmējs, bet gan ir cieši saistīts ar uzņēmējiem, jo viņiem izsniedzāt naudu. Kāds jums ir radies priekšstats par uzņēmējdarbības vidi, 11 gadus strādājot bankā? Vai to vajadzētu sakārtot vai mainīt? Un ko šajā lietā var darīt LTRK?
Andris Bērziņš: – Šajos gados izmaiņas ir bijušas milzīgas. Taču šīs izmaiņas galvenokārt notika cilvēku galvās. Kopumā uzņēmējdarbības attīstība bijusi pietiekami vienmērīga, bez asiem pagriezieniem un izmaiņām.
– Uzņēmumi, kuri attīstījās un veiksmīgi strādāja mūsu valstī, nu vairs nav Latvijas uzņēmumi. Tā, piemēram, "Laima", kas tagad pieder islandiešiem, "Laumu" iegādājās igauņi, "Spilvu" – norvēģi utt. Kā jūs to vērtējat?
– Ja gribi ātrāk tikt uz priekšu, tad kaut kādi līdzekļi uzņēmuma attīstībā jāiegulda. Kā pie tiem tikt, tas jau ir pašu uzņēmēju rokās. Cits, lietojot agresīvus paņēmienus, šos līdzekļus cenšas iegūt te, kāds izmanto citas iespējas.
– Vai Latvijas uzņēmēju mērķis ir maksimāli pieaudzēt uzņēmuma vai veselas nozares cenu un tad pārdot to?
– Mana pieredze rāda, ka lielākoties uzņēmumi tiek pārdoti tad, kad par tiem var saņemt labu naudu, ja īpašnieki nesaredz tālāku attīstību šajā jomā un kad ir izsmeltas savstarpējās attiecības.
Tie, kas kādreiz biznesu sāka divatā, šobrīd katrs iet savu ceļu. Nekas nav mūžīgs. Būtiskākais jau ir tas, kur pēc pārdošanas tiek ieguldīta nauda. Kāda starpība, kam pieder uzņēmums, ja vien tas strādā Latvijā, maksā nodokļus, nodarbina cilvēkus.
– Tātad nepiekrītat tādam politikas novirzienam kā protekcionisms, lai aizstāvētu vietējos uzņēmumus?
– Bet tas pie šīs konstrukcijas, kāda tā ir šobrīd, nav iespējams valsts vai politiskajā līmenī. Piemēram, Šveice ir laba ar to, ka tā paspēja uzkrāt pieredzi un aiziet daudziem priekšā konkrētajās jomās. Tādēļ arī var kaut ko diktēt. Ko mēs varam?
– Ja protekcionisms nav iespējams, kas, jūsuprāt, ir iespējams? Kas LTRK būtu darāms uzņēmēju labā?
– Šobrīd man ir grūti pateikt konkrētas darbības. Pamatā mums ir jāiet tajā virzienā, kas vairākumam būtu vajadzīgs un pieņemams. No "SEB Latvijas Unibankas" zinu to, ka lieli uzņēmumi dara daudz ko paši. Līdz ar to noteiktas lietas, ko LTRK piedāvā, viņiem nav vajadzīgas. Ar mazajiem uzņēmumiem ir citādi, tāpēc jāuzklausa visi un tad jālemj, kā var palīdzēt.
"Kā politiķis nederu"
– Trīspusējās sarunās valdība runā ar Latvijas Darba devēju konfederāciju (LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību. Daži no LDDK ir arī kameras biedri. Tomēr valdība runā ar LDDK, nevis LTRK. Šajā gadījumā kamera ar saviem lieliem un maziem uzņēmējdarbības pārstāvjiem paliek stāvam nomaļā.
– Negribas vērtēt šo trīspusējo sarunu efektivitāti. It sevišķi, zinot to, kāda ir situācija ar arodbiedrībām dažādās sfērās. Valsts iestādēm arodbiedrības ir stipras un zina, ko dara, bet pārējās...
Būtībā trīspusējās sarunas notiek ar šauru sabiedrības loku, kas uzskaita tikai savas intereses. Un, vai tas ir labākais uzņēmējdarbībai, par to var diskutēt.
Kopumā trīspusējās sarunas man šķiet kā limitētas iespēju spēles.
– Nav ko lauzties slēgtās durvīs?
– Nē, nedomāju slēgtās. Tomēr tāpat kā uzņēmējdarbībā, arī valdībā daudzas lietas atduras. Ko tagad pārsvarā apspriež valdībā? Kā ievērot Eiropas regulas vai kā tās varētu vērst, lai Latvijai ir izdevīgāk.
Visas regulas izriet no veco valstu interesēm, bet jaunām dalībvalstīm tās nav derīgas. Viss, kas tiek spriests par Latvijas attīstību, tiek likts uz noietu ceļu, ko kādreiz izgājušās citas valstis. Bet mums ir jāatrod savs ceļš. Neuzskatu, ka Eiropas Savienība ir glābējs. Drīzāk ES ir bailes no pārējiem varenajiem. Tajā vienotības ir diezgan maz. Iestāšanās ES notika tik ātri un viegli, ka liela daļa īsti nebija tam gatava. Tāpēc tagad jādomā, kā dzīvot tālāk.
LTRK ir vairāk nekā tūkstoš biedru un visiem nav viena motivēta virziena, uz kuru būtu jāiet. Es domāju, ka viens no būtiskākajiem virzieniem varētu būt vērsts uz āru. Proti, LTRK varētu atbalstīt savus biedrus un palīdzēt tiem sākt darbību ārvalstīs.
– Kā LTRK to var veicināt?
