Šodien, kamēr deputāti Jēkaba ielā spieda balsošanas aparatūras pogas, dažus namus tālāk, Doma laukumā, sabiedriskā radio studijā dažādi ļaudis sprieda par valstī notiekošo.
M.Zanders: Kas ir Latvijas politiskās vides vājā vieta? (81)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Starp šiem ļaudīm bija arī vairāki reklāmas speciālisti un t.s. polittehnologi (Stendzenieks, Liepnieks, Meļņiks), kuri vienojās, ka Latvijas sabiedrība ir izteikti neiecietīga pret līderiem un tas attiecīgi ir viens no mūsu nelaimju cēloņiem. Atļausiet citēt Stendzenieku:
“Latvijas nelaime ir tā, ka mums ir dziļas bailes no vēsturiskā mantojuma, ka mēs demokrātiju esam uzcēluši tās visperversākajā veidā uz visaugstākā pjedestāla, un mēs burtiski mēģinām izskaust jebkādas ne vien līderības, bet arī individuālisma un rakstura iezīmes. Attīstītajās demokrātijās ir daudz spēcīgu līderu, kas var iznākt tribīnē, nevis azotē kaut ko bubināt no lapiņas, bet uzrunāt cilvēkus tā, ka asaras saskrien acīs, un viņi notic katram vārdam.” Te nu būtu vairāki iebildumi. Pirmkārt, es neesmu pārliecināts, ka spēja novest auditoriju līdz asarām un likt noticēt blēņām ir īpaša kvalitātes zīme politiķiem. Bija tāds Bušs Jaunākais, kurš neilgi pēc 11.septembra notikumiem spēja iestāstīt amerikāņiem, ka jāiebrūk Irākā, lai tiktu galā ar Osamu bin Ladenu. Ar patriotisma asarām acīs amerikāņi noticēja, sekas zinām. Otrkārt, tā nu nav, ka latviešu sabiedrība būtu vienmēr savus līderus “norakusi”. Vēl labi atceros dziļo cieņu, kas bija uz eksaltētas dievināšanas robežas, pret Atmodas līderiem. Protams, laiks gāja, pamatoti vai nepamatoti cilvēki arī šajos līderos vīlās, tomēr tas nenozīmē, ka mūsu sabiedrība ir a priori skeptiska pret spēcīgām personībām. Galu galā arī Repšem un Šķēlem ir bijuši savi, ļoti pārliecinātu piekritēju loki, un tas, ka tie ir noplakuši, lielā mērā ir abu politiķu pašu nopelns.
Līdz ar to minēto ekspertu tekstus es uztvertu kā vēl vienu solīti polittehnoloģiskajā kampaņā, kuras mērķis ir uzkurināt Līdera gaidas un šīs gaidas attiecīgi mēģināt vērst par labu ļoti konkrētiem cilvēkiem Latvijas politikā.
Citiem vārdiem sakot, vadoņu trūkums nav tā galvenā problēma. Manuprāt, daudz nopietnāka problēma ir nemācēšana mazsvarīgo nošķirt no būtiskā. Ir ikdienas jezga, kaut kādi starppartiju manevri, vienu un to pašu tekstu atkārtošana dažādās auditorijās. Trūkst mākas atrast laiku plašākai analīzei. Mēģināšu paskaidrot. Cik esmu sapratis, tad valdība šobrīd ļoti cer, ka Eiropas ekonomika sāk atlabt un attiecīgi šis process ar zināmu nobīdi laikā – teiksim, uz nākamā gada otro pusi – dos pozitīvu impulsu arī Latvijai. Lai dievs dod, bet, ja nu šāds V scenārijs Eiropā nenotiek (jo neviens šobrīd tā īsti nevar izlobīt sakarīgu prognozi no dažādajiem statistiskas datiem)? Respektīvi, vai mums ir plāns scenārijam, ja Latvijas ekonomika sāk stagnēt un mēs tādā “ne dzīvs, ne miris” stāvoklī turpinām mīcīties arī 2011. un 2012.gadā? Atbilde ir apmēram tāda: vecais, nu beidz, galvenais ir izturēt tuvāko gadu! Un rodas sajūta, ka lēmumu pieņēmēju pusē neviens tā īsti par šo otro scenāriju nedomā un tam negatavojas. Lai gan mums ir iespēja mācīties: ir valstis, kuras spējušas no krīzes atkopties gada laikā, un ir tādas, kurām tas ir prasījis krietni ilgāku laiku. Ne pirmās, ne otrās nav nolaidušas rokas un laidušās pa burbuli, tomēr stratēģijas ir bijušas atšķirīgas. Latvijas politiķu problēma ir tā, ka viņi sāk domāt par nākamajām vēlēšanām un sevis pārvēlēšanu drīz pēc tam, kad beigusies iepriekšējā kampaņa, ka viņi patērē neadekvāti daudz laika dažādās studijās un intervijās, kur maļ vienu un to pašu, un rezultātā laika nav (pat pieņemot, ka ir vēlēšanās un prāta spējas, ka politikā ir jēdzīgi un labu griboši cilvēki) analīzei, pārdomātu plānu izstrādei dažādiem notikumu attīstības variantiem.
Turklāt politiskais loks runā vienu un to pašu visiem, kas ir nepareizi. Protams, nav glīti tā teikt, tomēr krīzes laikā sabiedrība sadalās grupās, kurai katrai ir sava atskaites sistēma, savas problēmas, un attiecīgi tās gaida arī dažādus risinājumus, nevis kopējus, it kā jau pareizus, bet patukšus lozungus. Ir bezdarbnieki, ir nosacītais vidusslānis, ir studenti utt. Kad bezdarbnieks vai vāji atalgots cilvēks dzird uzņēmēju vaimanas par apgrozāmo līdzekļu trūkumu, par ES fondiem un uzņēmējdarbību skarošiem nodokļiem, viņš pilnīgi objektīvi var teikt: “Bet man ir problēma, kā vispār fiziski izdzīvot!” Savukārt darba devēji tikpat objektīvi nāk ar savu dienas kārtību, un, kad viņi nikni runā par “pārāk uzpūsto valsts sektoru”, viens pārstrādājies skolotājs vai ierindas valsts iestādē strādājošais apskaišas.
Respektīvi, lielā problēma ir arī tā, ka laika (un attiecīgi kompetences) trūkuma dēļ lēmumu pieņēmēji nepiedāvā katrai grupai savu krīzes pārvarēšanas problēmu (jūsu labā mēs darīsim to, bet pieņemsim arī tādus skarbus lēmumus, savukārt jūsu labā mēs darīsim to, bet jums jārēķinās, ka...), bet uzrunā it kā vienotu auditoriju, rezultātā neuzrunājot tā pa īstam nevienu.
Vairāk ŠEIT