M.Zanders: Būvniecības nozare kā ekonomikas spogulis (31)

Tātad būvnieki saka valstij: hei, privātais pasūtītājs ir “sasalis”, vienīgās cerības bija uz valsts un pašvaldību pasūtījumiem, tomēr jūs apcērpat jau sākto darbu tāmes tā, atsakāties no pieteiktajiem projektiem tā, ka mēs nezinām, ko darīt! Valsts ekonomikas ministra personā samērā konstruktīvi izstāsta savu redzējumu, kur būvniekiem nākamgad tomēr pavērsies darba un peļņas iespējas. Citiem vārdiem sakot, ka nebūs tik traki. Būvnieki saka: no jūsu mutes dieva ausī, bet mēs varam to brīdi nesagaidīt, ko mums darīt pēc mēneša? Ministrs izsaka sapratni par neapskaužamo stāvokli... Būvnieki saka: valsts un pašvaldības mums par jau paveiktajiem darbiem ir parādā vairākus miljonus latu, vai nevar par līdzvērtīgu summu “iesaldēt” uzņēmumu nodokļu maksājumus? Ministrs nošausminās par parādiem pret būvniekiem un sola parunāt ar finanšu ministru.

Ko mēs redzam?

Pirmkārt, to, ka valsts pārvaldes aparātam trūkst spējas reaģēt operatīvi.

Proti, pacientam var kaut ko pateikt par atveseļošanās procesa sākumu, apliecināt, ka vispār par viņu tiek domāts, bet par to, kā vispār pārdzīvot slimības grūtāko laiku, nevar. Pārvalde operē ar ilgāka termiņa nodomiem, iespējām, bet nekontrolē un neiejaucas situācijā “on-line” režīmā. Un arī informāciju saņem kā strauss: kamēr pa garo kaklu aiziet līdz galvai, kamēr visi nošausminās un apņēmīgi sola kaut ko darīt, pacients jau auksts. Tātad būtu nepieciešams tāds kā krīzes štābs, kur informācijas apmaiņa starp valsti un sabiedrības dažādām profesionālajām grupām notiktu, teiksim, vienreiz nedēļā.

Otrkārt, mēs redzam to, ka valsts pārvalde iekšēji nesadarbojas (tas vēl maigi sakot). Nu, pieņemsim, ka Kampars aizskries pie Repšes ar ideju par parādu/nodokļu iemaksu shēmu. Pat ja Repše partijas biedra ideju uzklausīs labvēlīgi, es varu derēt, ka Finanšu ministrijai būs n-tie iemesli, ļoti izvērsti, argumentēti utt., kāpēc tā darīt nevar. Jo katrai ministrijai ir sava politika, savas specifiskas intereses, kuras tā aizstāvēs visiem spēkiem. Iespējams, ka te izeja būtu lielākā lēmumu pieņemšanas centralizācijā, lai cik tas izklausītos nedemokrātiski. Ja ministri vai premjers kaut ko izlemj, tad iztiksim bez mēnešiem ilgām darba grupu izveidošanām, diskusijām, analīzēm ierēdniecības līmenī.

Ejam tālāk. Būvnieki uzskaita ministram ministrijas solīto, bet līdz galam neizdarīto. Ministrs savukārt atgādina, ka būvnieki paši solījuši, piemēram, latviski sakot, nostukačot nozares melnās avis, lai valstij būtu vieglāk patīrīt nozari no negodīgajiem. Iestājas neveikls klusums būvnieku pusē – nu jā, tās melnās avis patiešām ir neciešamas, bet kā nu tā “noklauvēsi”... Diskusijā klātesošie ekonomisti “no malas” saka būvniekiem: veči, bet jūs taču nenoliegsiet, ka daudzas problēmas nozarē ir arī tādēļ, ka tā, smalki izsakoties, ir visai eksponēta korupcijai? Būvnieki uzmet lūpu un atcērt, ka korupcijas nebūtu, šmaukšanās nebūtu, ja valsts normāli uzvestos. Tas saucas: mēs jums neuzticamies, jūs mums neuzticaties, tāpēc gaidīsim, ka otrs spers pirmo soli pretī. Tas man atgādina piedzīvoto kādā baznīcā Itālijā. Dievnams bija slavens ar savām freskām, bet joks bija tāds: lai šīs freskas aplūkotu, bija nepieciešams iemest naudiņu aparātā, kas ieslēdz izgaismošanu. Tā nav anekdote: mēs vesels bars stāvējām kā idioti tumsā, jo ikviens domāja, ka tos eiro aparātā iemetīs kāds cits. Pats jau nebiju labāks, jo man likās, ka nauda jāmet japāņu tūristiem, kuri galu galā ir turīgāki utt. Kāpēc es?!

Taisnību sakot, es nezinu, kā pārkāpt šim neuzticības grāvim. Jo nav skaidrs, kā demokrātiskā iekārtā juridiski saistoši noformēt t.s. pilsoniskas vienošanās paktus, kuros valsts no savas puses apsola vienu, nozare otru un abas puses zina, ka būs reālas nepatikšanas, ja solīto neizpildīs.

Ejam tālāk. Būvnieki diezgan vienprātīgi pavēsta, ka Kampars vispār ir normāls džeks, saprot un grib palīdzēt, bet tā valdība, tā valdība...

Respektīvi, Kampars var piekrītot mājot kaut kaklu izmežģīt, bet diez vai viņam kaut kas izdosies. Jo vai nu drīz postenī būs cits, vai arī kolēģi – ministri iesākto nobremzēs/atšķaidīs. Un te nu laikam taisnība bija vienam no ekonomistiem, kurš teica: kamēr Latvijā būs tik daudz partiju un attiecīgi tik saskaldītas valdības, kamēr pašās partijās būs nometnes, ierindas biedri un sponsori, tikmēr šāda nestabilitāte ir neizbēgama. Tā sakot, tuvākajos gados bizness joprojām būs smagi atkarīgs no politiķiem.

Man liekas, ka ļoti līdzīgi izklausās diskusijas starp Dūklavu un lauksaimniekiem, Zalānu un pašvaldību vadītājiem, Gerhardu un tranzītniekiem utt. Nu, turpinām mēs vilkt to deķīti katrs uz savu pusi...

Vairāk ŠEIT