– Meklējot kontaktus un dodot izvēles iespēju katram. LTRK nav īsta institūcija, kas var ko regulēt vai pateikt. Domāju, ka mums būtu jāattīsta arī visi tie virzieni, kas jau iepriekš bija paredzēti, piemēram, svītru kods.
– Kāds ir jūsu pirmais uzdevums, kuru veiksiet, uzsākot darbu LTRK?
– Nedomāju, ka kamerā būtu vajadzīga kāda revolūcija. Ir jāatrod sava vieta un nākotnes vajadzība. Ja kamera nebūs vajadzīga, tad arī biedru skaits kļūs mazāks.
Pa šiem 15 gadiem Latvijā gandrīz visas nišas ir aizpildītas. Tāpēc tagad ir jāizvēlas – ieguldīt uzņēmumā investīcijas vai sākt darbību citā tirgū. Lasīju, ka viens no igauņu baņķieriem ir sācis būvēt ceļus Āfrikā. Kaut arī šis piemērs ir ekstrēms, arī Latvijas uzņēmēji var darīt līdzīgi.
– Ko darīsiet, lai pēc gada biedru skaits pieaugtu un būtu vairāk nekā 1100?
– Kamera nav biznesa struktūra. Biznesa paņēmieni šeit neder. Pat par pakalpojuma sniedzēju struktūru to nevar uzskatīt. Pēc reģistrācijas tā ir biedrība. Man šī situācija ir jauna. Savā dzīvē esmu bijis vairāk vai mazāk saistīts ar konkrētu biznesu, kur ir sasniedzami noteikti biznesa mērķi. Negribu izcelties ar savu gudrību vai dzīves pieredzi un uzspiest savas domas.
Mana vēlme drīzāk ir mēģināt izpētīt un dabūt LTRK biedru interesējošus jautājumus.
– Līdz šim kā politiķi skaļi sevi pieteicāt divas reizes. Pirmā reize bija balsojums par Latvijas neatkarību Augstākās padomes sastāvā, otrā – startējāt pašvaldību vēlēšanās no ZZS saraksta uz Rīgas mēra krēslu. Minējāt, ka kamera nav nekāda biznesa struktūra, bet gan biedrība. Vai zināmā mērā var teikt, ka drīzāk ejat uz politisku darbību?
– Kameras darbs nav nedz politisks, nedz arī bizness. Tas ir kaut kas pa vidu.
Diemžēl īsts politiķis nevaru būt, jo vienmēr saku to, ko domāju. Startējot Rīgas mēra amatā, biju vienīgais muļķis, kas teica, ka tarifi par braukšanu sabiedriskajā transportā jāpalielina. Bet tagad šo summu grasās paaugstināt pat divas reizes, lai gan jau tajā laikā varēja redzēt, ka no budžeta liels procents aiziet dotācijām. Bija arī skaidrs, ka maksa nākotnē tik un tā tiks palielināta.
– Nekas jau netraucē darboties tāpat kā Vitālijam Gavrilovam, kurš bija liela uzņēmuma vadītājs, šobrīd vada LDDK, bet arī ir pamanāms kā politiska figūra.
– Es labāk daru to pašu, bet īpaši nepopularizējos. Es nepārmetu neko Gavrilovam. Viņš man ir labs paziņa. Pēc ārējām izpausmēm esam atšķirīgi, bet daudzās lietās domājam līdzīgi.
Par vērtībām ārpus darba
– Kas vēl jums ir vērtīgs bez darba?
– Visu dzīvi tiecos pēc situācijas, kur kaut ko varu mācīties. Un, ja vēl par to kaut ko maksā, tad vispār ir labi. Pēdējos divus gadus dzīvoju tikai sev.
– Kā tas ir – dzīvot sev?
– Mūsu deputātiem ir viena liela nelaime – tie izsmeļ sevi un tālāk nemācās. Arī tie deputāti, kuri tika ievēlēti atkārtoti, sevi jau sen izsmēluši.
Es pamācos to, kas interesē. Uzlaboju valodu zināšanas. Man ir bijusi tāda interesanta situācija. Es sāku studēt vācu valodu, bet, kad sāku darboties ar bankām, trijos mēnešos man bija jāiemācās angļu valoda.
Lasu specifisku literatūru. Jāatzīst, ka avīzes palasīt nevaru. Es tās lasu un cenšos izvilkt kaut ko sev vērtīgu, bet ne vienmēr izdodas. Ceru, ka ar laiku mūsu prese būs tāda pati kā ārzemju. Tajā varēs iegūt informāciju, kas noderēs gan praktiski, gan arī palīdzēs attīstīties.
Piemēram, ja mūsu prese publicētu visus tos jautājumus, kurus aprakstīja ārzemju prese tajā laikā, kad Latvija stājās ES, esmu pārliecināts, ka iedzīvotāji nekad nenobalsotu par iestāšanos ES.
– Ar ko nodarbojaties brīvdienās?
– Parasti sestdienas rītos ar draugiem spēlējam tenisu. Ziemā slēpoju. Man ir savs slēpošanas kalns ar pacēlāju.
***
UZZIŅA
Andris Bērziņš
- dzimis 1944. g. Nītaurē
- augstākā izglītība (radioinženieris, rūpniecības plānotājs)
- bijis Valmieras rajona TDP un izpildkomitejas priekšsēdētājs
- 1990 – ievēlēts par LR AP deputātu
- AP Ekonomikas komisijas loceklis
- 1993 – 2004 AS "Latvijas Universālā banka" ("Unibanka") prezidents
- tagad "Skandinaviska Enskilda Banken" un "SEB Unibanka" prezidentu padomnieks
- 2005. – Zaļo un zemnieku savienības valde izvirzījusi par savu kandidātu Rīgas mēra amatam